1. Mozus
19 Pievakarē divi eņģeļi nonāca Sodomā, bet Lats sēdēja Sodomas vārtos. Tos ieraudzījis, Lats piecēlās, izgāja tiem pretī un noliecās ar seju pie zemes.+ 2 Viņš aicināja: ”Mani kungi, lūdzu, iegriezieties sava kalpa namā nomazgāt kājas un pārnakšņot. Rīt agri no rīta jūs varat celties un iet savu ceļu.” Bet tie atbildēja: ”Nē, mēs pārnakšņosim pilsētas laukumā.” 3 Taču viņš tik ļoti uzstāja, ka eņģeļi tomēr pie viņa iegriezās. Tad Lats sarīkoja tiem dzīres, izcepa neraudzētas maizes, un viesi ēda.
4 Viņi vēl nebija apgūlušies, kad namu ielenca Sodomas vīrieši — no zēniem līdz sirmgalvjiem, visi vienā pūlī. 5 Un tie sauca Latam: ”Kur ir tie vīri, kas šovakar pie tevis atnāca? Ved tos laukā pie mums, mēs gribam ar tiem pārgulēt!”+
6 Lats izgāja pie viņiem ārā, aizvēra aiz sevis durvis 7 un teica: ”Lūdzu, brāļi, nedariet ļaunu! 8 Redziet, man ir divas meitas, kas vēl ir jaunavas. Es tās izvedīšu pie jums, un dariet ar tām, kā jums patīk. Tikai neaiztieciet tos vīrus, jo viņi ir mani viesi*.”+ 9 Bet sodomieši atcirta: ”Nost no ceļa!” Viņi sacīja: ”Kaut kāds ienācējs grib uzmesties mums par tiesnesi! Nu tev izies vēl ļaunāk nekā tiem!” Un viņi spiedās Latam virsū un jau grasījās izlauzt durvis. 10 Tad tie vīri ievilka Latu namā, aiztaisīja durvis ciet 11 un visiem vīriešiem, kas drūzmējās durvju priekšā, no maza līdz lielam, uzsūtīja aklumu, tā ka tie velti pūlējās atrast ieeju.
12 Vīri Latam vaicāja: ”Vai tev te ir vēl kāds? Ja tev šajā pilsētā dzīvo znoti, dēli, meitas vai kāds cits, ved viņus projām! 13 Mēs izpostīsim šo vietu, jo Jehova ir dzirdējis lielu žēlošanos par to,+ tāpēc Jehova mūs ir atsūtījis iznīcināt pilsētu.” 14 Lats aizgāja runāt ar saviem znotiem — ar vīriešiem, kas gatavojās precēt viņa meitas. Viņš mudināja: ”Steidzieties, ejiet prom no šejienes, jo Jehova izpostīs pilsētu!” Bet znotiem likās, ka viņš joko.+
15 Rītam austot, eņģeļi sāka Latu skubināt: ”Pasteidzies un ņem līdzi sievu un abas meitas, lai jūs neietu bojā pilsētas pārkāpumu dēļ!”+ 16 Lats tomēr vēl vilcinājās, bet Jehovam viņa bija žēl,+ tāpēc tie vīri satvēra aiz rokas Latu, viņa sievu un abas meitas, izveda laukā un atstāja ārpus pilsētas.+ 17 Tiklīdz tie bija viņus izveduši ārā, viens no tiem sacīja: ”Glāb savu dzīvību! Neskaties atpakaļ+ un neapstājies nekur visā šajā apvidū!+ Bēdziet kalnos, lai neaizietu bojā!”
18 Bet Lats iebilda: ”Lūdzu, Jehova, tikai ne tur! 19 Tavs kalps ir iemantojis tavu labvēlību, un tu man esi parādījis lielu žēlastību*, atstādams mani dzīvu,+ taču es nevaru bēgt kalnos, jo tur mani pārsteigs nelaime un es miršu.+ 20 Lūk, tepat tuvumā ir maza pilsētiņa, kurp es varētu bēgt. Lūdzu, ļauj man glābties tur! Tā taču ir pavisam maza! Tur es būšu drošībā.” 21 Dievs atbildēja: ”Labi, es izpildīšu tavu lūgumu+ un nenopostīšu pilsētu, par kuru tu runā.+ 22 Steigšus bēdz uz turieni, jo es nevaru sākt rīkoties, kamēr tu neesi tur nokļuvis!”+ Tāpēc to pilsētu nosauca par Coaru*.+
23 Saule jau bija uzlēkusi, kad Lats nonāca Coarā. 24 Tad Jehova pār Sodomu un Gomoru lika līt sēram un ugunij — tie nāca no Jehovas, no debesīm.+ 25 Tā viņš izpostīja visu apvidu — gan šīs pilsētas ar visiem iedzīvotājiem, gan visu, kas tur auga.+ 26 Bet Lata sieva, iedama aiz vīra, paskatījās atpakaļ un kļuva par sāls stabu.+
27 Agri no rīta Ābrahāms piecēlās un devās uz to vietu, kur bija stāvējis Jehovas priekšā.+ 28 Viņš paraudzījās lejup uz Sodomu un Gomoru un uz visu līdzenumu un ieraudzīja, ka no zemes ceļas biezi dūmi kā no kūpoša cepļa.+ 29 Iznīcinādams līdzenuma pilsētas, Dievs neaizmirsa Ābrahāmu — viņš aizsūtīja Latu projām no posta vietas, kad grasījās izpostīt pilsētas apvidū, kur Lats dzīvoja.+
30 Vēlāk Lats ar abām meitām no Coaras pārcēlās uz kalniem,+ jo viņam bija bail palikt Coarā,+ un viņš ar savām meitām apmetās alā. 31 Tad vecākā uzrunāja jaunāko: ”Mūsu tēvs ir vecs, un šajā zemē nav neviena vīrieša, kas varētu mūs precēt, kā ļaužu starpā pieņemts. 32 Iesim, dosim tēvam vīnu un gulēsim ar viņu, lai saglabātu sava tēva dzimtu*.”
33 Tā viņas tovakar piedzirdīja tēvu, un pēc tam vecākā meita gulēja ar savu tēvu, bet viņš nemanīja, ne kā viņa apgūlās, ne kā piecēlās. 34 Nākamajā dienā vecākā jaunākajai sacīja: ”Vakarnakt es gulēju ar tēvu. Dosim viņam vīnu arī šovakar, un tad ej un guli ar viņu, lai saglabātu mūsu tēva dzimtu.” 35 Tovakar viņas atkal dzirdīja tēvu ar vīnu, un pēc tam jaunākā gulēja ar viņu, bet viņš nemanīja, ne kā viņa apgūlās, ne kā piecēlās. 36 Tā abas Lata meitas ieņēma bērnus no sava tēva. 37 Vecākajai piedzima dēls, ko viņa nosauca par Moābu;+ viņš ir tagadējo moābiešu ciltstēvs.+ 38 Arī jaunākajai piedzima dēls, un tā viņu nosauca par Ben-Ammi; viņš ir tagadējo amoniešu+ ciltstēvs.