Apustuļu darbi

21 Kad mēs no tiem ar smagu sirdi bijām šķīrušies un izbraukuši jūrā, mēs taisnā ceļā nonācām Kosā, nākamajā dienā — Rodā, bet no turienes — Patarā. 2 Tur mēs atradām kuģi, kas devās uz Feniķiju, uzkāpām uz tā un izgājām jūrā. 3 Pēc kāda laika mūsu skatienam pavērās Kipra, bet mēs, atstājuši to pa kreisi, turpinājām ceļu uz Sīriju un piestājām Tirā, kur kuģim bija jāizkrauj krava. 4 Mēs tur sameklējām mācekļus un palikām septiņas dienas. Gara spēkā viņi vairākkārt brīdināja Pāvilu neiet uz Jeruzālemi.+ 5 Kad šīs dienas bija pagājušas, mēs devāmies ceļā, bet viņi visi, arī sievietes un bērni, mūs pavadīja vēl ārpus pilsētas. Krastmalā mēs nometāmies ceļos un lūdzām Dievu. 6 Pēc tam kad bijām atvadījušies, mēs uzkāpām uz kuģa, bet viņi atgriezās mājās.

7 No Tiras mēs ieradāmies Ptolemaīdā, kur beidzās mūsu jūras brauciens. Mēs apsveicinājāmies ar brāļiem un pavadījām ar viņiem vienu dienu. 8 Nākamajā dienā mēs devāmies prom un nonācām Cēzarejā, kur iegājām pie evaņģēlista* Filipa, viena no tiem septiņiem vīriem*,+ un palikām pie viņa. 9 Filipam bija četras neprecētas meitas, kas pravietoja.+ 10 Kad bijām pavadījuši tur diezgan ilgu laiku, no Jūdejas atnāca kāds pravietis, vārdā Agabs.+ 11 Viņš ienāca pie mums, paņēma Pāvila jostu un, sasējis sev kājas un rokas, teica: ”Tā saka svētais gars: ”Tieši tāpat jūdi Jeruzālemē sasies vīru, kam pieder šī josta,+ un nodos viņu cittautiešu rokās.””+ 12 To dzirdējuši, gan mēs, gan vietējie brāļi lūdzāmies, lai viņš neietu uz Jeruzālemi. 13 Bet Pāvils teica: ”Ko jūs darāt? Kāpēc jūs raudat un plosāt manu sirdi*? Kunga Jēzus vārda dēļ es Jeruzālemē esmu gatavs ne tikai tapt sasiets, bet pat mirt.”+ 14 Kad viņš nebija pārliecināms, mēs piekāpāmies un sacījām: ”Lai notiek pēc Jehovas* prāta!”

15 Pēc tam, sagatavojušies ceļam, mēs devāmies uz Jeruzālemi. 16 Kopā ar mums bija arī daži mācekļi no Cēzarejas, kas mūs aizveda pie kiprieša Mnāsona, viena no pirmajiem mācekļiem, jo pie viņa mums bija paredzēts apmesties. 17 Kad ieradāmies Jeruzālemē, brāļi mūs ar prieku uzņēma. 18 Otrā dienā Pāvils kopā ar mums aizgāja pie Jēkaba,+ un tur bija klāt arī visi vecākie. 19 Pāvils tos sveicināja un sīki izstāstīja, ko Dievs ar viņa kalpošanu ir paveicis tautu starpā.

20 Visu noklausījušies, viņi slavēja Dievu, bet pēc tam teica: ”Redzi, brāli, cik daudzi tūkstoši ticīgo ir starp jūdiem, un tie visi dedzīgi turas pie bauslības.+ 21 Bet viņi ir dzirdējuši runas, ka tu māci visiem jūdiem, kas dzīvo citu tautu vidū, atkrišanu no Mozus, sakot, ka tiem nevajag apgraizīt bērnus un ievērot paražas.+ 22 Kā lai rīkojamies? Viņi noteikti uzzinās, ka tu esi ieradies. 23 Tad nu dari, kā mēs tev liekam! Mūsu vidū ir četri vīri, kas ir devuši svinīgu solījumu. 24 Ņem viņus sev līdzi, attīries kopā ar viņiem un sedz viņu izdevumus, lai viņi varētu noskūt galvu. Tad visi zinās, ka tā nav taisnība, ko viņi par tevi dzirdējuši, bet ka tu dzīvo, kā pieklājas, un ievēro bauslību.+ 25 Bet, kas attiecas uz ticīgajiem no citām tautām, mēs esam darījuši zināmu savu lēmumu, rakstīdami, ka viņiem jāvairās no tā, kas upurēts elkiem,+ no asinīm,+ no nožņaugtu dzīvnieku gaļas+ un no netiklības*.”+

26 Nākamajā dienā Pāvils attīrījās kopā ar šiem vīriem+ un iegāja templī, lai paziņotu, kad beigsies attīrīšanās dienas un par katru no viņiem būs jānes upuris.

27 Kad septiņas attīrīšanās dienas tuvojās beigām, jūdi no Āzijas ieraudzīja viņu templī un sacēla ļaudīs lielu nemieru, satvēra Pāvilu 28 un sauca: ”Izraēlieši, palīgā! Šis ir tas vīrs, kurš visur visiem māca to, kas ir pret mūsu tautu, bauslību un templi! Un piedevām viņš ir ievedis templī grieķus un apgānījis šo svēto vietu.”+ 29 Pilsētā viņi bija redzējuši efesieti Trofimu+ kopā ar Pāvilu un domāja, ka Pāvils to ir ievedis templī. 30 Tad visu pilsētu pārņēma uztraukums, ļaudis saskrēja kopā, satvēra Pāvilu un izvilka viņu ārā no tempļa, un durvis tūlīt tika aizvērtas. 31 Kad tie jau taisījās viņu nogalināt, līdz karaspēka vienības komandierim* nonāca ziņa, ka visā Jeruzālemē ir sākušies nemieri. 32 Viņš uzreiz pasauca kareivjus un virsniekus un skrēja pie ļaudīm. Ieraudzījuši komandieri un kareivjus, tie pārstāja sist Pāvilu.

33 Pienācis klāt, komandieris apcietināja Pāvilu un lika to saslēgt ar divām ķēdēm.+ Pēc tam viņš sāka taujāt, kas šis cilvēks tāds ir un ko viņš ir izdarījis. 34 Bet pūlī daži sauca vienu, citi kaut ko citu. Trokšņa dēļ komandieris neko nevarēja skaidri saprast, tāpēc pavēlēja aizvest Pāvilu uz karaspēka mītni. 35 Kad Pāvils bija nonācis līdz kāpnēm, satrakotā pūļa dēļ karavīriem nācās viņu nest, 36 jo ļaužu pūlis sekoja, kliegdams: ”Nāvi viņam!”

37 Pirms Pāvilu ieveda karaspēka mītnē, viņš vērsās pie komandiera: ”Vai es drīkstu tev ko teikt?” Tas jautāja: ”Tu runā grieķiski? 38 Vai tad tu neesi tas ēģiptietis, kas pirms kāda laika sacēla dumpi un aizveda tuksnesī četrus tūkstošus sikariešu*?” 39 Pāvils atbildēja: ”Es esmu jūds+ no Tarsas+ Kilikijā, ievērojamas pilsētas pilsonis. Tāpēc es lūdzu: ļauj man uzrunāt ļaudis.” 40 Viņam to atļāva, un Pāvils, stāvēdams uz kāpnēm, pamāja ļaudīm ar roku. Kad bija iestājies klusums, viņš tos uzrunāja ebreju valodā:+