Habakuka
3 Pravieša Habakuka lūgšana. Raudu dziesmas.*
2 Jehova, es esmu dzirdējis vēsti par tevi,
tavi darbi, Jehova, man iedveš bijību!
Īstajā* laikā atkal paveic tos,
īstajā laikā dari tos zināmus!
Bet, kad ļausi vaļu dusmām, neaizmirsti žēlastību!+
Viņa varenība klāja debesis,+
viņa slava pildīja zemi.
4 Viņš mirdzēja spoži kā saule.+
Divi stari plaiksnīja no viņa rokas —
tajā slēpās viņa spēks.
5 Viņam pa priekšu gāja sērga,+
un drudzis sekoja viņam pa pēdām.
Mūžīgie kalni sadrupa,
saguma sensenie pakalni.+
Viņš iet savus senos ceļus.
7 Es redzēju nemieru Kušānas teltīs,
Midiānas telšu audekli drebēja.+
8 Vai pret upēm, Jehova,
vai pret upēm ir iedegušās tavas dusmas?
Tavi kaujas rati nesa uzvaru*.+
9 Tavs loks jau ir izņemts un uzvilkts,
zvērests ir izskanējis — ieročiem* uzdevums ir dots. (Selā.)
Ar upēm tu pāršķēli zemi.
11 Saule un mēness neiznāca no saviem debesu mājokļiem,+
tavas bultas lidoja kā gaismas šautras,+
spoži zibsnīja tavs šķēps.
12 Tu sašutumā pārstaigāji zemi
un dusmās mīdīji* tautas.
13 Tu devies glābt savu tautu, glābt savu svaidīto.
Tu sadragāji ļaundaru nama vadoni*
un sagrāvi namu no augšas līdz pašiem pamatiem. (Selā.)
14 Viņa karavīru galvas tu satrieci ar viņa paša ieročiem,
kad viņi brāzās man virsū kā auka.
Viņi gavilēja priekā, ka uzbruks no slēptuves un nonāvēs nelaimīgo.
15 Tu šķērsoji jūru ar saviem zirgiem,
soļoji cauri varenām bangām.
16 Kad es to dzirdēju, mani sagrāba trīsas,
no šīs ziņas manas lūpas sāka drebēt.
Manos kaulos ielija nespēks,+
un kājas ļodzījās.
Tomēr es mierīgi gaidīšu nelaimes dienu,+
jo tā nesīs postu tautai, kas mums uzbrūk.
17 Pat ja vīģes koki neuzziedēs
un vīnogulāji neriesīs ogas,
ja olīvkoku zari būs tukši
un lauki nedos ražu,
pat ja aitas pazudīs no aplokiem
un govju vairs nebūs kūtīs,
18 es tomēr līksmošu Jehovas dēļ,
es priecāšos par Dievu, savu Glābēju.+
19 Visaugstais Kungs Jehova ir mans spēks,+
viņš darīs manas kājas veiklas kā stirnai
un augstumos ļaus man droši staigāt.+
Dziedātāju vadītājam. Manu stīgu instrumentu pavadījumā.