5. Mozus
32 ”Ieklausieties, debesis, — es runāšu!
Uzklausi, zeme, ko sacīšu!
2 Mana mācība līs kā lietus,
mani vārdi lāsos kā rasa,
kā lietutiņš pār zāli,
kā lietavas pār zaļiem laukiem,
3 jo es vēstīšu Jehovas vārdu.+
Pasludiniet mūsu Dieva diženumu!+
Vai viņš nav tavs Tēvs, kas tevi ir radījis,+
kas tevi ir veidojis un nostiprinājis?
7 Atceries senās dienas,
apdomā bijušo paaudžu gadus.
Vaicā savam tēvam — viņš tev pateiks,+
taujā sirmgalvjiem — viņi tev pastāstīs.
8 Kad Visaugstākais tautām iedalīja zemi,+
viņš noteica robežas tautām,+
ņemot vērā Izraēla dēlu skaitu.+
11 Kā ērglis steidzina putnēnus atstāt ligzdu,
lidinās pār saviem mazuļiem,
izplētis spārnus, paņem tos
un nes uz saviem spārngaliem,+
sveša dieva ar viņu nebija.+
Viņš to mieloja ar medu no klintsraga,
ar eļļu no krama cietas klints,
14 ar sviestu no govīm un pienu no kazām,
ar labākajām aitām,
ar Basanas auniem un āžiem,
ar leknākajiem kviešiem;+
un tu dzēri vīnu, vīnogu asinis*.
15 Kad Ješurūns* aptaukojās, viņš sāka spārdīties —
tu aptaukojies, uzblīdi un kļuvi resns —,+
un tā viņš atstāja Dievu, kas viņu radījis,+
viņš nicināja savas glābšanas Klinti,
16 saniknoja ar svešiem dieviem,+
sadusmoja ar savām preteklībām.+
17 Tie upurēja dēmoniem, nevis Dievam,+
dieviem, ko tie nepazina,
jauniem dieviem, kas bija parādījušies nesen,
dieviem, ko jūsu tēvi nepazina.
19 Kad Jehova to redzēja, viņš tos atmeta,+
jo viņa dēli un meitas viņu sadusmoja.
20 Viņš teica: ”Es novērsīšos no tiem+
un noraudzīšos, kas ar tiem notiks,
jo tie ir izvirtuši ļaudis,+
dēli, kam trūkst uzticības.+
21 Viņi mani ir saniknojuši, kalpodami tiem, kas nemaz nav dievi,+
sadusmojuši ar saviem tukšajiem elkiem.+
Tā aprīs zemi ar visu ražu
un aizdedzinās kalnu pamatus.
23 Es vairošu viņu nelaimes,
raidīšu uz viņiem visas savas bultas.
25 Ārā — zobens, kas laupīs tiem bērnus,+
iekšā — šausmas,+
kas sagrābs jaunekli un jaunavu,
zīdaini un sirmgalvi.+
26 Es būtu teicis: ”Es viņus izklīdināšu,
likšu izzust viņu piemiņai ļaužu starpā,” —
27 bet negribu, ka ienaidnieki dižotos+
un pretinieki nospriestu:+
”Mūsu spēks ir guvis virsroku,+
ne jau Jehova to visu ir darījis!”
30 Kā var būt, ka viens vajā tūkstoti
un divi liek bēgt desmit tūkstošiem?+ —
Viņu Klints viņus ir pametusi,+
Jehova viņus ir nodevis ienaidnieku varā.
32 Šīs tautas vīnstīgas ir no Sodomas vīnogulāja,
no Gomoras nogāzēm,+
viņu vīnogas ir indes pilnas,
to ķekari ir rūgti,+
33 viņu vīns ir čūsku inde,
nāvējoša kobru inde.
34 Vai tas viss nav noglabāts pie manis,
aizzīmogots manā krātuvē?+
Viņu posta diena ir tuvu,
un tas, kas viņus gaida, steigšus tuvojas.”
36 Jehova tiesās savu tautu,+
un viņam būs žēl savu kalpu,+
kad viņš redzēs, ka to spēks ir zudis,
ka ir palikuši tikai nožēlojamie un vārgie.
37 Tad viņš teiks: ”Kur ir viņu dievi+ —
klints, pie kuras viņi meklēja glābiņu —,
38 dievi, kas ēda viņu upuru taukus*
un dzēra viņu lejamo upuru vīnu?+
Lai tie nāk un palīdz jums,
lai tie kļūst par jūsu patvērumu!
Es nonāvēju, un es daru dzīvu,+
es ievainoju,+ un es dziedinu,+
un neviens nevar izglābt no manas rokas.+
40 Es paceļu roku pret debesīm
un zvēru: tik tiešām, ka es dzīvoju mūžīgi,+ —
41 kad es uztrīšu savu spožo zobenu
un ķeršos pie tiesāšanas,+
es atriebšos saviem pretiniekiem+
un atmaksāšu tiem, kas mani nīst.
42 Manas bultas dzers asinis —
nogalināto un gūstekņu asinis;
mans zobens rīs miesu —
ienaidnieku vadoņu galvas.”
43 Priecājieties, tautas, kopā ar viņa tautu,+
jo viņš atriebs savu kalpu asinis,+
atriebsies saviem pretiniekiem,+
viņš attīrīs savas tautas zemi!”
44 Mozus un Hošea*,+ Nūna dēls, ļaužu priekšā runāja visus šīs dziesmas vārdus.+ 45 Kad Mozus izraēliešiem bija pateicis visus šos vārdus, 46 viņš tiem sacīja: ”Ņemiet vērā manus brīdinājumus, ko šodien dzirdat,+ un māciet saviem bērniem rūpīgi pildīt visus bauslības vārdus.+ 47 Jo tie nav tukši vārdi, bet gan jūsu dzīvība.+ Ja jūs tos ievērosiet, jūs ilgi dzīvosiet zemē, kas ir viņpus Jordānas un ko jūs ejat iemantot.”
48 Tajā pašā dienā Jehova Mozum teica: 49 ”Kāp Nebo kalnā,+ kas ir Abārīmā,+ Moāba zemē pretī Jērikai, un apskati Kanaāna zemi, ko es dodu izraēliešiem īpašumā.+ 50 Pēc tam šajā kalnā, kurā tu būsi uzkāpis, tu nomirsi un piepulcēsies saviem tēviem, tāpat kā tavs brālis Ārons nomira Hora kalnā+ un piepulcējās saviem tēviem, 51 jo jūs bijāt man neuzticīgi izraēliešu vidū Cīna tuksnesī pie Kadešas, pie Merības ūdeņiem,+ — jūs neatzināt mani par svētu* izraēliešu priekšā.+ 52 Šo zemi, ko es dodu izraēliešiem, tu redzēsi no tālienes, bet tajā neieiesi.”+