Raudu dziesmas
א [ālef]
4 Ak vai! Spožais zelts, tīrais zelts, ir zaudējis savu spīdumu!+
Visos ielu stūros mētājas+ svētie akmeņi.+
ב [bēt]
2 Ak vai! Cionas dārgos dēlus, ko reiz vērtēja tikpat augstu kā tīru zeltu,
tagad pielīdzina māla traukiem,
ko darinājis podnieks.
ג [gīmel]
ד [dālet]
4 Zīdaiņiem aiz slāpēm mēle līp pie aukslējām.
Bērni lūdz maizi,+ bet neviens to nedod.+
ה [hē]
5 Tie, kas bija raduši pie smalkiem ēdieniem, ielās pakrituši aiz bada*.+
Tie, kas no mazotnes ģērbās dārgās* drānās,+ tagad guļ pelnos.
ו [vāv]
6 Mana tauta* ir sodīta bargāk, nekā par saviem grēkiem tika sodīta Sodoma,+
kura tika iznīcināta vienā mirklī un kurai neviens nepalīdzēja.+
ז [zajin]
7 Cionas nazīrieši+ bija tīrāki par sniegu un baltāki par pienu.
Tie bija sārtāki par koraļļiem un zaigoja kā safīri.
ח [hēt]
8 Bet tagad tie melnāki par sodrējiem,
ielās tos vairs nepazīst.
Tiem āda uz kauliem sačervelējusies,+ tā ir tik sausa kā izkaltis koks.
ט [tēt]
9 Tiem, ko nonāvējis zobens, ir labāk nekā tiem, ko nopļāvis bads,+
labāk nekā tiem, kas mokās izdziest, kad izsīkuši ražas krājumi.
י [jod]
10 Sievietes, kas agrāk bija tik žēlsirdīgas, vāra pašas savus bērnus.+
Tā ir bēdu maize manas tautas* posta laikā.+
כ [kaf]
11 Jehova ir ļāvis vaļu niknumam.
ל [lāmed]
12 Ne zemes ķēniņiem, ne iedzīvotājiem nenāca ne prātā,
ka ienaidnieki un pretinieki reiz iesoļos pa Jeruzālemes vārtiem.+
מ [mēm]
13 Bet tas notika, jo tās pravieši ir grēkojuši un priesteri noziegušies+ —
tie pilsētā ir izlējuši taisno asinis.+
נ [nūn]
14 Tie kā akli klīst+ pa ielām.
Tie aptraipījušies asinīm,+
un neviens neskaras klāt to drēbēm.
ס [sāmek]
15 Tiem uzkliedz: ”Prom! Jūs esat netīri! Ejiet prom! Prom! Neskarieties mums klāt!”
Tie palikuši bez pajumtes un klīst apkārt,
un citas tautas runā: ”Te tie nevar palikt!+
פ [pē]
16 Jehova pats tos ir izklīdinājis,+
viņš vairs neraudzīsies uz tiem labvēlīgi.
Neviens necienīs priesterus,+ neiežēlosies par vecākajiem.”+
ע [ajin]
17 Mēs visas acis esam izskatījuši, lūkojoties pēc palīga, bet velti!+
Mēs gaidījām un gaidījām uz palīdzību, bet neviena tauta mūs nespēja glābt.+
צ [cādē]
18 Mums uzglūn ik uz soļa,+ mēs nevaram iziet pilsētas laukumos.
Tuvojas mūsu gals. Mūsu dienas ir skaitītas, gals jau klāt!
ק [kof]
19 Mūsu vajātāji bija ātrāki nekā ērgļi debesīs.+
Tie mūs vajāja kalnos un mums uzglūnēja tuksnesī.
ר [rēš]
20 Jehovas svaidītais+ — mūsu dzīvības elpa — ir notverts to izraktajā bedrē.+
Ir notverts tas, par ko mēs teicām: ”Mēs dzīvosim viņa pavēnī, kaut visapkārt ir citas tautas!”
ש [sīn]
21 Priecājies un līksmo, Edoma meita+ — tu, kas dzīvo Ūca zemē!
Tomēr arī tev tiks posta kauss,+ un tu piedzersies un izģērbsies kaila.+
ת [tāv]
22 Cionas meita, tu jau esi saņēmusi sodu par saviem pārkāpumiem.
Viņš tevi vairs nesūtīs trimdā.+
Edoma meita, tagad par taviem noziegumiem viņš sodīs tevi.
Viņš atmaskos tavus grēkus.+