Aprīlis

Arī senatnē Jehovas kalpi sastapās ar negaidītām grūtībām. Piemēram, tā notika ar Jēkabu. Tēvs viņam lika izraudzīties par sievu kādu no viņu ticīgā radinieka Lābana meitām un teica, ka Jehova viņu svētīs. (1. Moz. 28:1—4.) Jēkabs paklausīja — viņš no Kanaānas devās uz zemi, kur dzīvoja Lābans. Lābanam bija divas meitas: Lea un Rāhele. Jēkabs iemīlēja Rāheli, jaunāko no abām māsām, un bija ar mieru kalpot Lābanam par viņu septiņus gadus. (1. Moz. 29:18.) Taču pēc septiņiem gadiem, kad bija pienācis laiks apprecēt Rāheli, Jēkaba cerības neīstenojās, jo Lābans ar viltu izprecināja viņam Leu. Vienīgi tad, kad Jēkabs bija piekritis kalpot vēl septiņus gadus, Lābans atļāva Jēkabam apprecēt Rāheli. Bet pat to viņš atļāva darīt tikai nedēļu vēlāk. (1. Moz. 29:26, 27.) Lābans apkrāpa Jēkabu arī darījumu jautājumos. Kopumā viņš savu radinieku ekspluatēja veselus 20 gadus. (1. Moz. 31:41, 42.) w23.04 15. lpp., 5. rk.

Kur meklēt mierinājumu un vadību, kad tas nepieciešams? Mēs labi zinām, ka varam griezties pie Jehovas. Viņš pat mūs aicina to darīt. Viņš vēlas, lai mēs bieži viņu lūgtu. Bībelē ir teikts: ”Pastāvīgi lūdziet Dievu.” (1. Tes. 5:17.) Mēs varam droši viņam tuvoties lūgšanās un lūgt palīdzību ikvienā dzīves jomā. (Sāl. pam. 3:5, 6.) Jehova labprāt veltī laiku, lai uzklausītu mūsu lūgšanas. Mēs drīkstam viņu lūgt, cik bieži vien vēlamies. Jēzus zina, ka Jehovam ir svarīgas viņa kalpu lūgšanas un ka viņš tās neatstāj bez ievērības. Jau ilgi pirms tam, kad Jēzus nāca uz zemi, viņš bija vērojis, kā Jehova atbild uz dievbijīgu cilvēku lūgšanām. Piemēram, kad Jehova atbildēja uz Annas, Dāvida, Elijas un daudzu citu lūgšanām, Jēzus bija līdzās savam Tēvam. (1. Sam. 1:10, 11, 20; 1. Ķēn. 19:4—6; Ps. 32:5.) Tāpēc Jēzus, būdams uz zemes, mācīja savus sekotājus bieži lūgt Dievu un nemaz nešaubīties, ka Dievs viņu lūgšanas uzklausa. (Mat. 7:7—11.) w23.05 2. lpp., 1., 3. rk.

Augstais priesteris Jojada bija dievbijīgs vīrs. Tas kļuva acīmredzams, kad Izebeles meita Atalja sagrāba varu Jūdā. Viņa bija nežēlīga un varaskāra, tāpēc centās nogalināt visus savus mazdēlus, kas varētu pretendēt uz troni. (2. Laiku 22:10, 11.) Viens no mazbērniem — Joass — palika dzīvs, jo viņu paglāba Jojadas sieva Jehošeba. Viņa ar vīru bērnu paslēpa un par to gādāja. Šādi Jojada un Jehošeba parūpējās, lai neizbeigtos Dāvida dzimtai piederīgo ķēniņu valdīšana. Jojada bija uzticīgs Jehovam un nebaidījās no Ataljas. Kad Joasam bija septiņi gadi, atkal spilgti izpaudās Jojadas uzticība Jehovam. Viņam radās kāds plāns. Ja tas izdotos, Joass, kas bija Dāvida troņa pilntiesīgs mantinieks, kļūtu par ķēniņu. Taču, ja plāns neizdotos, Jojada, visticamāk, zaudētu savu dzīvību. Ar Jehovas atbalstu viss noritēja sekmīgi. w23.06 17. lpp., 12., 13. rk.

Daniēls apzinājās, ka šāda izskaidrojuma dēļ Nebukadnecars viņu varēja uzskatīt par dumpinieku un sodīt ar nāvi. Tomēr Daniēls rīkojās drosmīgi un pavēstīja Nebukadnecaram minētā sapņa nozīmi. Kas Daniēlam palīdzēja būt drosmīgam visa mūža garumā? Bērnībā viņš noteikti daudz ko bija mācījies no saviem vecākiem. (5. Moz. 6:6—9.) Daniēls zināja ne vien bauslības pamatus, piemēram, desmit baušļus, bet arī konkrētus norādījumus par to, ko izraēlieši drīkst ēst un ko ne. (3. Moz. 11:4—8; Dan. 1:8, 11—13.) Viņš labi zināja arī savas tautas vēsturi un zināja, kas ar izraēliešiem bija noticis tāpēc, ka tie bija pārkāpuši Jehovas normas. (Dan. 9:10, 11.) Turklāt dzīves laikā Daniēls daudzkārt bija pārliecinājies, ka Jehova ar saviem eņģeļiem viņu atbalsta. (Dan. 2:19—24; 10:12, 18, 19.) w23.08 3. lpp., 5., 6. rk.

Rebeka bija gudra sieviete, kas savā dzīvē pieņēma drosmīgus lēmumus. (1. Moz. 24:58; 27:5—17.) Tomēr viņa vienmēr pakļāvās savam vīram un izturējās pret viņu ar cieņu. (1. Moz. 24:17, 18, 65.) Ja jūs, gados jaunās māsas, būsiet pazemīgas, tāpat kā Rebeka, un atbalstīsiet Jehovas iedibināto vadības principu, jūs būsiet labs paraugs citiem gan ģimenē, gan draudzē. Vēl viens izcils pazemības un dievbijības paraugs ir Bībelē minētā Estere. Viņa nekļuva lepna, pat būdama ķēniņiene. Viņa paklausīja sava brālēna Mordohaja padomam, kurš bija par viņu gados vecāks. (Est. 2:10, 20, 22.) Kristietes var mācīties no Esteres — lūgt padomus un ņemt tos vērā. (Tit. 2:3—5.) Pazemība Esterei palīdzēja vēl kādā ziņā. Estere bija ”skaista, slaida meitene”, bet viņa necentās izcelties citu vidū. (Est. 2:7, 15.) w23.12 19., 20. lpp., 6.—8. rk.

Pārmērīga vainas apziņa par saviem nepareizajiem lēmumiem ir nevajadzīga nasta. Paturēsim prātā: ja esam atzinušies savā grēkā, esam to nožēlojuši un konkrēti rīkojamies, lai atkal neiekristu tajās pašās lamatās, tad mums nav jāšaubās, ka Jehova mums ir piedevis. (Ap. d. 3:19.) Jehova nevēlas, ka pēc tam, kad esam spēruši minētos soļus, mēs joprojām mocītos vainas apziņā. Viņš labi zina, ka pastāvīga vainas apziņa cilvēku sagrauj. (Ps. 31:10.) Ja mēs pieļautu, ka mūs nomāc pārmērīgas bēdas, mēs varbūt pārtrauktu skrējienu pēc dzīvības. (2. Kor. 2:7.) Domāsim par to, ka Jehova ”piedod grēkus”. (Ps. 130:4.) Ja cilvēks no sirds ir nožēlojis izdarīto, Jehova ”vairs nepieminēs viņa grēkus” — tā Jehova ir apsolījis. (Jer. 31:34.) Tas nozīmē, ka Jehova šādam cilvēkam neliks vēlreiz atbildēt par agrākajiem pārkāpumiem. Ja pieļauto kļūdu dēļ mums ir liegta iespēja veikt kādus īpašus pienākumus kalpošanā, mēs nedrīkstam ļauties sarūgtinājumam. Jehova nepiemin mūsu agrākos grēkus, un arī mums nevajadzētu domās pie tiem nemitīgi atgriezties. w23.08 30., 31. lpp., 14., 15. rk.

Covid-19 pandēmijas laikā Jehovas liecinieki, kas ņēma vērā organizācijas norādījumus, aiztaupīja sev nevajadzīgas raizes, ko pieredzēja tie, kuri noticēja dezinformācijai. (Mat. 24:45.) Mums vienmēr jāpatur prātā, ”kas ir svarīgākais”. (Filip. 1:9, 10.) Pretējā gadījumā mēs pārāk daudz laika un spēka veltīsim tam, kas nav tik būtisks. Tādas neatņemamas dzīves sastāvdaļas kā ēšana, dzeršana, atpūta, izklaide un laicīgais darbs varētu novērst mūsu uzmanību no kalpošanas Jehovam, ja mēs pieļautu, ka tās kļūst par svarīgāko dzīvē. (Lūk. 21:34, 35.) Mūs ik dienu apber ziņas par politiskām nesaskaņām un nemieriem. Nepieļausim, ka tās novērstu mūsu uzmanību no Dieva valstības! Ja mēs šādām ziņām veltītu pārāk daudz laika, mēs domās sāktu atbalstīt kādu no politiskajām pusēm. Sātans izmanto dažādus paņēmienus, lai vājinātu mūsu apņēmību rīkoties pareizi. w23.07 16., 17. lpp., 12., 13. rk.

Jehovas kalpi par gada vissvarīgāko pasākumu uzskata Kristus nāves atceres vakaru. Tas ir vienīgais pasākums, ko Jēzus saviem sekotājiem lika ievērot. (Lūk. 22:19, 20.) Šajā pasākumā tiek pieminēts, kā mēs varam izpaust pateicību par to, ko mūsu labā ir darījis Jēzus. (2. Kor. 5:14, 15.) Atceres vakarā mēs visi ”gūstam savstarpēju uzmundrinājumu”. (Rom. 1:12.) Daudzus ieinteresētus cilvēkus Atceres vakara apmeklējums rosina sākt mācīties Bībeli. Šis pasākums cieši vieno starptautisko brāļu un māsu saimi. Atceres vakars patiešām ir kaut kas īpašs! w24.01 8. lpp., 1.—3. rk.

Jo vairāk mēs pārdomājam, cik dārgi par mums ir samaksāts, jo vairāk apzināmies, cik dziļi Jehova un Jēzus mīl ikvienu no mums. (Gal. 2:20.) Jehova sagādāja izpirkumu aiz mīlestības pret mums. Tieši mīlestība viņu pamudināja ziedot mūsu labā to, kas viņam bija pats dārgākais. Viņš ļāva savam Dēlam ciest un nomirt, lai mēs iegūtu cerību. Jehova atklāti izpauž savu sirsnīgo mīlestību. (Jer. 31:3.) Viņš mūs ir aicinājis pie sevis tāpēc, ka viņš mūs mīl. (Salīdzināt 5. Mozus 7:7, 8.) Nekas mūs nespēj šķirt no Jehovas mīlestības. (Rom. 8:38, 39.) Kādas izjūtas tas mūsos raisa? w24.01 28. lpp., 10., 11. rk.

Svaidītajiem kristiešiem cerība dzīvot debesīs ir ļoti dārga. Frederiks Frencs, kas bija viens no svaidītajiem, 1991. gadā teica: ”Mums nav jāšaubās par savu cerību. Ikviens no 144 000 mazā pulka locekļu pieredzēs, ka tā piepildās tādā mērā, kādu viņš nav spējis pat iedomāties. Mēs.. joprojām augstu vērtējam savu cerību. ..jo ilgāk mums jāgaida uz tās piepildījumu, jo dārgāka tā mums kļūst. Gaidīt ir vērts.. Es savu cerību ļoti loloju!” Gan tie, kas cer mūžīgi dzīvot debesīs, gan tie, kas lolo cerību dzīvot mūžīgi uz zemes, var priecāties par to, kas viņus gaida nākotnē. w23.12 9. lpp., 6. rk.; 10. lpp., 8. rk.

Pie saiešanas telts ieejas atradās vara altāris, uz kura Jehovam tika upurēti dzīvnieki. (2. Moz. 27:1, 2; 40:29.) Taču šie upuri neļāva cilvēkiem iegūt pilnīgu grēku piedošanu. (Ebr. 10:1—3.) Dzīvnieku upuri, kas pastāvīgi tika ziedoti uz saiešanas telts altāra, simboliski attēloja upuri, kam bija pilnībā jāatbrīvo cilvēce no grēka. Jēzus zināja, ka Jehova viņu ir sūtījis uz zemi tādēļ, lai viņš ziedotu savu dzīvību par izpirkuma upuri cilvēku labā. (Mat. 20:28.) Kristījoties Jēzus apliecināja, ka ir ar mieru darīt to, ko vēlas Jehova. (Jāņa 6:38; Gal. 1:4.) Jēzus dzīvība tika ziedota ”reizi par visām reizēm”, lai uz visiem laikiem izlīdzinātu to cilvēku grēkus, kuri tic Jēzum. (Ebr. 10:5—7, 10.) w23.10 26. lpp., 10., 11. rk.

Mēs paši nekad nevarētu atbrīvoties no grēka un nāves. (Ps. 49:7, 8.) Jehova gādāja, lai Jēzus atdotu savu dzīvību par cilvēkiem, kaut arī Jehovam un Jēzum tas maksāja ļoti dārgi. Jo vairāk mēs domājam par to, ko Jehova un Jēzus ir darījuši mūsu labā, jo augstāk mēs vērtējam izpirkuma upuri. Kad Ādams sagrēkoja, viņš zaudēja iespēju dzīvot mūžīgi, turklāt laupīja šīs izredzes arī saviem pēcnācējiem. Lai atgūtu to, kas Ādama rīcības dēļ bija zudis, Jēzus ziedoja savu pilnīgā cilvēka dzīvību. Jēzus nekad ”neizdarīja nevienu grēku, un viņa vārdos nebija nekāda viltus”. (1. Pēt. 2:22.) Jēzus palika bezgrēcīgs līdz pat nāvei (tāds, kāds bija Ādams pirms sagrēkošanas), tāpēc viņš varēja samaksāt par to, ko Ādams bija zaudējis. (1. Kor. 15:45; 1. Tim. 2:6.) w24.01 10. lpp., 5., 6. rk.

Pēc augšāmcelšanas Jēzus iegāja garīgā tempļa vissvētākajā vietā. Ir skaidri redzams, ka garīgais templis, kurā Jehova tiek pielūgts, balstoties uz Jēzus izpirkuma upuri, un kurā augstais priesteris ir Jēzus, ir daudz pārāks par saiešanas telti. Izraēliešu augstie priesteri, nesdami dzīvnieku asinis, gāja iekšā ”rokām celtā” vissvētākajā vietā, bet Jēzus iegāja ”pašās debesīs” — vissvētākajā no visām vietām —, lai ”nostātos Dieva priekšā”. Tur Jēzus nodeva savas upurētās pilnīga cilvēka dzīvības vērtību Jehovam, lai ”iznīcinātu grēku”. (Ebr. 9:24—26.) Ikviens Jehovas kalps neatkarīgi no tā, vai viņš cer dzīvot mūžīgi debesīs vai uz zemes, var pielūgt Jehovu garīgajā templī. w23.10 28. lpp., 13., 14. rk.

Pārdomāsim to, cik svarīga ir Jēzus loma. Viņš ir mūsu ķēniņš, turklāt viņš ir līdzjūtīgs augstais priesteris. Ar viņa starpniecību mēs varam lūgšanās tuvoties Dieva ”augstsirdīgās labestības tronim” un lūgt ”žēlastību un.. palīdzību īstajā laikā”. (Ebr. 4:14, 15.) Centīsimies ik dienu pārdomāt, ko Jehova un Jēzus ir paveikuši un ko viņi mūsu labā dara. Mums ir jāatsaucas uz Jehovas un Jēzus mīlestību un jābūt dedzīgiem kalpošanā. (2. Kor. 5:14, 15.) Ja mēs būsim pateicīgi Dievam un viņa Dēlam, mēs palīdzēsim arī citiem sākt kalpot Jehovam un kļūt par Jēzus mācekļiem. (Mat. 28:19, 20.) Tieši to darīja apustulis Pāvils. Viņš zināja, ka Jehova ”grib, lai visdažādākie cilvēki tiktu izglābti un pilnībā iepazītu patiesību”. (1. Tim. 2:3, 4.) w23.10 22. lpp., 13., 14. rk.

Šis Dieva solījums ir dārgs visiem viņa kalpiem. Daudziem no mums to patīk nolasīt cilvēkiem, kad stāstām, kāda būs dzīve jaunajā pasaulē. Kā mēs varam palīdzēt citiem iegūt pārliecību, ka tas, kas rakstīts Atklāsmes 21:3, 4, tiešām īstenosies? Kā mēs varam stiprināt savu ticību Jehovas vārdiem? Jehova ir ne vien apsolījis kaut ko tik brīnišķīgu, bet arī gādājis, lai mums būtu pamats ticēt, ka viņa solījums piepildīsies. Iemesli, kāpēc var ticēt, ka Jehovas solījums par paradīzi piepildīsies, ir atrodami tālākajos Bībeles pantos. Tur teikts: ”Tronī sēdošais sacīja: ”Lūk! Es visu daru jaunu!” un piebilda: ”Raksti, jo šie vārdi ir uzticami un patiesi.” Tad viņš man teica: ”Tie ir piepildījušies! Es esmu Alfa un Omega, sākums un gals.”” (Atkl. 21:5, 6.) w23.11 3. lpp., 3.—5. rk.

Gados jauni brāļi var apliecināt, ka ir apdomīgi un spējīgi skaidri spriest, pieņemot gudrus lēmumus apģērba izvēlē un domājot par savu ārējo izskatu. Modes tendences parasti nosaka cilvēki, kam nav nekādas cieņas pret Jehovas normām. Tāpēc nav brīnums, ka vīrieši mūsdienās valkā cieši piegulošu un sievišķīgu apģērbu. Gados jauni kristieši, kas tiecas pēc garīga brieduma, izvēloties apģērbu, vadās pēc Bībeles principiem un mācās no pieredzējušiem brāļiem. Būtu labi pārdomāt šādus jautājumus: ”Vai mans apģērbs liecina par saprātīgumu un cieņu pret citiem? Vai cilvēkiem, redzot manu apģērbu, ir viegli noticēt, ka es esmu Jehovas liecinieks?” (1. Kor. 10:31—33.) Apdomīgs cilvēks iemanto ne vien brāļu un māsu cieņu, bet arī debesu Tēva atzinību. w23.12 26. lpp., 7. rk.

Kā liecina 20. gadsimta vēsture, ”dienvidu ķēniņš” ir uzbrucis Jehovas tautai. (Dan. 11:40.) Pagājušā gadsimta pirmajā pusē daudzi brāļi politiskās neitralitātes dēļ tika ieslodzīti un tā paša iemesla dēļ daudzi Jehovas liecinieku bērni tika izslēgti no skolas. Pēdējos gadu desmitos ”dienvidu ķēniņa” zemēs Jehovas liecinieku uzticība Dieva valstībai tiek pārbaudīta ne tik tiešā veidā. Piemēram, priekšvēlēšanu kampaņu laikā kristietis var just kārdinājumu atbalstīt kādu partiju vai konkrētu kandidātu. Kristietis šādās lamatās var iekrist, pat neejot uz vēlēšanām. Tas notiktu, ja viņš domās nostātos kādā pusē. Ir skaidrs, ka mums jāpaliek politiski neitrāliem ne tikai darbos, bet arī savās domās. (Jāņa 15:18, 19.) w23.08 12. lpp., 17. rk.

Visus, kas piedalās skrējienā pēc dzīvības, apustulis Pāvils aicināja skriet tā, lai iegūtu balvu. (1. Kor. 9:24.) Jēzus brīdināja: ”Esiet uzmanīgi, lai jūs neiegrimtu pārmērīgā ēšanā, dzeršanā un dzīves raizēs.” (Lūk. 21:34.) Šis un citi Bībeles panti palīdz saprast, kas mums savā dzīvē varbūt ir jāmaina, lai turpinātu skrējienu pēc dzīvības. Kāpēc mēs varam būt pilnīgi pārliecināti, ka sekmīgi pabeigsim skrējienu pēc dzīvības? Tāpēc, ka Jehova mums dod spēku. (Jes. 40:29—31.) Nekad nepadosimies un centīsimies līdzināties apustulim Pāvilam, kas nežēloja pūles, lai iegūtu Dieva apsolīto balvu. (Filip. 3:13, 14.) Šajā simboliskajā skrējienā neviens nevar piedalīties mūsu vietā, bet ar Jehovas palīdzību mums viss izdosies. Jehova saviem kalpiem palīdz pildīt to, kas ir jāpilda katrā ziņā, un palīdz atbrīvoties no nevajadzīgām nastām. Tā kā viņš mūs atbalsta, mēs spēsim līdz pat galam skriet ar izturību, un mēs noteikti saņemsim balvu. w23.08 31. lpp., 16., 17. rk.

Kādā reizē, kad Jēzum bija 12 gadi, visa viņa ģimene apmeklēja Jeruzālemi. (Lūk. 2:46—52.) Kad vecāki pēc svētkiem devās mājup, viņi nepamanīja, ka Jēzus neiet kopā ar viņiem. Jāzepam un Marijai pirms došanās ceļā būtu bijis jāpārliecinās, ka visi viņu bērni ir starp ļaudīm, kas atgriežas dzimtajā pusē, bet viņi to nebija izdarījuši. Turklāt, kad Jāzeps un Marija beidzot atrada Jēzu, Marija Jēzum pārmeta, ka tas viņiem ir sagādājis lielas raizes. Jēzus būtu varējis iebilst, ka pārmetums nav vietā. Tomēr Jēzus atbildēja vecākiem ar cieņu. Kā var lasīt Bībelē, vecāki neizprata Jēzus atbildi, taču Jēzus ”bija tiem paklausīgs”. Tā kā vecāki paši mēdz kļūdīties un ne vienmēr saprot savus bērnus, bērniem reizēm ir grūti klausīt vecākiem. Kā rīkoties tādā gadījumā? Pārdomājiet to, kā jūtas Jehova. Viņam patīk, ka bērni paklausa vecākiem. (Kol. 3:20.) Jehova zina, ka dažkārt vecāki jūs nesaprot un izvirza noteikumus, ko nav viegli ievērot. Bet, ja jūs klausāt vecākiem, jūs iepriecināt Jehovu. w23.10 7. lpp., 5., 6. rk.

Varbūt kāds skolas biedrs izsakās, ka Jehovas lieciniekiem jāmaina sava attieksme pret homoseksuālismu. Sākumā mums būtu jāapliecina skolas biedram, ka mēs atzīstam, ka ikvienam ir tiesības pašam lemt par savu dzīvi. (1. Pēt. 2:17.) Pēc tam mums varbūt sanāks paskaidrot, cik vērtīgi ir dzīvot pēc Bībeles morāles normām. Ja cilvēks mums kategoriski nepiekrīt, mums nebūtu jāpieņem, ka zinām, kādi ir viņa uzskati strīdīgajā jautājumā. Ja skolas biedrs apgalvo, ka ticēt Dievam ir muļķīgi, nebūtu uzreiz jānospriež, ka viņš noteikti tic evolūcijai un ka viņam par to ir plašas zināšanas. Iespējams, viņš nemaz nav daudz par to domājis. Piemēram, mēs varētu viņam parādīt kādu vietnē jw.org atrodamu rakstu vai video par radīšanu vai arī aizsūtīt attiecīgo saiti. Varbūt viņš vēlāk būtu ar mieru pārrunāt šo materiālu. Cieņpilna izturēšanās pret skolas biedru var viņu rosināt uzzināt vairāk par Bībeli. w23.09 17. lpp., 12., 13. rk.

Ja mēs esam kļūdījušies, bet darām visu, lai labotos, un joprojām paļaujamies uz Jehovu, mums nav jāšaubās, ka viņš mūs atbalstīs un mēs būsim viņam noderīgi. (Sāl. pam. 28:13.) Samsons pieļāva kļūdu, iemīlēdamies Delīlā, bet viņš neaizmirsa, ko viņam bija uzticējis Jehova, un centās to pildīt. Un Jehova nenovērsās no Samsona. Viņš tam vēlreiz piešķīra milzīgu spēku viņa gribas īstenošanai. Jehova redzēja, ka Samsonam joprojām ir stipra ticība, tāpēc Vēstulē ebrejiem, 11. nodaļā, kur minēti daudzi Jehovas kalpi, kam bija izcila ticība, mēs varam lasīt arī Samsona vārdu. Ir patīkami apzināties, ka mūsu mīlošais debesu Tēvs vienmēr vēlas stiprināt savus kalpus, it īpaši tos, kas pieredz grūtības. Lūgsim Jehovu tāpat, kā lūdza Samsons: ”Jel atceries mani, ak, Dievs, stiprini mani!” (Tiesn. 16:28.) w23.09 7. lpp., 18., 19. rk.

Ja mēs ”turam acu priekšā Jehovas dienu”, mēs vēlamies stāstīt labo vēsti citiem. Tomēr reizēm mūs kaut kas kavē to darīt. Visbiežāk ir tā, ka mēs baidāmies, ko citi par mums padomās vai kā pret mums izturēsies. Tā notika ar Pēteri. Naktī pirms Jēzus nāves Pēterim bija bail atzīt, ka viņš ir Jēzus māceklis, un viņš vairākas reizes pat noliedza, ka pazīst Jēzu. (Mat. 26:69—75.) Taču pavisam drīz Pēteris pārvarēja bailes un pēc daudziem gadiem pat mudināja ticības biedrus: ”Nebīstieties no tā, no kā citi cilvēki baidās, un nesatraucieties!” (1. Pēt. 3:14.) Tātad mēs varam uzveikt savas bailes. Kā ir iespējams uzveikt bailes? Pēteris rakstīja: ”Savā sirdī atzīstiet Kristu par Kungu un uzskatiet viņu par svētu.” (1. Pēt. 3:15.) Mums jātur prātā, cik varens ir mūsu ķēniņš Jēzus Kristus. w23.09 27., 28. lpp., 6.—8. rk.

Mums ir jāturas pa gabalu no ”neauglīgajiem tumsas darbiem”. (Efes. 5:11.) Pieredze rāda, ka cilvēki, kas pasākuši skatīties, klausīties un apspriest kaut ko nepiedienīgu, pēc kāda laika paši pārkāpj Jehovas likumus. (1. Moz. 3:6; Jēk. 1:14, 15.) Sātans cenšas mūs pievilt un grib panākt, lai mēs sāktu domāt, ka tas, ko Jehova uzskata par morālā ziņā netīru, patiesībā nav nekas slikts. (2. Pēt. 2:19.) Viņš jau kopš seniem laikiem ir pūlējies sajaukt cilvēkiem prātu, lai tie nespētu atšķirt labu no ļauna. (Jes. 5:20; 2. Kor. 4:4.) Var saprast, kāpēc tik daudzās filmās, televīzijas šovos un interneta vietnēs ir popularizētas idejas, kas ir krasā pretstatā Jehovas normām. Sātans mēģina panākt, lai mēs pārņemtu uzskatu, ka paradumi un dzīvesveids, kas Jehovam nav patīkami, mums nemaz nekaitē. (Efes. 5:6.) w24.03 22. lpp., 8.—10. rk.

Ja izraēlieši vēlējās tuvoties Jehovam un ziedot upurus, viņiem bija jādodas uz saiešanas telti, kas bija Jehovas pielūgsmes centrs. (2. Moz. 29:43—46.) Kad izraēlieši pārvietojās no vienas vietas uz citu, viņi šo telti nesa līdzi. Saiešanas telti izraēlieši beidza lietot tikai pēc nepilniem 500 gadiem, kad Jeruzālemē tika uzbūvēts templis. (2. Moz. 25:8, 9; 4. Moz. 9:22.) Tā bija ”debesu lietu.. ēna” un simbolizēja Jehovas diženo garīgo templi. Apustulis Pāvils teica, ka saiešanas telts bija ”uzskatāms piemērs, kurš attēlo to, kas notiek tagad”. (Ebr. 9:9.) Kad viņš rakstīja savu vēstuli ebreju kristiešiem, garīgais templis jau pastāvēja. Tas bija sācis pastāvēt mūsu ēras 29. gadā, kad Jēzus kristījās un, kļūdams par ”izcilo augsto priesteri”, sāka kalpot Jehovas garīgajā templī. (Ebr. 4:14; Ap. d. 10:37, 38.) w23.10 25., 26. lpp., 6., 7. rk.

Lai kristieši spētu pārbaudījumos saglabāt prieku, viņiem jābūt saprātīgiem un jāprot pielāgoties. Saprātīgums un spēja pielāgoties palīdz tad, kad kristieša dzīvē kaut kas krasi mainās, un tad, kad kristieša viedoklis kādā jautājumā atšķiras no ticības biedra viedokļa. Jehovas kalpiem ir jābūt ne vien saprātīgiem, bet arī pazemīgiem un iejūtīgiem. Bībelē Jehova ir saukts par Klinti, jo viņš ir nelokāms un nesatricināms. (5. Moz. 32:4.) Jehova ir arī saprātīgs. Notikumiem attīstoties, viņš pastāvīgi pielāgojas, lai īstenotos viņa nodoms. Tā kā Jehova cilvēkus ir radījis pēc sava tēla, arī mēs spējam pielāgoties jauniem apstākļiem. Viņš ir licis Bībelē ietvert ļoti labus principus, pēc kuriem vadīties, lai viņa kalpi jebkādos apstākļos pieņemtu gudrus lēmumus. Tātad, kaut arī Jehova ir tik nesatricināms kā klints, viņa rīcība un Bībelē lasāmie principi skaidri liecina, ka viņš ir saprātīgs. w23.07 20. lpp., 1.—3. rk.

Savu mīlestību Jehova ir salīdzinājis ar mātes mīlestību. (Jes. 66:12, 13.) Iztēlojieties māti, kas sirsnīgi rūpējas par savu mazuli un steidz apmierināt viņa vajadzības. Kad mūs kaut kas ir apbēdinājis vai sāpinājis, Jehova, mīlestības mudināts, nekavējoties nāk mums palīgā. Kad esam rīkojušies aplami, viņš mūs neatraida. (Ps. 103:8.) Senie izraēlieši daudz reižu sarūgtināja Jehovu, taču viņš apliecināja, ka nav atrāvis savu mīlestību tiem izraēliešiem, kas nožēloja grēkus. Vērsdamies pie viņiem kā pie viena cilvēka, Jehova teica: ”Tu man esi dārgs, es tevi esmu pagodinājis un tevi mīlu.” (Jes. 43:4, 5.) Dieva mīlestība joprojām ir tikpat spēcīga. Pat tad, ja kristietis izdara nopietnu grēku, bet vēlāk nožēlo izdarīto un atgriežas pie Jehovas, viņš pārliecinās, ka Jehova viņu mīl tikpat stipri, cik agrāk. Jehova ir apsolījis ”piedot labprāt”. (Jes. 55:7.) Kad Jehova ir piedevis, no viņa ”nāk atspirgšanas laiki”. (Ap. d. 3:19.) w24.01 27. lpp., 4., 5. rk.

Arī mums, kad sastopamies ar grūtībām, talkā nāk Jehova. Mēs varam saskatīt, kā Jehova mums palīdz, kad lūdzam darba devējam brīvu dienu, lai varētu doties uz kongresu, vai kad lūdzam pamainīt darba grafiku, lai varētu apmeklēt visas sapulces. Reizēm Jehova palīdz pārsteidzošā veidā. Kad redzam, ka Jehova ir ar mums, mūsu paļāvība uz viņu kļūst vēl stiprāka. Ezra pazemīgi lūdza palīdzību Jehovam. Ikreiz, kad Ezru māca raizes par to, kā viņš tiks galā ar saviem pienākumiem, viņš pazemīgi lūdza Jehovu. (Ezr. 8:21—23; 9:3—5.) Ezras dievbijība pamudināja citus apliecināt līdzīgu ticību un darīt to, ko no viņiem gaidīja Jehova. (Ezr. 10:1—4.) Kad mēs sākam raizēties par to, kas mums nepieciešams materiālā ziņā, vai par ģimenes drošību, mums jāvēršas lūgšanās pie Jehovas ar pārliecību, ka viņš tās uzklausa. w23.11 17., 18. lpp., 15.—17. rk.

Jehova neprasa, lai mēs darītu tieši to pašu, ko darīja Ābrahāms. Tomēr, lai mēs tiktu atzīti par taisniem, mūsu ticībai ir jāizpaužas konkrētā rīcībā. Piemēram, mums laipni jāizturas pret jaunpienācējiem, jāpalīdz brāļiem un māsām, kas nonākuši grūtībās, un jārūpējas par ģimenes locekļiem. (Rom. 15:7; 1. Tim. 5:4, 8; 1. Jāņa 3:18.) Viens no svarīgākajiem veidiem, kā izpaust savu ticību darbos, ir dedzīgi sludināt labo vēsti. (1. Tim. 4:16.) Ikvienam no mums ar savu dzīvi ir jāpierāda, ka mēs ticam Jehovas solījumiem un tam, ka viņš vienmēr rīkojas pareizi. Tādā gadījumā mēs varēsim nešaubīties, ka Dievs mūs uzskatīs par taisniem un sauks par saviem draugiem. w23.12 2. lpp., 3. rk.; 6. lpp., 15. rk.

Neilgi pirms savas nāves ķēniņš Dāvids savam dēlam Sālamanam sacīja vārdus, kas lasāmi šodienas pantā. (1. Ķēn. 2:1, 3.) Šis mudinājums būtu jāņem vērā visiem vīriešiem kristiešu draudzē. Tas nozīmē, ka viņiem jāmācās paklausīt Dieva likumiem un dzīvot saskaņā ar Bībeles principiem. (Lūk. 2:52.) Īpaši svarīgi tas ir gados jauniem brāļiem, jo tā viņi var iegūt garīgu briedumu. Kristītiem vīriešiem ir jāpilda dažādi svarīgi pienākumi gan ģimenē, gan draudzē. Gados jaunie brāļi, vai jūs esat domājuši par to, kādi pienākumi jums varētu būt nākotnē? Varbūt jūs vēlaties kalpot Jehovam pilnu slodzi vai kļūt par draudzes kalpotāju vai vecāko. Varbūt jūs vēlaties nodibināt ģimeni un audzināt bērnus. (Efes. 6:4; 1. Tim. 3:1.) Lai kristietis varētu sekmīgi pildīt dažādus pienākumus ģimenē un draudzē, viņam ir vajadzīgs garīgs briedums. w23.12 24. lpp., 1., 2. rk.

Draudzes vecākajiem ir uzticēts gādāt par Jehovas avīm. Viņi augstu vērtē godpilno iespēju kalpot saviem brāļiem un māsām. Tāpēc viņi cenšas būt labi gani, kas Jehovas avis ”gana, kā pienākas”. (Jer. 23:4; 1. Pēt. 5:2.) Mēs priecājamies, ka draudzē ir tādi mīloši gani. Draudzes vecākie daudz ko var mācīties no Gideona, ko Jehova bija iecēlis par tiesnesi. (Ebr. 6:12.) Viņam bija uzticēts aizsargāt un vadīt Dieva tautu sarežģītā laikposmā. (Tiesn. 2:16; 1. Laiku 17:6.) Pildīdams savus pienākumus, Gideons apliecināja izturību. Paturēsim prātā, ka arī draudzes vecākos ieceļ Dievs, un viņiem ir jārūpējas par Dieva kalpiem grūtos laikos. (Ap. d. 20:28; 2. Tim. 3:1.) Patiesībā mēs visi varam mācīties no Gideona, kā būt pazemīgiem un paklausīgiem. Mēs varam vairot pateicību par to, ko mūsu labā paveic vecākie, kā arī no sirds atbalstīt šos čaklos un garīgi nobriedušos brāļus. (Ebr. 13:17.) w23.06 2. lpp., 1. rk.; 3. lpp., 3. rk.