Ījaba
7 Vai cilvēka mūžs uz zemes nav kā kalpības jūgs,
vai viņa dienas neaizrit kā algādzim smagās pūlēs?+
2 Kā vergs viņš tvīkst pēc paēnas
un kā algādzis gaida savu algu.+
3 Tā man ir piešķirti bezjēdzīgi mēneši
un iedalītas bēdu pilnas naktis.+
4 Apguļoties es domāju: ”Kad pienāks laiks celties?”,+
bet nakts velkas, un es nemierā svaidos līdz ausmai.
7 Piemini, ka mana dzīve ir tikai vējš,+
ka es nekad vairs nepieredzēšu laimi.
8 Acis, kas mani redz, vairs mani neskatīs,
tu pēc manis lūkosies, bet manis nebūs.+
10 Viņš vairs neatgriezīsies mājās,
un dzimtajā pusē viņu aizmirsīs.+
12 Vai es esmu jūra vai kāds jūras nezvērs,
ka tev jāpieliek man sargs?
13 Ja es saku: ”Varbūt apgūlies es radīšu mierinājumu
un gultā gūšu atvieglojumu no savām ciešanām,” —
14 tu mani biedē ar sapņiem
un šausmini ar parādībām,
15 tā ka es labāk gribētu nosmakt.
16 Tā man riebj,+ es negribu vairs dzīvot.
Atstāj mani, jo manas dienas ir kā dvesma.+
17 Kas ir cilvēks, ka tev viņš tā rūp,
ka tu pievērs viņam uzmanību?+
18 Kādēļ tu viņu pēti katru rītu,
ik acumirkli viņu pārbaudi?+
19 Kāpēc tu nenovērs acis no manis
un neatstāj mierā kaut brīdi, lai varu norīt siekalas?+
20 Ja esmu grēkojis, kā es tev būtu varējis kaitēt,
tu, kas vēro cilvēkus?+
Kāpēc tu mani esi izraudzījies par savu mērķi?
Vai es tev esmu kļuvis par nastu?
21 Kāpēc tu nepiedod manu pārkāpumu
un neaizmirsti manu vainu?
Es taču drīz atgriezīšos zemē,+
tu meklēsi mani, bet manis vairs nebūs.”