Februāris

Kad ķēniņš Hiskija bija saslimis, viņš lūdza, lai Jehova viņam palīdz izveseļoties, un Jehova viņu izdziedināja. (2. Ķēn. 20:1—6.) Savukārt, kad apustulis Pāvils lūdza, lai Jehova viņu atbrīvotu no ”dzeloņa miesā”, Jehova viņu neizdziedināja. (2. Kor. 12:7—9.) Gan apustulim Jēkabam, gan apustulim Pēterim draudēja nāve, jo ķēniņš Hērods nežēlīgi vajāja kristiešus. Pēteris brīnumainā veidā tika atbrīvots no ieslodzījuma, taču Jēkabs tika nogalināts. (Ap. d. 12:1—11.) Var rasties jautājums: kāpēc Jehova izglāba Pēteri, bet Jēkabu ne? Bībelē par to nekas nav teikts. Bet par vienu gan mēs varam nešaubīties: Jehova ir ”Dievs, kurā nav netaisnības”. (5. Moz. 32:4.) Arī uz mūsu lūgšanām Jehova ne vienmēr atbild tā, kā mēs bijām cerējuši. Bet, ja mēs būsim pārliecināti, ka Jehova vienmēr rīkojas taisnīgi un ar mīlestību, mēs nekļūsim neapmierināti ar to, kā Jehova atbild uz mūsu lūgšanām. (Īj. 33:13.) w23.11 21. lpp., 6. rk.

No Jēzus mācekļa Jēkaba vārdiem var secināt, ka gudri cilvēki ”labprāt paklausa”. Tātad mums ar prieku jāklausa tiem, kam Jehova ir piešķīris noteiktu varu. Protams, ja kāds cilvēks mums liek pārkāpt Jehovas likumus, tam mums nav jāklausa — Jehova vēlas, lai mēs klausītu viņam. (Ap. d. 4:18—20.) Paklausīt Jehovam ir daudz vieglāk nekā cilvēkiem. Kā zināms, Jehovas vadība ir nevainojama. (Ps. 19:7.) Taču cilvēki, kam ir vara, nav nekļūdīgi. Tomēr mūsu debesu Tēvs ir piešķīris noteiktu varu nepilnīgiem cilvēkiem — vecākiem, amatpersonām, kā arī draudžu vecākajiem. (Sāl. pam. 6:20; 1. Tes. 5:12; 1. Pēt. 2:13, 14.) Paklausīdami viņiem, mēs patiesībā paklausām Jehovam. w23.10 6. lpp., 2., 3. rk.

Mūsu ticība padziļinās, kad mēs domājam par Jehovas varenību. Viņš spēj īstenot visus savus solījumus. Pretstatā cilvēkiem Jehova ir visvarens. (Īj. 42:2; Marka 10:27; Efes. 3:20.) Ābrahāmam un Sārai, kas bija jau krietni gados, viņš apsolīja, ka tiem piedzims dēls. (1. Moz. 17:15—17.) Vēl viņš Ābrahāmam sacīja, ka tā pēcnācēji iemantos Kanaānu. Tā kā izraēlieši, kas bija Ābrahāma pēcnācēji, ilgu laiku Ēģiptē atradās verdzībā, varēja likties, ka Ābrahāmam dotais solījums nekad nepiepildīsies. Tomēr tas piepildījās. Jaunavai Marijai Jehova darīja zināmu, ka tā dzemdēs viņa Dēlu. Ar Jēzus piedzimšanu piepildījās solījums, ko Jehova bija izteicis Ēdenes dārzā tūkstošiem gadu iepriekš. (1. Moz. 3:15.) Kad mēs pārdomājam, kādus solījumus Jehova ir devis un kā tie ir piepildījušies, mēs pārliecināmies par Jehovas varenību, un mūsu ticība tam, ka piepildīsies viņa solījums izveidot jaunu pasauli, kļūst vēl stiprāka. (Joz. 23:14; Jes. 55:10, 11.) w23.04 28. lpp., 10.—12. rk.

Jehova atbildēja uz Dāvida saucieniem pēc palīdzības. (1. Sam. 19:10, 18—20; 2. Sam. 5:17—25.) Arī mēs varam nešaubīties, ka viņš mūs vienmēr uzklausīs. (Ps. 145:18.) Reizēm Jehova uz mūsu lūgšanām atbild nevis tieši tā, kā esam gribējuši, bet citādi. Apustulis Pāvils lūdza, lai Dievs viņu atbrīvotu no kāda ”dzeloņa miesā”. Trīs reizes viņš par šo konkrēto problēmu runāja ar Jehovu. Vai Jehova atbildēja uz šiem lūgumiem? Jā, atbildēja, bet ne tā, kā bija gribējis Pāvils. Jehova nenovērsa šo problēmu, bet deva Pāvilam spēku, lai tas varētu viņam uzticīgi kalpot. (2. Kor. 12:7—10.) Varbūt arī mēs esam pieredzējuši, ka Jehova uz mūsu lūgumiem atbild ne gluži tā, kā bijām gaidījuši. Jehova zina, kā mums vislabāk palīdzēt. Viņš pat ”spēj paveikt nesalīdzināmi vairāk par jebko, ko lūdzam vai varam iedomāties”. (Efes. 3:20.) Tāpēc mūsu debesu Tēvs uz mūsu lūgšanām dažkārt atbild citā laikā un citā veidā, nekā mēs to būtu cerējuši. w23.05 8., 9. lpp., 4.—6. rk.

Laiku pa laikam mums visiem ir labi pārdomāt Bībelē lasāmo solījumu par augšāmcelšanu. Kāpēc tas ir svarīgi? Tāpēc, ka mūs negaidīti var piemeklēt smaga slimība vai arī mēs pēkšņi varam zaudēt tuvu cilvēku. (Pulc. 9:11; Jēk. 4:13, 14.) Cerība uz augšāmcelšanu palīdz izturēt tādus pārbaudījumus. (1. Tes. 4:13.) Bībelē ir teikts, ka debesu Tēvs mūs labi pazīst un ļoti mīl. (Lūk. 12:7.) Jehova ikvienu pazīst visos sīkumos, tāpēc var radīt no jauna cilvēku ar visām viņa agrākajām atmiņām un īpašībām. Dievs ir apsolījis, ka viņa kalpi varēs dzīvot mūžīgi, un šis solījums īstenosies. Ja cilvēks nomirs, Jehova to piecels no nāves. Kāpēc mēs varam ticēt augšāmcelšanai? Tāpēc, ka esam pārliecināti, ka solījuma devējs ne vien vēlas, bet arī spēj īstenot apsolīto. w23.04 8., 9. lpp., 2.—4. rk.

Jāzeps un Marija apzinājās, ka ir ļoti svarīgi, lai ģimene kopā pielūgtu Jehovu, un šajā ziņā viņi viens otru atbalstīja. (Lūk. 2:22—24; 4:16.) Viņi ir lielisks paraugs kristiešu ģimenēm mūsdienās. Ja ģimenē aug bērni, ne vienmēr ir viegli visai ģimenei kopā apmeklēt draudzes sapulces un atrast laiku, kad iedziļināties Bībelē. Kad kristieši ir kļuvuši par vecākiem, viņiem ir vēl grūtāk nekā iepriekš izbrīvēt laiku tam, lai abi kopā lasītu un pārrunātu Bībeli un lūgtu Jehovu. Bet paturiet prātā, ka garīga darbība jūs satuvina un palīdz jums tuvoties Jehovam, tāpēc ierādiet tai pirmo vietu dzīvē. Ja vīra un sievas attiecības ir saspringtas, viņiem varbūt nav lielas vēlēšanās kopā iedziļināties Bībelē. Tādā gadījumā būtu labi atrast tādu tēmu, kura patīk abiem un kuras apspriešana neaizņemtu daudz laika. Sarunas par garīgiem jautājumiem stiprinās jūsu attiecības, un tad augs jūsu vēlme sadarboties kalpošanā Jehovam. w23.05 22. lpp., 7., 8. rk.

Kā bijība pret Jehovu ietekmēja Obadjas dzīvi? Viņš bija godīgs un uzticams, tāpēc ziemeļu valsts Izraēlas ķēniņš Ahabs viņu bija iecēlis par savas pils pārraugu. (Salīdzināt Nehemijas 7:2.) Dievbijība viņam arī palīdzēja būt neparasti drosmīgam. Kāpēc Obadjam bija vajadzīga drosme? Tāpēc, ka viņš dzīvoja ļaunā ķēniņa Ahaba valdīšanas laikā. (1. Ķēn. 16:30.) Turklāt Ahaba sieva Izebele pielūdza Baalu un tik stipri ienīda Jehovu, ka centās Izraēlā izskaust Jehovas pielūgsmi. Viņa pat lika nonāvēt daudzus patiesā Dieva praviešus. (1. Ķēn. 18:4.) Kad Izebele sāka vajāt un slepkavot Jehovas praviešus, Obadja ”paslēpa simt Jehovas praviešus alās, pa piecdesmit katrā, un apgādāja tos ar maizi un ūdeni”. (1. Ķēn. 18:13, 14.) Ja tas būtu nācis gaismā, Obadja par savu drosmīgo rīcību droši vien tiktu sodīts ar nāvi. Obadja, protams, nevēlējās mirt. Bet vairāk par savu dzīvību viņš mīlēja Jehovu un tos, kas kalpo Jehovam. w23.06 15., 16. lpp., 9., 10. rk.

Tāpat kā pagātnē, arī mūsdienās Jehova sniedz vadību saviem kalpiem. Viņš to dara ar Bībeles un draudzes galvas — Jēzus Kristus — starpniecību. Bet vai Dievs joprojām dod vadību arī ar cilvēku starpniecību? Jā, un ir daudz pierādījumu, kas par to liecina. Lūk, kāds piemērs. 19. gadsimta 70. gados Čārlzs Rasels un viņa domubiedri saprata, ka 1914. gads iezīmēs būtisku pavērsienu Dieva valdīšanā. (Dan. 4:25, 26.) Pie tāda secinājuma viņi nonāca tāpēc, ka rūpīgi pētīja Bībeles pravietojumus, un viņi ticēja, ka tie piepildīsies. Jau drīz kļuva redzams, ka izpratni par Bībeles pravietojumiem viņiem ir devis Jehova. 1914. gadā sākās Pirmais pasaules karš, kam sekoja epidēmijas, zemestrīces un bads. (Lūk. 21:10, 11.) Visi šie notikumi apstiprināja, ka debesīs ir sākusi valdīt Dieva valstība. Tātad Jehova patiešām sniedza vadību saviem kalpiem ar nelielas cilvēku grupas starpniecību. w24.02 22. lpp., 11. rk.

Jehova mīl savus kalpus un vēlas, lai tie būtu laimīgi. (Rom. 8:35—39.) Mēs to skaidri zinām. Tāpat mēs esam pārliecināti, ka Bībeles principu izmantošana vienmēr nāk par labu. (Jes. 48:17, 18.) Taču ikviens no mums var saskarties ar negaidītām grūtībām. Kā uz tām būtu jāraugās? Mūs var apbēdināt ģimenes locekļi. Nopietnas veselības problēmas var ierobežot mūsu kalpošanu. Mēs varam ciest dabas katastrofā vai pieredzēt vajāšanas ticības dēļ. Kad mūsu dzīvē notiek kaut kas no iepriekšminētā, mums var uzmākties negatīvas domas, piemēram: ”Kāpēc ar mani tā notiek? Vai es esmu izdarījis ko sliktu? Vai Jehova no manis ir novērsies?” Ja arī jums uzmācas tādas domas, neļaujieties nomāktībai. Līdzīgi ir jutušies daudzi Jehovas kalpi. (Ps. 22:1, 2; Hab. 1:2, 3.) w23.04 14. lpp., 1., 2. rk.

Kad sastopamies ar kārdinājumu rīkoties nepareizi, mēs nekavējoties atmetam netīras domas un nesākam darīt neko tādu, kas varētu sabojāt mūsu attiecības ar Dievu. Jehova vēlas, lai mēs būtu viņam ”no sirds paklausīgi”. (Rom. 6:17.) Viņa likumi mums nāk tikai par labu, un tie nav apstrīdami. (Jes. 48:17, 18; 1. Kor. 6:9, 10.) Sātans ar patiesības pretinieku starpniecību mēģina mūs ietekmēt gan fiziski, gan psiholoģiski. Viņš vēlas mūs ”aprīt” — panākt, lai mēs novērstos no Jehovas. (1. Pēt. 5:8.) Agrīnie kristieši cieši turējās pie savas ticības, tāpēc viņus vajāja un daudzus no viņiem pat nogalināja. (Ap. d. 5:27, 28, 40; 7:54—60.) Sātans izmanto vajāšanas arī mūsdienās. Par to liecina fakts, ka patiesības pretinieki cenšas traucēt Dieva kalpiem, bet Krievijā un vēl vairākās zemēs mūsu ticības biedri tiek nežēlīgi vajāti. Sātans izmanto ne tikai atklātus uzbrukumus, bet arī dažādas viltības. (Efes. 6:11.) w23.07 15., 16. lpp., 6.—9. rk.

Jo vairāk mēs iedziļināmies Bībelē, jo vairāk mēs iemīlam Jehovu. Mīlestība pret viņu mūs mudina uzzināto likt lietā. Mēs pieņemam lēmumus, kas balstīti uz Bībeles principiem. Mēs saskaņojam savas domas un rīcību ar Jehovas gribu, jo vēlamies viņu iepriecināt. Līdzīgi bērnam, kas cenšas līdzināties mīlošam tēvam, mēs cenšamies arvien vairāk līdzināties debesu Tēvam Jehovam. (Efes. 5:1, 2.) Ikvienam no mums jāpārdomā šādi jautājumi: vai mūsu mīlestība pret Jehovu tagad ir stiprāka nekā tad, kad kristījāmies? Vai mēs savos uzskatos un rīcībā aizvien vairāk līdzināmies Jehovam, jo īpaši, ja ir runa par mīlestību pret mūsu garīgajiem brāļiem un māsām? Varbūt mūsu ”sākotnējā mīlestība” ir nedaudz atdzisusi — ja tā ir, nedomāsim, ka to vairs nevar mainīt. Tā bija noticis ar daļu pirmā gadsimta kristiešu, bet Jēzus viņiem neatmeta ar roku. Tāda pati ir viņa attieksme pret mums. (Atkl. 2:4, 7.) Viņš zina, ka mūsu mīlestība atkal var kļūt dziļa un sirsnīga, kāda tā bija tad, kad mēs uzzinājām patiesību. w23.07 8. lpp., 2., 3. rk.

Apustulis Pēteris pieļāva vairākas kļūdas. Jēzus nāves priekšvakarā Pēteris lielījās, ka nepametīs Jēzu pat tad, ja citi apustuļi viņu pamestu. Tā bija pārmērīga pašpaļāvība. (Marka 14:27—29.) Vēlāk Pēteris nesaglabāja modrību, kaut arī Jēzus to vairākkārt lūdza. (Marka 14:32, 37—41.) Pēc tam Pēteris Jēzu pameta un atstāja naidīga pūļa varā. (Marka 14:50.) Visbeidzot Pēteris trīs reizes noliedza, ka pazīst Jēzu, un to pat apzvērēja. (Marka 14:66—71.) Kad Pēteris bija aptvēris, kādu grēku ir izdarījis, viņš ”satriekts ļāva vaļu asarām”. (Marka 14:72.) Taču vēlāk Jēzus Pēterim neko nepārmeta, bet, tieši pretēji, uzticēja tam svarīgu pienākumu. (Jāņa 21:15—17.) Pēteris apzinājās, ka ir smagi grēkojis, tomēr nepadevās un turpināja kalpošanu, jo bija pilnīgi pārliecināts, ka Jēzus no viņa nav novērsies. Ko no tā var mācīties? Jehova vēlas, lai mēs nešaubītos, ka viņš mūs mīl un ir gatavs mums piedot. (Rom. 8:38, 39.) w24.03 18., 19. lpp., 13.—15. rk.

Ja cilvēks rīkojas netikli, viņu var mākt kauns un viņš var justies nevērtīgs. Netiklības dēļ mēdz iestāties nevēlama grūtniecība un izjukt ģimenes. Netikla rīcība draud ar garīgu nāvi, turklāt daudzi no tiem, kas atsaucas uz muļķības uzaicinājumu, inficējas ar tādām slimībām, kuru dēļ viņi var pāragri nomirt tiešā nozīmē. (Sāl. pam. 7:23.) Sālamana pamācību grāmatas 9. nodaļa beidzas ar vārdiem: ”Viņas viesi nokāpj kapa dzīlēs.” Ir pilnīgi skaidrs, ka nav prātīgi pieņemt muļķības vilinošo uzaicinājumu, jo sekas ir traģiskas. (Sāl. pam. 9:13—18.) Pasaulē ļoti izplatīta problēma ir pornogrāfijas skatīšanās. Daudziem tas neliekas nekas slikts. Taču patiesībā pornogrāfijas skatīšanās nodara lielu ļaunumu. Tā degradē cilvēkus un izraisa spēcīgu atkarību. Reiz redzētās nepiedienīgās ainas ir grūti aizmirst, jo tās atkal un atkal uzpeld atmiņā. Turklāt pornogrāfija nevis palīdz nonāvēt sevī nepareizas tieksmes, bet tieši pretēji — tās uzkurina. (Kol. 3:5; Jēk. 1:14, 15.) Daudzi, kas skatās pornogrāfiju, agri vai vēlu sāk rīkoties netikli. w23.06 23. lpp., 10., 11. rk.

Akmens, kas simbolizē Dieva valstību, satrieks tēla pēdas — angļu un amerikāņu lielvaru. (Dan. 2:34, 35, 44, 45.) Tātad, lai gan citas valstis cenšas iegūt pasaulē ietekmīgākās lielvaras statusu, neviena no tām nestāsies Lielbritānijas un ASV savienības vietā. Ja mēs esam pārliecināti, ka šis Daniēla pravietojums patiešām piepildās, mēs dzīvē pieņemam gudrus lēmumus. Mēs netiecamies pēc finansiālas drošības, jo apzināmies, ka pašreizējā pasaules kārtība drīz tiks likvidēta. (Lūk. 12:16—21; 1. Jāņa 2:15—17.) Mēs arī saprotam, cik svarīgi ir sludināt labo vēsti un gatavot Kristus mācekļus. (Mat. 6:33; 28:18—20.) Tāpēc ir labi pārdomāt: ”Par ko liecina mani lēmumi? Vai es ticu, ka Dieva valstība drīz darīs galu visām cilvēku izveidotajām valstīm?” w23.08 11. lpp., 13., 14. rk.

Mums pazemīgi jāatzīst, ka vecuma, veselības stāvokļa vai kādu citu apstākļu dēļ mēs nevaram darīt tik daudz kā citi. Ja kāds uzdevums kalpošanā mums kļūst par grūtu, tad rīkosimies tāpat, kā senatnē rīkojās Barzillajs, un atteiksimies no tā. (2. Sam. 19:35, 36.) Pieņemsim citu palīdzību, kā to darīja Mozus, un uzticēsim daļu pienākumu ticības biedriem. (2. Moz. 18:21, 22.) Pazemība patiešām ir ļoti svarīga, jo tā palīdz atmest nereālistiskas gaidas un neizvirzīt sev pārmērīgi augstas prasības. Neuzņemsimies vainu par citu nepareizajiem lēmumiem. Mēs neesam atbildīgi par citu pieņemtajiem lēmumiem, un tāpat mēs nevaram citus vienmēr pasargāt no viņu slikto lēmumu sekām. Ja kādā ģimenē dēls vai meita galu galā izlemj vairs nekalpot Jehovam, vecāki, protams, bēdājas. Bet, ja vecāki sāktu notikušajā vainot sevi, viņi sev uzkrautu nevajadzīgu emocionālu nastu. Jehova nevēlas, lai vecāki tā justos. w23.08 29. lpp., 11., 12. rk.

Samsons bija nepilnīgs cilvēks, tāpēc viņš dažreiz pieļāva kļūdas, un vienai no tām bija traģiskas sekas. Samsons nebija ņēmis vērā, kādu uzdevumu viņam bija uzticējis Jehova. Kad Samsons jau kādu laiku bija tiesājis izraēliešus, viņš ”iemīlējās kādā sievietē, vārdā Delīla, kas dzīvoja Sorekas ielejā”. Pirms tam viņš bija bijis saderināts ar filistiešu meiteni, bet ”tas bija no Jehovas”, kas vēlējās ”vērsties pret filistiešiem”. Kādu laiku pēc tam Samsons bija aizgājis uz filistiešu pilsētu Gazu un tur bija patvēries prostitūtas namā. Saņēmis no Dieva neparastu spēku, Samsons toreiz bija izrāvis un aiznesis pilsētas vārtu vērtnes un tā vājinājis pilsētas aizsardzību. (Tiesn. 14:1—4; 16:1—3.) Taču attiecības ar Delīlu Samsonam nekādā ziņā nepalīdzēja vērsties pret filistiešiem, jo Delīla acīmredzot bija izraēliete. Delīla piekrita filistiešu piedāvājumam par lielu naudas summu nodot Samsonu. w23.09 5. lpp., 12., 13. rk.

Ļoti noderīga ir prasme izprast lietas būtību, spēja ielūkoties dziļāk. Ja to esam iemācījušies, tad nav pārāk grūti nezaudēt savaldību situācijā, kad kāds sāk kritizēt mūsu uzskatus. Dažreiz tādi kritiski izteikumi vai jautājumi ir kā aisbergi — milzu leduskalni, kuru lielākā daļa nav redzama, jo atrodas zem ūdens. Piemēram, cilvēks mums uzdod jautājumu, un mums var šķist, ka mēs saprotam, kas ir viņa jautājuma pamatā, bet var gadīties, ka iemesls ir gluži cits. Varbūt viņš par kaut ko raizējas vai uztraucas, bet mēs to nezinām. Ir labi to paturēt prātā, pirms atbildam. (Sāl. pam. 16:23.) Atcerēsimies, kā Gideons reiz atbildēja efraimiešiem, kas uz viņu bija ļoti sadusmojušies. Šīs cilts pārstāvji asi pārmeta, ka Gideons viņus nav pasaucis cīņā ar izraēliešu ienaidniekiem. Bet kāds varētu būt bijis patiesais iemesls, kāpēc viņi gribēja uzsākt strīdu? Varbūt bija aizvainots viņu lepnums? Gideons rīkojās gudri — viņš ņēma vērā efraimiešu viedokli un atbildēja laipni. Ko tas deva? Kā teikts Bībelē, ”viņu dusmas norima”. (Tiesn. 8:1—3.) w23.09 16. lpp., 8., 9. rk.

Jehovu un Jēzu vieno visciešākās saites, kādas vien var būt tēva un dēla starpā. Jehovam noteikti bija bezgala sāpīgi redzēt, ka cilvēki viņa mīļo Dēlu nievā un atraida. Vecāki, kam nācies pieredzēt sava bērna nāvi, labi zina, kādas bēdas un ciešanas tas sagādā. Mēs ticam augšāmcelšanai, bet tas nenozīmē, ka tuva cilvēka nāve mums nesagādā sāpes. Kad domājam par šo piemēru, mums ir vieglāk saprast, kā 33. gada 14. nīsānā varēja justies Jehova, redzot sava Dēla ciešanas un nāvi. (Mat. 3:17.) Laikā, kas ir atlicis līdz Atceres vakaram, būtu labi vai nu pašiem, vai kopā ar ģimeni papētīt dziļāk jautājumu par izpirkumu. Bet pašā Atceres vakara dienā noskatīsimies īpašo rīta garīgo programmu! Ja būsim pienācīgi noskaņojušies Atceres vakaram, mēs spēsim palīdzēt arī citiem gūt labumu no šī pasākuma. (Ezr. 7:10.) w24.01 11. lpp., 10.—12. rk.

Lai saņemtu no Jehovas spēku, mums pirmām kārtām jālūdz, lai viņš mums to dāvātu. Jehova atbild uz šādām lūgšanām un dod saviem kalpiem ”neparastu spēku”. (2. Kor. 4:7.) Kas vēl mums jādara? Ir jālasa Bībele un jāpārdomā izlasītais. (Ps. 86:11.) ”Dieva vārdi ir.. spēcīgi.” (Ebr. 4:12.) Ja lūgsim Jehovu un iedziļināsimies Bībelē, mēs saņemsim spēku, lai visu izturētu, nezaudētu prieku un tiktu galā ar grūtiem uzdevumiem kalpošanā. Pievērsīsim uzmanību tam, kā Jehova darīja stipru pravieti Jonu. Jehova viņam bija uzticējis sarežģītu uzdevumu, bet Jona bija centies no tā izvairīties. Kuģis, kurā viņš bija iesēdies, nonāca stiprā vētrā, un visiem, kas atradās uz kuģa, draudēja bojāeja. Kad jūrnieki iemeta Jonu jūrā, viņš nonāca milzu zivs vēderā. Kā Jona šajā kritiskajā situācijā atguva spēku? Viņš lūdza Jehovu. (Jon. 2:1, 2, 7.) w23.10 13. lpp., 4.—6. rk.

Lai gan apustuļa Pētera vēstules bija adresētas viņa laikabiedriem, Jehova parūpējās, lai tās tiktu iekļautas Bībelē. Tajās ietvertās atziņas var stiprināt arī mūsu ticību. (Rom. 15:4.) Daudzi vispār netic Bībeles pravietojumiem. Reizēm cilvēki mūs izsmej par to, ka jau gadiem ilgi gaidām, kad pienāks ļaunās pasaules gals. Ir pat tādi, kas apgalvo, ka tas nepienāks nekad. (2. Pēt. 3:3, 4.) Ja mums tā saka cilvēki, ko satiekam sludināšanā, darba biedri vai kāds tuvinieks, mūsu ticība var sašķobīties. Lai tā nenotiktu, mums jāņem vērā padomi, ko savās vēstulēs deva apustulis Pēteris. Dažkārt var likties, ka Jehova vilcinās darīt galu ļaunajai pasaulei. Tādā gadījumā mums jāatceras, ka Jehova uz laiku raugās citādi nekā cilvēki. (2. Pēt. 3:8, 9.) Jehovam tūkstoš gadi ir kā viena diena. Viņš ir pacietīgs, jo ”nevēlas, lai kāds ietu bojā”. Bet Jehovas diena tomēr pienāks, un tad ļaunajai pasaulei tiks darīts gals. w23.09 26., 27. lpp., 2.—5. rk.

Kas apustuli Pāvilu pamudināja uzrakstīt vēstuli ebreju tautības kristiešiem, kas dzīvoja Jūdejā? Pirmkārt, viņš vēlējās stiprināt šo kristiešu ticību. Lielākā daļa no viņiem bija audzināti jūdaismā, un viņu agrākie reliģiskie vadītāji viņus droši vien izsmēja. Kādu iemeslu dēļ? Kristiešiem nebija iespaidīga tempļa, nebija altāra, uz kura upurēt Dievam, un nebija priesteru, kas veiktu kalpošanu viņu labā. Tādas nievas varēja vājināt Kristus mācekļu ticību. (Ebr. 3:12, 14.) Varbūt daži pat apsvēra domu, vai neatgriezties savā agrākajā ticībā. Otrkārt, Pāvilam rūpēja tas, ka ebreju tautības kristieši netiecas pēc ”cietas barības”, proti, nepūlas apgūt ne jaunas, ne dziļas mācības. (Ebr. 5:11—14.) Daļa no viņiem acīmredzot joprojām ievēroja Mozus bauslību. w23.10 24., 25. lpp., 3., 4. rk.

Dažas sievietes izvēlas neprecēties. (Mat. 19:10—12.) Jehova un Jēzus neuzskata, ka neprecētās kristietes kaut kādā ziņā ir zemākas par tām, kas ir precējušās. Māsas, kurām nav ģimenes, ir nenovērtējams atbalsts draudzei. Tā kā viņas sirsnīgi mīl savus ticības biedrus un patiesi par tiem interesējas, daudziem no tiem viņas kļūst par garīgajām māsām un mātēm. (Marka 10:29, 30.) Dažas māsas izlemj kalpot pilnu slodzi. Labās vēsts sludināšanā lielāko daļu darba paveic sievietes. (Ps. 68:11.) Gados jaunās māsas, vai arī jūs esat domājušas par pilnas slodzes kalpošanu? Piemēram, jūs varētu kļūt par pionieri, piedalīties teokrātisko ēku būvniecībā vai kalpot Bētelē. Izvirziet sev konkrētu mērķi un lūdziet Jehovam palīdzību, lai to sasniegtu. Runājiet ar ticības biedriem, kas šādu mērķi jau ir sasnieguši, un noskaidrojiet, kas tiek gaidīts no tiem, kuri vēlas kļūt par pilnas slodzes kalpotājiem. Tad izveidojiet rīcības plānu, kas palīdzēs sasniegt mērķi. Pilnas slodzes kalpošana jums pavērs iespēju veikt dažādus aizraujošus uzdevumus Jehovas organizācijā. w23.12 22. lpp., 16., 17. rk.

Lielais posts strauji tuvojas, tāpēc tagad ir ārkārtīgi svarīgi paklausīt Jēzus norādījumam sludināt labo vēsti. Tomēr tad, kad pieredzam materiālas grūtības vai sludināšanā sastopamies ar naidīgu attieksmi, mūsu uzmanība no šī darba var tikt novērsta. Kā to nepieļaut? Mums ir jāsaglabā pārliecība, ka ”Jehova, karapulku Pavēlnieks,” ir ar mums. Ja vien mēs par svarīgāko savā dzīvē uzskatīsim kalpošanu viņam, viņš mums sniegs vajadzīgo atbalstu un mums ne no kā nebūs jābaidās. (Hag. 2:4.) Jehova vēlas, lai mēs būtu aizņemti mācekļu gatavošanā, jo tā mēs palīdzam cilvēkiem iegūt mūžīgu dzīvi. Hagajs mudināja tautiešus kalpot Jehovam tikpat dedzīgi, kā viņi to bija darījuši tad, kad lika tempļa pamatus. Ja ebreji atsauktos uz šo aicinājumu, Jehova viņus svētītu, norādīja Hagajs. (Hag. 2:18, 19.) Arī mēs varam būt pārliecināti, ka Jehova mūs svētīs, ja ar visu sirdi pildīsim to, ko viņš mums ir uzdevis darīt. w23.11 15. lpp., 8. rk.; 17. lpp., 11. rk.

Apustulis Pāvils Romas kristiešiem rakstīja, ka visi cilvēki ir grēcīgi. Bet kā grēcīgi cilvēki var iegūt Dieva labvēlību un tikt uzskatīti par nevainojamiem? Lai paskaidrotu šo svarīgo jautājumu, Pāvils runāja par Ābrahāmu. Jehova atzina Ābrahāmu par taisnu, kad Ābrahāms dzīvoja Kanaānā. Kāpēc Jehova viņu varēja uzskatīt par taisnu? Vai tāpēc, ka Ābrahāms nevainojami pildīja Mozus bauslību? Nē, tas nevarēja būt iemesls, jo tad, kad Jehova Ābrahāmu nosauca par taisnu cilvēku, bauslības vēl nemaz nebija. (Rom. 4:13.) Tā izraēliešiem tika dota apmēram 400 gadu vēlāk. Jehova augstsirdīgi atzina Ābrahāmu par taisnu tāpēc, ka Ābrahāmam bija izcila ticība. (Rom. 4:2—4.) w23.12 3. lpp., 4., 5. rk.

Tajā pašā naktī, kad pravietis Nātāns bija pateicis ķēniņam Dāvidam vārdus, kas lasāmi šīsdienas pantā, Jehova paziņoja Nātānam, ka Dāvids nebūvēs templi. (1. Laiku 17:3, 4, 11, 12.) Kā Dāvids to uztvēra? Viņš sagādāja lielu daudzumu materiālu, ko viņa dēls Sālamans varēja izmantot tempļa būvniecībai. (1. Laiku 29:1—5.) Uzreiz pēc tam, kad Jehova Dāvidam darīja zināmu, ka tas nebūvēs templi, Jehova ar Dāvidu noslēdza līgumu, sacīdams: ”Tavs nams un tava ķēniņa vara paliks mūžam.” (2. Sam. 7:16.) Cik gan priecīgs būs Dāvids, kad Jēzus tūkstoš gadu valdīšanas laikā uzzinās, ka Jehovas ieceltais ķēniņš ir viens no viņa pēcnācējiem! Ko mēs no tā varam secināt? Pat ja mēs nespējam darīt kalpošanā Jehovam visu, ko vēlamies, Jehova mūs var svētīt pavisam negaidītā veidā. w23.04 16. lpp., 8.—10. rk.

Daži Bībeles fragmenti mūs var īpaši mierināt un stiprināt. Daudziem kristiešiem ir palīdzējušas domas, kas lasāmas Ījaba grāmatā, Psalmos, Sālamana pamācībās un Mateja evaņģēlija 6. nodaļā. Ja lūgsim Jehovu un iedziļināsimies Bībelē, mēs izjutīsim Jehovas atbalstu. Mēs varam būt pārliecināti, ka smagos pārbaudījumos Jehova mums palīdzēs. Jehova savus kalpus nekad neatstās. (Ps. 23:4.) Viņš mūs sargās, palīdzēs mums ”stāvēt stingri”, mūs atbalstīs un iedrošinās. (Ps. 62:2.) Jesajas 26:3 ir teikts: ”Tu [t.i., Jehova] pasargāsi tos, kas tev pilnībā uzticas, tu dāvāsi viņiem pastāvīgu mieru, jo viņi paļaujas uz tevi.” Paļausimies uz Jehovu un izmantosim visu, ko viņš mums dāvā, lai mēs spētu izturēt jebkādus pārbaudījumus! w24.01 25. lpp., 16., 17. rk.

Šīsdienas pantā lasāmie vārdi piepildās jau tagad. Mūsu laikā piepildās arī šie uzmundrinošie vārdi: ”Jehova mācīs visus tavus dēlus, un taviem dēliem būs liels miers. Tu stingri balstīsies uz taisnīgumu. ..tu ne no kā nebaidīsies, un tev arī nebūs iemesla bīties, jo nekas tevi neapdraudēs.” (Jes. 54:13, 14.) Pat Sātans, ”šīs pasaules dievs”, nespēj apturēt Jehovas kalpu īstenoto izglītības darbu. (2. Kor. 4:4.) Tīrā pielūgsme ir atjaunota, un tā netiks iznīcināta. Tā pastāvēs mūžam! Lai kādus ieročus tās ienaidnieki kaltu, viņi cietīs sakāvi. w24.02 4. lpp., 10. rk.

Mēs esam devuši solījumu kalpot Jehovam mūžīgi, un mēs izturamies pret šo solījumu ļoti nopietni. Tas iespaido mūsu lēmumus un rīcību jautājumos, kas skar tuviniekus. Mēs apzinīgi pildām Bībelē noteiktos pienākumus pret ģimeni, bet mēs vienmēr turam prātā, ka tas, ko no mums prasa Jehova, ir svarīgāks par to, ko no mums varbūt gaida tuvinieki. (Mat. 10:35, 36; 1. Tim. 5:8.) Lai rīkotos pa prātam Jehovam, mums reizēm ir jāpieņem tādi lēmumi, kas dažiem tuviniekiem var nepatikt. Jehova ir izveidojis laulības institūtu, un viņš vēlas, lai ģimenes būtu laimīgas. (Efes. 3:14, 15.) Tātad, ja mēs vēlamies būt laimīgi, mums vienmēr jārīkojas tā, kā māca Jehova. Mēs izturamies pret ģimenes locekļiem ar mīlestību un cieņu. Jehova redz, ka mēs no sirds cenšamies viņam kalpot, vienlaikus neatstājot novārtā savu ģimeni, un viņš augstu vērtē mūsu pūles. (Rom. 12:10.) w24.02 17. lpp., 11. rk.; 18. lpp., 13. rk.