1. Mozus

31 Bet reiz viņš dzirdēja Lābana dēlus runājam: ”Jēkabs ir piesavinājies visu, kas mūsu tēvam bija, un iedzīvojies bagātībā uz viņa rēķina.”+ 2 Turklāt Jēkabs ievēroja, ka Lābana attieksme pret viņu vairs nav tāda kā agrāk.+ 3 Jehova Jēkabam teica: ”Atgriezies savu tēvu zemē pie saviem radiniekiem,+ un es būšu ar tevi.” 4 Tad Jēkabs aizsūtīja Rāhelei un Leai ziņu, lai tās atnāk pie viņa uz ganībām, 5 un sacīja savām sievām: ”Es esmu ievērojis, ka jūsu tēva attieksme pret mani ir mainījusies,+ tomēr mana tēva Dievs ir ar mani.+ 6 Jūs pašas zināt, ka esmu kalpojis jūsu tēvam, cik vien ir bijis manos spēkos.+ 7 Bet viņš ir mēģinājis mani piekrāpt un desmitiem reižu ir mainījis manu algu, taču Dievs viņam nav ļāvis man kaitēt. 8 Ja viņš teica: ”Raibie būs tava alga,” — tad visiem sīklopiem dzima raibi pēcnācēji, bet, ja viņš teica: ”Plankumotie būs tava alga,” — visiem dzima plankumoti.+ 9 Tā Dievs atņēma lopus jūsu tēvam un atdeva man. 10 Kad sīklopiem bija pārošanās laiks, lūk, ko es redzēju sapnī: āži, kas aplēca kazas, bija lāsumaini, raibi un plankumoti.+ 11 Tad Dieva eņģelis sapnī mani uzrunāja: ”Jēkab!”, un es atsaucos: ”Te es esmu!” 12 Viņš sacīja: ”Ieskaties vērīgi: visi āži, kas aplec kazas, ir lāsumaini, raibi un plankumoti, jo es labi redzu, kā Lābans pret tevi izturas.+ 13 Es esmu Dievs, kas tev parādījās Bētelē,+ kur tu slacīji ar eļļu* piemiņas stabu un devi man solījumu.+ Tagad celies, ej prom no šejienes un atgriezies savā dzimtajā zemē.””+

14 Rāhele un Lea vīram atbildēja: ”Vai tad mums vēl ir kāda cerība kaut ko mantot no sava tēva? 15 Vai viņš mūs neuzskata par svešiniecēm? Viņš mūs ir pārdevis un naudu, ko par mums dabūjis, ēstin ir apēdis.+ 16 Visa bagātība, ko Dievs ir atņēmis mūsu tēvam, pieder mums un mūsu bērniem.+ Tāpēc tagad dari visu tā, kā Dievs tev ir teicis.”+

17 Tad Jēkabs posās ceļā. Viņš uzsēdināja savus bērnus un sievas uz kamieļiem+ 18 un ar visiem lopiem un pārējo mantu, ko bija sakrājis,+ ar visu, ko bija ieguvis Padān-Aramā, devās uz Kanaānu pie sava tēva Īzaka.+

19 Bet Lābans bija aizgājis cirpt aitas, un Rāhele nozaga sava tēva mājas dievekļus.+ 20 Jēkabs rīkojās gudri un aizbēga, neko nepateicis aramietim Lābanam. 21 Ar visu, kas viņam bija, Jēkabs šķērsoja upi*+ un bēga uz Gileādas+ kalnu pusi. 22 Trešajā dienā Lābanam paziņoja, ka Jēkabs ir aizbēdzis. 23 Paņēmis līdzi savus vīrus*, viņš dzinās tam pakaļ un pēc septiņām dienām panāca to Gileādas kalnos. 24 Bet naktī Dievs ieradās pie aramieša Lābana+ sapnī+ un sacīja: ”Pielūko, kā tu runā ar Jēkabu!”*+

25 Lābans panāca Jēkabu, kad Jēkabs kalnos bija uzslējis savas teltis. Arī Lābans ar saviem vīriem ierīkoja nometni Gileādas kalnos. 26 Tad Lābans pārmeta Jēkabam: ”Ko tu esi izdarījis? Kāpēc tu mani esi piemānījis un aizvedis manas meitas kā gūsteknes? 27 Kāpēc tu slepus aizbēgi un mani piemānīji, neko man neteikdams? Es tevi būtu pavadījis ar līksmību un dziesmām, ar tamburīniem un arfām, 28 bet tu pat neļāvi man uz atvadām noskūpstīt manus mazbērnus* un meitas. Nudien, tu esi rīkojies aplami! 29 Es gan būtu varējis jūs pārmācīt, bet pagājušajā naktī jūsu tēva Dievs man teica: ”Pielūko, kā tu runā ar Jēkabu!”+ 30 Nu labi, tu aizgāji, jo esi noilgojies pēc tēva mājām. Bet kāpēc tu esi nozadzis manus dievus?”+

31 Jēkabs Lābanam atbildēja: ”Es aizbēgu, jo baidījos, ka tu man varētu atņemt savas meitas. 32 Bet, ja tu pie kāda atradīsi savus dievus, lai viņš mirst! Mūsu vīru klātbūtnē pārmeklē manas mantas un, ja kaut kas ir tavs, vari to ņemt.” Taču Jēkabs nezināja, ka Rāhele ir nozagusi tēva dievekļus. 33 Lābans pārmeklēja gan Jēkaba, gan Leas, gan abu kalpoņu+ teltis, bet neko neatrada. Izgājis no Leas telts, viņš iegāja Rāheles teltī. 34 Bet Rāhele bija paslēpusi dievekļus kamieļa seglos un sēdēja tiem virsū. Lābans pārmeklēja visu telti un neko neatrada. 35 Viņa tēvam sacīja: ”Nedusmojies, mans kungs, ka nevaru piecelties tavā priekšā, jo ar mani ir tā, kā ar sievietēm mēdz būt.”+ Tā nu viņš visur izmeklējās, bet savus dievekļus+ neatrada.

36 Visbeidzot Jēkabs sadusmojās un sāka izteikt Lābanam pārmetumus. ”Ko es esmu noziedzies?” viņš jautāja. ”Ko es esmu nogrēkojies, ka tu tik nikni mani vajā? 37 Tu esi izcilājis visas manas mantas. Ja esi atradis kaut ko savu, tad noliec to šeit, manu un tavu vīru priekšā, un lai viņi izšķir, kuram no mums ir taisnība. 38 Šajos divdesmit gados, ko esmu pie tevis nodzīvojis, tavas aitas un kazas nav izmetušās+ un tavus aunus es neesmu ēdis. 39 Saplosītos lopus+ es nenesu tev, bet pats sedzu zaudējumus. Par nozagtajiem tu prasīji no manis atlīdzību, vai tie bija nozagti dienā vai naktī. 40 Dienā mani mocīja karstums, bet naktī aukstums, un miegs bēga no manām acīm.+ 41 Tā man ir aizritējuši tie divdesmit gadi, ko esmu tev nokalpojis. Četrpadsmit gadus es kalpoju par abām tavām meitām un sešus gadus — par taviem lopiem, turklāt tu desmitiem reižu mainīji manu algu.+ 42 Ja mana tēva Dievs,+ Ābrahāma Dievs, tas, kuru bīstas Īzaks,+ nebūtu bijis ar mani, tu mani tagad sūtītu prom tukšā. Bet Dievs ir redzējis manas ciešanas un pūles, tāpēc viņš pagājušajā naktī tevi brīdināja.”+

43 Lābans Jēkabam atbildēja: ”Tās ir manas meitas, un tie ir mani mazbērni, un arī šie lopi ir manējie — viss, ko tu redzi, pieder man un manām meitām. Kā gan es varētu darīt pāri viņām un viņu bērniem? 44 Tāpēc tagad noslēgsim vienošanos, kas mums vienmēr jāatceras*.” 45 Jēkabs paņēma akmeni, uzslēja to par piemiņas stabu+ 46 un lika saviem vīriem: ”Savāciet akmeņus!” Tad tie sanesa akmeņus un sakrāva grēdā un pēc tam ēda pie šīs akmeņu grēdas. 47 Lābans to nosauca par Jegar-Sahadūtu, bet Jēkabs par Galēdu*.

48 Lābans teica: ”Šī grēda tagad ir lieciniece, ka mēs esam noslēguši vienošanos.” Tāpēc to nosauca par Galēdu+ 49 un par Micpu*, jo viņš Jēkabam sacīja: ”Lai Jehova mūs uzrauga, kad būsim tālu viens no otra. 50 Ja tu darīsi pāri manām meitām un ņemsi vēl kādu sievu, neaizmirsti — pat ja neviens cilvēks to neredzētu, to redzēs Dievs, mūsu liecinieks!” 51 Lābans piebilda: ”Lūk, akmeņu grēda un, lūk, piemiņas stabs, ko es esmu uzcēlis par zīmi, ka mēs esam noslēguši vienošanos! 52 Šī grēda un šis stabs ir liecinieki,+ ka es neiešu tālāk par tiem, lai darītu ļaunu tev, un tu neiesi tālāk par tiem, lai darītu ļaunu man. 53 Lai Ābrahāma Dievs+ un Nāhora Dievs, viņu tēva Dievs, ir mūsu tiesnesis.” Un Jēkabs zvērēja pie Dieva, kuru bijās viņa tēvs Īzaks.+

54 Pēc tam Jēkabs kalnā ziedoja upuri un aicināja visus vīrus uz maltīti. Viņi paēda un pārnakšņoja kalnā. 55 Nākamajā rītā Lābans piecēlās, noskūpstīja savus mazbērnus+ un meitas, svētīja tos+ un devās mājup.+