Mēs nezinām, kā tieši piepildīsies daži Bībeles pravietojumi. (Dan. 12:8, 9.) Bet tas, ka mēs līdz galam nesaprotam, kā piepildīsies kāds pravietojums, nenozīmē, ka tas nepiepildīsies. Jehova īstajā laikā mums darīs zināmu visu, kas mums jāzina. Mēs par to nešaubāmies tāpēc, ka Jehova tā ir rīkojies pagātnē. Kas risināsies jau pavisam drīz? Tiks plaši ”runāts” par ”mieru un drošību”. (1. Tes. 5:3.) Politiskie spēki vērsīsies pret viltus reliģiju un to iznīcinās. (Atkl. 17:16, 17.) Pēc tam tie uzbruks Dieva tautai. (Eceh. 38:18, 19.) Un tad sāksies beidzamais karš — Armagedons. (Atkl. 16:14, 16.) Tāpēc nepārstāsim iedziļināties Bībeles pravietojumos un palīdzēsim to darīt arī citiem. Tā mēs apliecināsim savu pateicību par to, ka Jehova mums ļauj saprast pravietojumus. w23.08 13. lpp., 19., 20. rk.

Runādams par ticību, cerību un mīlestību, apustulis Pāvils minēja, ka ”svarīgākā no tām ir mīlestība”. (1. Kor. 13:13.) Kāpēc Pāvils teica, ka mīlestība ir svarīgāka par ticību un cerību? Nākotnē Dieva solījumi par jauno pasauli būs piepildījušies, tāpēc tiem vairs nebūs jātic un nebūs jācer uz to piepildīšanos. Bet mums vienmēr būs jāmīl Jehova un cilvēki. Turklāt mūsu mīlestība pret viņiem kļūs tikai dziļāka un dziļāka. Mīlēt citam citu ir svarīgi arī tāpēc, ka patiesos kristiešus raksturo mīlestība. Jēzus teica apustuļiem: ”Pēc tā visi sapratīs, ka jūs esat mani mācekļi — ja jūsu starpā būs mīlestība.” (Jāņa 13:35.) Vēl viens iemesls ir tāds, ka mīlestība mums palīdz būt vienotiem. Ne velti Pāvils rakstīja, ka mīlestība ”visus vieno pilnīgā saskaņā”. (Kol. 3:14.) Apustulis Jānis ticības biedriem rakstīja: ”Tam, kas mīl Dievu, jāmīl arī savs brālis.” (1. Jāņa 4:21.) Tātad, mīlēdami ticības biedrus, mēs pierādām, ka mīlam Dievu. w23.11 8. lpp., 1., 3. rk.

Bībelē kristiešu dzīve ir salīdzināta ar skrējienu. Dievs ir apsolījis, ka ikvienam, kas sekmīgi pabeigs šo skrējienu, viņš dāvās mūžīgu dzīvi. (2. Tim. 4:7, 8.) Tagad mums ir īpaši jāpūlas neapstāties, jo mēs esam pavisam tuvu finišam. Apustulis Pāvils, rakstīdams citiem kristiešiem, minēja, kas jādara, lai tiktu līdz simboliskā skrējiena finiša līnijai. Viņš aicināja: ”Noliksim.. visas nastas.. un ar izturību skriesim mums paredzētajās sacīkstēs.” Vai Pāvils domāja, ka kristiešiem, tēlaini runājot, vispār nekas nav jānes? Nē, tā viņš nedomāja. Pāvils kristiešiem lika atbrīvoties no nevajadzīgām nastām. Tās ir nastas, kas kristieti garīgajā skrējienā lieki apgrūtina un atņem tam spēkus. Lai izturētu līdz galam, mums no tādām nekavējoties jāatbrīvojas. Bet tas nenozīmē atbrīvoties no tā, kas kristiešiem tomēr ir jāpilda jeb ”jānes”. Ja tā notiktu, kristietis būtībā izstātos no garīgā skrējiena. (2. Tim. 2:5.) w23.08 26. lpp., 1., 2. rk.