Jesajas
44 Tagad klausies, Jēkab, mans kalps,
ieklausies, Izraēl, mans izredzētais!+
2 Tā saka Jehova,
kas tevi radījis un veidojis,+
kas tev palīdzējis jau kopš dzimšanas*:
”Nebaidies, Jēkab, mans kalps,+
Es izliešu pār tavām atvasēm savu garu+
un pār taviem pēcnācējiem savu svētību.
4 Viņi sazels kā zāle,+
sazaļos kā papeles pie ūdens straumēm.
5 Kāds teiks: ”Es piederu Jehovam.”+
Cits sevi sauks par Jēkabu,
vēl kāds cits sev uz rokas uzrakstīs ”Piederu Jehovam”
un pieņems Izraēla vārdu.”
6 Jehova, Izraēla Ķēniņš+ un Izpircējs,+
karapulku Pavēlnieks Jehova, saka tā:
”Es esmu pirmais, un es esmu pēdējais.+
Cita Dieva nav.+
7 Kurš ir tāds kā es?+
Lai piesakās! Lai viņš to pierāda!+
Lai pastāsta gan to, kas būs drīzumā,
gan to, kas notiks vēlāk,
kā es to esmu darījis, kopš senatnē izveidoju tautu!
8 Nebīstieties!
Lai jūs nepārņem bailes!+
Vai gan es ikvienam no jums jau iepriekš visu neizstāstīju un nepasludināju?
Jūs esat mani liecinieki.+
Vai gan ir vēl kāds Dievs?
Nē, nav — nav citas Klints!+ Nezinu nevienu!””
9 Visi, kas darina izcirstus tēlus, ir niecība,
un no viņu mīļajiem tēliem nav nekādas jēgas.+
10 Kāpēc gan jāveido dievs vai jāizlej tēls,
no kura nav nekāda labuma?+
11 Amatnieka biedri pieredzēs kaunu.+
Amatnieks ir tikai cilvēks.
Lai viņi visi sapulcējas un gaida!
Viņi drebēs bailēs un pieredzēs kaunu.
12 Kalējs karsē uz oglēm dzelzi un apstrādā to ar darbarīku.
Viņš kaļ ar āmuru,
darbodamies ar savām spēcīgajām rokām,+
līdz viņu pievārē izsalkums un zūd spēki;
viņš nav padzēries ūdeni, tāpēc ir noguris.
13 Kokgriezējs nostiepj mērauklu un ar sarkanu krītu uzzīmē apveidus.
Viņš strādā ar grebli un ar cirkuli velk līnijas.
14 Lūk, mežcirtējs, kas cērt ciedrus.
Viņš mežā izraugās noteiktu koku, ozolu,
un gādā, lai tas citu koku vidū izaugtu varens.+
Viņš iestāda lauru, un lietus to audzē.
15 Pēc tam viņš nocērt koku malkai.
Daļu viņš izmanto, lai sasildītos.
Viņš arī iekur uguni, lai ceptu maizi.
Bet vēl viņš uztaisa dievu un to pielūdz,
izcērt tēlu un zemojas tā priekšā.+
16 Pusi koka viņš sadedzina,
izmanto to, lai uzceptu gaļu, un, kad ir paēdis, jūtas apmierināts.
Viņš arī sildās un saka:
”Cik patīkami un silti te pie uguns!”
17 Bet no atlikušā koka gabala viņš uztaisa dievu, izcērt tēlu.
Viņš zemojas tā priekšā un to pielūdz.
Viņš tam lūdzas:
”Glāb mani, jo tu esi mans dievs!”+
18 Šādi cilvēki neko nezina un nesaprot,+
jo viņu acis ir ciet un viņi neko neredz,
viņu sirdī nav izpratnes.
19 Viņu vidū nav neviena, kas aizdomātos,
neviena, kas apjēgtu, kas saprastu un teiktu:
”Pusi es sadedzināju
un uz oglēm izcepu maizi un gaļu, ko ēst.
Vai no atlikušā koka gabala lai es taisu kaut ko tik pretīgu?+
Vai lai es pielūdzu koka kluci?”
20 Viņu barība ir pelni,
piekrāptā sirds viņus aizved neceļos.
Viņi nevar sevi paglābt, viņi nesaka:
”Vai labajā rokā man nav tukšs māns?”
21 ”Piemini to, Jēkab, atceries, Izraēl,
jo tu esi mans kalps!
Es tevi veidoju, tu esi mans kalps.+
Izraēl, es tevi neaizmirsīšu!+
22 Es izdzēsīšu tavus pārkāpumus — es tos aizsegšu ar padebesi,+
tavus grēkus aizklāšu ar bieziem mākoņiem.
Atgriezies pie manis! Es tevi izpirkšu.+
23 Gavilējiet, debesis,
par to, ko Jehova ir darījis!
Līksmojiet, zemes dziļumi!
Priecājieties, kalni,+
meži un visi koki mežā!
Jehova ir izpircis Jēkabu,
gādājot par Izraēlu, viņš parāda savu diženumu.”+
24 Tā saka Jehova, tavs Izpircējs,+
kas tevi veidojis jau mātes klēpī:
”Es esmu Jehova, kas ir radījis visu.
Kurš bija man līdzās?
25 Es esmu tas, kas izjauc tukšo pļāpu* paredzējumus,
kas liek apsmieklā zīlniekus,+
apmulsina gudros
un padara viņu zināšanas par muļķību,+
26 kas liek piepildīties sava kalpa vārdiem
un pilnībā īstenoties savu vēstnešu paredzējumiem,+
kas par Jeruzālemi saka: ”Tā būs apdzīvota!”+
un par Jūdas pilsētām: ”Tās tiks atkal uzceltas.+
Es atjaunošu Jeruzālemi no drupām!”+
27 Es dzelmei saku: ”Izžūsti!