1. Mozus

32 Bet Jēkabs gāja savu ceļu, un viņš sastapa Dieva eņģeļus. 2 Tos ieraudzījis, Jēkabs izsaucās: ”Šī ir Dieva nometne!” Tāpēc viņš to vietu nosauca par Mahanaimu*.

3 Tad Jēkabs sūtīja sev pa priekšu vēstnešus pie sava brāļa Ēsava uz Seīra zemi,+ uz Edoma novadu,+ 4 un tiem pavēlēja: ”Nododiet manam kungam Ēsavam šādus vārdus: ”Tavs kalps Jēkabs saka tā: ”Visu šo laiku es esmu nodzīvojis pie Lābana.+ 5 Nu man ir vērši, ēzeļi un aitas, kalpi un kalpones,+ un es tev sūtu šo ziņu, mans kungs, lai iemantotu tavu labvēlību.”””

6 Kad vēstneši atgriezās pie Jēkaba, tie sacīja: ”Mēs satikām tavu brāli Ēsavu, un tagad viņš nāk tev pretī ar četrsimt vīriem.”+ 7 Tas Jēkabu ļoti nobiedēja un uztrauca,+ tāpēc viņš savus ļaudis, kā arī sīklopus, liellopus un kamieļus sadalīja divos pulkos. 8 ”Ja Ēsavs uzbruks vienam pulkam, otrs varēs izglābties,” viņš sprieda.

9 Pēc tam Jēkabs lūdza: ”Ak, Jehova, mana tēva Ābrahāma Dievs un mana tēva Īzaka Dievs! Tu man teici: ”Atgriezies savā zemē pie saviem radiniekiem, un es tev darīšu labu!”+ 10 Es neesmu visas tās mīlestības* un uzticības cienīgs, ar kādu tu esi izturējies pret savu kalpu,+ jo man bija tikai spieķis, kad es šķērsoju Jordānu, bet nu man ir divi pulki.+ 11 Lūdzu, izglāb mani+ no mana brāļa Ēsava, jo es baidos, ka viņš nāks un uzbruks man+ un mātēm ar bērniem. 12 Tu taču apsolīji: ”Es darīšu tev labu un vairošu tavus pēcnācējus kā jūras smiltis, kas lielā daudzuma dēļ nav izskaitāmas.””+

13 Pārlaidis tur nakti, viņš no saviem lopiem izraudzījās Ēsavam dāvanu:+ 14 200 kazas, 20 āžus, 200 aitas, 20 aunus, 15 30 kamieļmātes ar kamielēniem, 40 govis, 10 vēršus, 20 ēzeļmātes un 10 ēzeļus.+

16 Jēkabs tos nodeva saviem kalpiem, ganāmpulku pēc ganāmpulka, un teica: ”Ejiet man pa priekšu, bet dzeniet ganāmpulkus tā, lai tie paliktu atstatu cits no cita.” 17 Pirmajam kalpam viņš pavēlēja: ”Ja mans brālis Ēsavs, tevi saticis, jautās, kam tu kalpo, kurp tu dodies un kam pieder šie lopi, 18 tad saki: ”Tie pieder tavam kalpam Jēkabam. Tā ir dāvana, ko viņš sūta manam kungam Ēsavam,+ un arī viņš pats mums seko.”” 19 Tāpat viņš pavēlēja arī otrajam un trešajam kalpam, un visiem, kas dzina ganāmpulkus, pieteikdams: ”Tā jums ir jārunā ar Ēsavu, kad viņu sastapsiet, 20 un jums arī jāsaka: ”Tavs kalps Jēkabs mums seko.”” Jēkabs domāja: ”Centīšos viņu noskaņot labvēlīgi, sūtīdams sev pa priekšu dāvanu,+ un tikai pēc tam pats ar viņu tikšos. Varbūt tad viņš mani uzņems laipni.” 21 Tā kalpi ar dāvanu Jēkabam pa priekšu devās ceļā, bet viņš pats palika nakšņot nometnē.

22 Tajā pašā naktī viņš piecēlās un kopā ar abām savām sievām,+ abām kalponēm+ un vienpadsmit dēliem šķērsoja Jabokas braslu.+ 23 Viņš tos pārveda pāri upei un tāpat arī visu pārējo, kas viņam bija.

24 Bet, kad Jēkabs bija palicis viens, kāds vīrs sāka ar viņu cīkstēties, un viņi cīnījās līdz rītausmai.+ 25 Redzēdams, ka negūst virsroku, vīrs aizskāra Jēkaba gūžu, un tā Jēkabs cīkstoties izmežģīja gūžas locītavu.+ 26 Tad vīrs teica: ”Laid mani vaļā, jo gaisma jau aust.” Bet Jēkabs atbildēja: ”Es tevi nelaidīšu, kamēr tu nebūsi mani svētījis.”+ 27 Vīrs vaicāja: ”Kā tevi sauc?”, un viņš atbildēja: ”Jēkabs.” 28 Bet tas sacīja: ”Turpmāk tevi vairs nesauks par Jēkabu, bet par Izraēlu*,+ jo tu esi cīnījies ar Dievu+ un cilvēkiem un esi uzvarējis.” 29 Jēkabs prasīja: ”Saki, lūdzu, kā tevi sauc?” Bet vīrs atteica: ”Kāpēc tu vaicā pēc mana vārda?”,+ un viņš Jēkabu tur svētīja. 30 Jēkabs to vietu nosauca par Penuēlu*,+ jo viņš teica: ”Es esmu skatījis Dievu vaigu vaigā un tomēr palicis dzīvs.”+

31 Saule jau lēca, kad viņš gāja garām Penuēlai, un viņš kliboja savainotās gūžas dēļ.+ 32 Tāpēc izraēlieši līdz pat šai dienai neēd cīpslu*, kas iet pār gūžas locītavu, jo Jēkabam bija skarta gūžas locītavas cīpsla.