2. Korintiešiem
1 Pāvils, pēc Dieva gribas Kristus Jēzus apustulis, un mūsu brālis Timotejs+ Dieva draudzei Korintā, kā arī visiem svētajiem visā Ahajā.+
2 Lai Dievs, mūsu Tēvs, un Kungs Jēzus Kristus jums dāvā labvēlību un mieru!
3 Slavēts lai ir mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs un Tēvs,+ līdzjūtības Tēvs+ un visa mierinājuma Dievs,+ 4 kas mūs mierina visās mūsu bēdās*,+ lai mēs ar to mierinājumu, ko paši saņemam no Dieva,+ spētu mierināt citus+ jebkādās bēdās. 5 Jo, tāpat kā mēs pārpārēm pieredzam ciešanas Kristus dēļ,+ caur Kristu mēs pārpārēm saņemam arī mierinājumu. 6 Tātad, ja mēs pieredzam bēdas, tas jums ir par mierinājumu un glābšanu, un, ja mūs mierina, tas kļūst par mierinājumu arī jums, lai jūs spētu izturēt tās pašas ciešanas kā mēs. 7 Tāpēc mūsu pārliecība par jums* ir nesatricināma, jo mēs zinām: kā jūs ciešat līdz ar mums, tāpat jūs saņemsiet arī mierinājumu.+
8 Mēs gribam, brāļi, lai jūs zinātu, kādus pārbaudījumus mēs pieredzējām Āzijā*.+ Mums bija ārkārtīgi grūti, un tas jau gāja pāri mūsu spēkiem, tā ka vairs necerējām palikt dzīvi.+ 9 Taisnību sakot, mums jau likās, ka esam saņēmuši nāves spriedumu. Bet tas mums mācīja paļauties nevis uz sevi, bet uz Dievu,+ kas ceļ augšā mirušos. 10 Viņš mūs izglāba no drošas nāves, un mēs esam pārliecināti, ka viņš mūs glābs arī turpmāk.+ 11 Arī jūs varat mums palīdzēt, karsti par mums lūdzot.+ Tad daudzi pateiksies Dievam par palīdzību, ko mēs saņemsim par atbildi uz daudzu lūgšanām.+
12 Mēs lepojamies, ka ar tīru sirdsapziņu varam teikt: pasaulē un vēl jo vairāk jūsu vidū mēs esam dzīvojuši svētumā un bez liekulības, kā māca Dievs, paļaudamies nevis uz cilvēku* gudrību,+ bet uz Dieva labestību*. 13 Mēs jums nerakstām neko tādu, ko jūs nevarētu izlasīt un saprast*, un es ceru, ka jūs to sapratīsiet līdz galam. 14 Daļa no jums jau ir sapratuši, ka jūs varat ar mums lepoties, tāpat kā mēs varēsim lepoties ar jums mūsu Kunga Jēzus dienā.
15 Būdams par to pārliecināts, es gribēju vispirms ierasties pie jums, lai jums atkal būtu iemesls priecāties*. 16 Es biju nodomājis apciemot jūs pa ceļam uz Maķedoniju un atceļā no turienes iegriezties pie jums vēlreiz, un pēc tam jūs mani pavadītu, kad es dotos tālāk uz Jūdeju.+ 17 Kad es to plānoju, vai mana attieksme bija vieglprātīga? Vai tad es pieņemu lēmumus tā, kā cilvēki mēdz darīt, it kā teikdams vispirms: ”Jā,” — bet pēc tam: ”Nē”? 18 Bet, tāpat kā var paļauties uz Dievu, var paļauties arī uz to, ko mēs jums sakām, — tas nav reizē ”jā” un ”nē”. 19 Jo Dieva Dēls, Jēzus Kristus, par ko mēs, tas ir, es, Silvāns* un Timotejs,+ jums sludinājām, nav bijis reizē ”jā” un ”nē”, bet viņa gadījumā ”jā” vienmēr ir ”jā”. 20 Lai cik ir Dieva solījumu, tie ir piepildījušies* ar viņa starpniecību.+ Tāpēc arī caur viņu mēs sakām: ”Āmen!”+ Dievam par godu. 21 Bet tas, kurš apstiprina, ka jūs un mēs piederam Kristum, un kurš mūs ir svaidījis, ir Dievs.+ 22 Viņš mūs ir arī apzīmogojis+ un devis mums sirdī garu par ķīlu tam, ka saņemsim gaidāmās svētības.+
23 Bet Dievs ir mans liecinieks: es vēl neesmu ieradies Korintā tikai tāpēc, ka vēlējos jūs saudzēt. 24 Nav tā, ka mēs valdītu pār jūsu ticību,+ — mēs esam jūsu darbabiedri, kas vairo jūsu prieku, jo jūs stingri stāvat savas ticības dēļ.