Novembris

Ja jums ir bērni, palīdziet viņiem sagatavot tādas atbildes, kas atbilst viņu vecumam. Protams, reizēm sapulcēs tiek apskatītas tēmas, par kurām bērniem ir grūti izteikties, piemēram, ir pievērsta uzmanība ģimenes problēmām vai tikumības jautājumiem, taču pat tādos materiālos ir pāris jautājumu, uz kuriem varēs atbildēt arī bērni. Paskaidrojiet bērniem, kāpēc viņus neizsauks ik reizi, kad viņi pacels roku. Ja viņi to sapratīs, viņi neapvainosies, kad tiks izsaukts kāds cits. (1. Tim. 6:18.) Mēs visi ar savām atbildēm varam slavēt Jehovu un stiprināt ticības biedrus. (Sāl. pam. 25:11.) Reizēm atbildēs mēs varam pieminēt kādu gadījumu, ko esam pieredzējuši, bet nebūtu vēlams, ja mēs pārāk bieži runātu par sevi. (Sāl. pam. 27:2; 2. Kor. 10:18.) Centīsimies vairāk pievērst uzmanību Bībelei, Jehovam un viņa kalpiem. (Atkl. 4:11.) w23.04 24., 25. lpp., 17., 18. rk.

Lai saglabātu modrību un paturētu skaidru prātu, būtiska ir mīlestība. (Mat. 22:37—39.) Mīlestība pret Dievu mums palīdz nepadoties un sludināt pat tad, ja sludināšanas dēļ nāktos ciest. (2. Tim. 1:7, 8.) Tā kā mēs mīlam visus cilvēkus, arī tos, kas nav mūsu ticības biedri, mēs cītīgi sludinām arī pa telefonu un ar vēstuļu starpniecību, lai labo vēsti dzirdētu pēc iespējas vairāk cilvēku. Mēs ceram, ka tie, kam sludinām, mainīsies un sāks rīkoties pareizi. (Eceh. 18:27, 28.) Mēs mīlam savus ticības biedrus, tāpēc ”uzmundrinām un stiprinām cits citu”. (1. Tes. 5:11.) Kareivji, kas cīnās plecu pie pleca, cits citu atbalsta, un arī mēs tā darām. Mēs nekad tīši nesāpinām savus brāļus un māsas un neatmaksājam tiem ar ļaunu. (1. Tes. 5:13, 15.) Par mīlestību pret ticības biedriem liecina arī tas, ka cienām brāļus, kas mūs ”vada kalpošanā Kungam”. (1. Tes. 5:12.) w23.06 9. lpp., 6. rk.; 11. lpp., 10., 11. rk.

Mūsu ticību ļoti stiprina pārdomas par izpirkuma upuri. Izpirkums ir droša garantija, ka Dieva solījumi īstenosies. Kad mēs dziļi pārdomājam, kāpēc izpirkuma upuris tika dots un ko tas sevī ietver, vairojas mūsu pārliecība, ka Dieva solījums par jauno pasauli, kurā cilvēki dzīvos mūžīgi, noteikti piepildīsies. Kāpēc tā var apgalvot? Padomāsim, ko sevī ietver izpirkums. Jehova izlēma sūtīt uz zemi savu pirmdzimto Dēlu, ko viņš ļoti mīlēja un kas bija viņa tuvākais palīgs, lai tas kļūtu par pilnīgu cilvēku. Uz zemes Jēzus saskārās ar visdažādākajām grūtībām. Dzīves pēdējās dienās viņš pieredzēja neizsakāmas ciešanas un galu galā nomira mokpilnā nāvē. Cik gan dārgu maksu par mums ir samaksājis Jehova! Mūsu mīlošais debesu Tēvs nebūtu pieļāvis, ka viņa Dēls cieš un mirst tikai tādēļ, lai mūsu dzīve kļūtu labāka uz īsu brīdi. (Jāņa 3:16; 1. Pēt. 1:18, 19.) Tā kā Jehova ir samaksājis tik dārgi, viņš gādās, lai viņa solījums par jaunu pasauli un mūžīgu dzīvi īstenotos. w23.04 27. lpp., 8., 9. rk.

Vai Jehova tiešām vēlas piecelt no nāves mirušos? Par to nav ne mazāko šaubu. Bībelē daudzviet ir runāts par nākotnē gaidāmo augšāmcelšanu. (Jes. 26:19; Atkl. 20:11—13.) Jehova vienmēr izpilda, ko solījis. (Joz. 23:14.) Turklāt viņš ilgojas celt augšā mirušos. Atsauksim atmiņā, ko teica patriarhs Ījabs. Kā redzams Ījaba 14:14, 15, viņš bija pārliecināts, ka tad, ja viņš nomirs, Jehova ilgosies celt viņu augšā. Patiesībā Jehova ilgojas darīt dzīvus visus savus kalpus, kas guļ nāves miegā, un dāvāt tiem nevainojamu veselību. Taču mūsu mīlošais debesu Tēvs vēlas piecelt no nāves arī miljardiem citu cilvēku, kam dzīves laikā nebija iespējams viņu iepazīt. (Ap. d. 24:15.) Viņš tiem dāvās iespēju kļūt par viņa draugiem un dzīvot mūžīgi paradīzē uz zemes. (Jāņa 3:16.) w23.04 9. lpp., 5., 6. rk.

Kā mēs varam stiprināt savu cerību? Ja mēs ceram dzīvot mūžīgi uz zemes, tad ir vērts bieži lasīt un pārdomāt to, kas Bībelē teikts par paradīzi. (Jes. 25:8; 32:16—18.) Centīsimies iztēloties, kāda būs dzīve jaunajā pasaulē! Ja pastāvīgi domāsim par lielisko nākotni, ko Dievs ir apsolījis, tagadējās grūtības mums liksies ”īslaicīgas un vieglas” un mēs spēsim visu izturēt. (2. Kor. 4:17.) Jehova mums ir sagādājis visu nepieciešamo, lai mēs būtu stipri. Tāpēc tad, kad mums nebūs viegli pildīt kādu uzdevumu kalpošanā, izturēt grūtības un saglabāt prieku, dedzīgi lūgsim Jehovu un iedziļināsimies Bībelē, lai saprastu, kā rīkoties. Nenoraidīsim brāļu un māsu palīdzību un uzturēsim dzīvu savu cerību uz brīnišķīgo nākotni! Tad ”Dievs savā diženajā varenībā” mums ”piešķirs visu vajadzīgo spēku”, lai mēs ”varētu visu izturēt ar pacietību un prieku”. (Kol. 1:11.) w23.10 17. lpp., 19., 20. rk.

Mums ir daudz iemeslu pateikties Jehovam. Mēs varam viņam pateikties par visu labo, kas mums ir, jo ”ikkatra laba dāvana” nāk no viņa. (Jēk. 1:17.) Piemēram, mēs varam pateikties par to, cik apbrīnojams un skaists ir viss, ko viņš ir radījis. Tāpat mēs varam pateikties par dzīvību, ko viņš mums ir devis, par tuviniekiem, draugiem un par mūsu cerību. Bet jo īpaši mēs viņam varam pateikties par to, ka varam būt viņa draugi. Mēs dzīvojam pasaulē, kur nepateicība ir ļoti izplatīta parādība. Tāpēc mums varbūt īpaši ir jāpūlas, lai mēs censtos saskatīt, kāpēc mēs varam būt pateicīgi Jehovam. Daudzi cilvēki vairāk domā par savām vēlmēm un aizmirst pateikties par to, kas viņiem jau ir. Šāda attieksme var ietekmēt arī mūs. Lai mūsu lūgšanas nesāktu līdzināties lūgumu un prasību uzskaitījumam, vairosim pateicību par visu, ko Jehova dara mūsu labā, un pateiksimies viņam! (Lūk. 6:45.) w23.05 4. lpp., 8., 9. rk.

Jehova ir mūsu mīlošais debesu Tēvs, un viņam ir sāpīgi redzēt mūs ciešam. (Jes. 63:9.) Tomēr viņš mūs nepasargā no itin visiem pārbaudījumiem. (Jes. 43:2.) Jehova ir apsolījis, ka viņš mums palīdzēs izturēt pat tādus pārbaudījumus, kurus varētu salīdzināt ar upēm un liesmām. Viņš nepieļaus, ka mums tiktu nodarīts nelabojams ļaunums. Lai mēs spētu visu izturēt, viņš mums dod savu svēto garu. (Lūk. 11:13; Filip. 4:13.) Mums vienmēr būs viss, kas vajadzīgs, lai mēs spētu palikt viņam uzticīgi. Jehova vēlas, lai mēs viņam ticētu. (Ebr. 11:6.) Dažu problēmu priekšā mēs varam justies bezspēcīgi. Varbūt mēs pat esam sākuši šaubīties, ka Jehova mums nāks talkā. Taču turēsim prātā, ka ar Dieva spēku mēs varam ”pārvarēt mūrus”. (Ps. 18:29.) Tāpēc mums ir ”jālūdz ticībā” un jāpaļaujas, ka Jehova atbildēs uz mūsu lūgšanām. (Jēk. 1:6, 7.) w23.11 22. lpp., 8., 9. rk.

Cik skaisti vārdi! Tie liecina, ka mīlestība laulāto starpā noteikti var palikt stipra visa mūža garumā. Tas, vai mīlestība vīra un sievas starpā nezudīs, ir atkarīgs no viņiem pašiem. Mīlestību var salīdzināt ar ugunskuru. Kā zināms, ja ugunskuram visu laiku piemet malku, tas neapdziest, bet, ja to nedara, uguns ar laiku izdziest. Arī mīlestība var saglabāties visu mūžu, taču ar nosacījumu, ka to stiprina. Var gadīties, ka mīlestība laulāto starpā sāk dzist, — piemēram, to var veicināt materiālas grūtības, veselības problēmas vai daudzie vecāku pienākumi. Tāpēc, lai ”Jah liesmas” neizplēnētu, gan vīram, gan sievai pastāvīgi jāstiprina savas attiecības ar Jehovu. w23.05 20. lpp., 1.—3. rk.

Kā bērni un jaunieši var vairot drosmi? Ja vecāki ir drosmīgi, tas nenozīmē, ka arī viņu bērni noteikti būs drosmīgi. Drosme nav kā ģimenes relikvija, ko viena paaudze nodod nākamajai, — tā ir jāattīsta katram pašam. Padomāsim: kā tiek apgūtas kādas iemaņas? Vispirms mēs vērojam kādu, kuram labi padodas tas, ko vēlamies iemācīties, bet pēc tam mēģinām attiecīgo darbību atkārtot. Līdzīgi ir ar drosmi — vispirms mums jānoskaidro, kā šī īpašība ir izpaudusies citu Dieva kalpu rīcībā, bet pēc tam jācenšas sekot šo cilvēku priekšzīmei. Daniēls labi pārzināja Svētos Rakstus, tātad arī mums tie labi jāpazīst. Mums ir jāizveido ciešas attiecības ar Jehovu, tāpēc bieži jāvēršas pie viņa lūgšanās un jārunā ar viņu pilnīgi atklāti. Turklāt mums jāpaļaujas uz Jehovu un jābūt pārliecinātiem par viņa atbalstu. Ja tā rīkosimies, mēs spēsim būt drosmīgi arī tad, kad mūsu ticība tiks pārbaudīta. Drosmīgi cilvēki bieži vien iemanto citu cilvēku cieņu. Turklāt, rīkodamies drosmīgi, mēs varam palīdzēt godprātīgiem cilvēkiem iepazīt Jehovu. Kā var redzēt, ir daudz iemeslu, kāpēc ir vērts rīkoties drosmīgi. w23.08 2. lpp., 2. rk.; 4. lpp., 8., 9. rk.

Grieķu valodas vārds, kas tulkots ”pārbaudiet”, tika lietots, arī runājot par procesu, kad tika pārbaudīts, vai dārgmetāls ir īsts. Kaut kas līdzīgs ir jādara arī mums — ir jāpārbauda tas, ko dzirdam vai lasām. Jo tuvāk nāks lielais posts, jo būtiskāk būs tā rīkoties. Mums nevis naivi jātic visam, ko saka citi, bet jāliek lietā spriestspēja un jāsalīdzina lasītais un dzirdētais ar to, kas teikts Bībelē, un informāciju, ko saņemam no Jehovas organizācijas. Ja tā darīsim, mēs nekļūsim par dēmoniskas propagandas upuriem. (Sāl. pam. 14:15; 1. Tim. 4:1.) Lai gan neviens nezina, ko viņam personiski nesīs nākamā diena, Jehovas tauta lielā posta laikā tiks pasargāta. (Jēk. 4:14.) Iespēja dzīvot mūžīgi tiks dāvāta gan tiem uzticīgajiem Jehovas kalpiem, kas būs nomiruši pirms Armagedona un pēc tam tiks piecelti no nāves, gan tiem, kas lielā posta laikā būs palikuši dzīvi. Domāsim par mūsu brīnišķīgo cerību un turēsim prātā Jehovas dienu! w23.06 13. lpp., 15., 16. rk.

Mēs nezinām, kā tieši piepildīsies daži Bībeles pravietojumi. (Dan. 12:8, 9.) Bet tas, ka mēs līdz galam nesaprotam, kā piepildīsies kāds pravietojums, nenozīmē, ka tas nepiepildīsies. Jehova īstajā laikā mums darīs zināmu visu, kas mums jāzina. Mēs par to nešaubāmies tāpēc, ka Jehova tā ir rīkojies pagātnē. Kas risināsies jau pavisam drīz? Tiks plaši ”runāts” par ”mieru un drošību”. (1. Tes. 5:3.) Politiskie spēki vērsīsies pret viltus reliģiju un to iznīcinās. (Atkl. 17:16, 17.) Pēc tam tie uzbruks Dieva tautai. (Eceh. 38:18, 19.) Un tad sāksies beidzamais karš — Armagedons. (Atkl. 16:14, 16.) Tāpēc nepārstāsim iedziļināties Bībeles pravietojumos un palīdzēsim to darīt arī citiem. Tā mēs apliecināsim savu pateicību par to, ka Jehova mums ļauj saprast pravietojumus. w23.08 13. lpp., 19., 20. rk.

Runādams par ticību, cerību un mīlestību, apustulis Pāvils minēja, ka ”svarīgākā no tām ir mīlestība”. (1. Kor. 13:13.) Kāpēc Pāvils teica, ka mīlestība ir svarīgāka par ticību un cerību? Nākotnē Dieva solījumi par jauno pasauli būs piepildījušies, tāpēc tiem vairs nebūs jātic un nebūs jācer uz to piepildīšanos. Bet mums vienmēr būs jāmīl Jehova un cilvēki. Turklāt mūsu mīlestība pret viņiem kļūs tikai dziļāka un dziļāka. Mīlēt citam citu ir svarīgi arī tāpēc, ka patiesos kristiešus raksturo mīlestība. Jēzus teica apustuļiem: ”Pēc tā visi sapratīs, ka jūs esat mani mācekļi — ja jūsu starpā būs mīlestība.” (Jāņa 13:35.) Vēl viens iemesls ir tāds, ka mīlestība mums palīdz būt vienotiem. Ne velti Pāvils rakstīja, ka mīlestība ”visus vieno pilnīgā saskaņā”. (Kol. 3:14.) Apustulis Jānis ticības biedriem rakstīja: ”Tam, kas mīl Dievu, jāmīl arī savs brālis.” (1. Jāņa 4:21.) Tātad, mīlēdami ticības biedrus, mēs pierādām, ka mīlam Dievu. w23.11 8. lpp., 1., 3. rk.

Bībelē kristiešu dzīve ir salīdzināta ar skrējienu. Dievs ir apsolījis, ka ikvienam, kas sekmīgi pabeigs šo skrējienu, viņš dāvās mūžīgu dzīvi. (2. Tim. 4:7, 8.) Tagad mums ir īpaši jāpūlas neapstāties, jo mēs esam pavisam tuvu finišam. Apustulis Pāvils, rakstīdams citiem kristiešiem, minēja, kas jādara, lai tiktu līdz simboliskā skrējiena finiša līnijai. Viņš aicināja: ”Noliksim.. visas nastas.. un ar izturību skriesim mums paredzētajās sacīkstēs.” Vai Pāvils domāja, ka kristiešiem, tēlaini runājot, vispār nekas nav jānes? Nē, tā viņš nedomāja. Pāvils kristiešiem lika atbrīvoties no nevajadzīgām nastām. Tās ir nastas, kas kristieti garīgajā skrējienā lieki apgrūtina un atņem tam spēkus. Lai izturētu līdz galam, mums no tādām nekavējoties jāatbrīvojas. Bet tas nenozīmē atbrīvoties no tā, kas kristiešiem tomēr ir jāpilda jeb ”jānes”. Ja tā notiktu, kristietis būtībā izstātos no garīgā skrējiena. (2. Tim. 2:5.) w23.08 26. lpp., 1., 2. rk.

Saprātīgs cilvēks ciena citu viedokļus. Ir ne viena vien joma, kurās kristiešu viedokļi atšķiras. Piemēram, daudzām kristietēm patīk krāsoties, bet citas dekoratīvo kosmētiku nelieto. Daļa kristiešu mēreni lieto alkoholu, bet citi no tā atturas pavisam. Visi kristieši rūpējas par savu veselību, bet viņi to dara dažādi. Ja mēs uzskatām, ka mūsu viedoklis ir vienīgais pareizais, un cenšamies par to pārliecināt citus kristiešus, mēs veicinām draudzē šķelšanos un varam citiem kļūt par klupšanas akmeni. (1. Kor. 8:9; 10:23, 24.) Piemēram, attiecībā uz ārējo izskatu Jehova saviem kalpiem ir devis principus, nevis stingrus norādījumus. Mums ir jāģērbjas tā, kā pienākas Dieva kalpiem, proti, ”kārtīgi, piedienīgi un prātīgi”. (1. Tim. 2:9, 10.) Tāpēc mēs necenšamies ar savu ģērbšanās stilu izcelties. Tā kā Bībelē par ārējo izskatu ir atrodami noderīgi principi, draudzes vecākie sargās izdomāt likumus. w23.07 23., 24. lpp., 13., 14. rk.

Lasot Bībeli, mēs saprotam, kā jārīkojas, lai mums būtu laimīga nākotne. Tie, kas pieņem muļķības uzaicinājumu, nododas ”saldām” baudām. Kā teikts Bībelē, tie, kas viesojas muļķības namā, ”nokāpj kapa dzīlēs”. (Sāl. pam. 9:13, 17, 18.) Pilnīgi citāda dzīve ir tiem, kas ir pieņēmuši ”īstās gudrības” uzaicinājumu. (Sāl. pam. 9:1.) Mēs mācāmies mīlēt to, ko mīl Jehova, un ienīst to, ko ienīst viņš. (Ps. 97:10.) Mēs ar vislielāko prieku aicinām arī citus uz ”īstās gudrības” sagatavoto mielastu — mēs it kā ”saucam no augstākajām vietām pilsētā: ”Kam trūkst pieredzes, lai nāk šurp!”” Tas, ko gūst ikviens, kurš pieņem gudrības uzaicinājumu, nav kaut kas īslaicīgs. Tiem, kas iet ”pa sapratnes ceļu”, būs iespējams dzīvot mūžīgi. (Sāl. pam. 9:3, 4, 6.) w23.06 24. lpp., 17., 18. rk.

Vai jūs pārņem neliels satraukums, kad darba vai skolas biedrs jums uzdod kādu jautājumu par jūsu ticību? To izjūt lielākā daļa Jehovas kalpu. Bet ir labi, ka mums uzdod šādus jautājumus, jo tie ļauj gūt priekšstatu par to, ko cilvēks domā un kam tic, un palīdz iesākt sarunu par Bībeli. Reizēm cilvēki tādus jautājumus uzdod tikai tāpēc, ka, viņuprāt, mēs maldāmies, vai arī tāpēc, ka grib ar mums pastrīdēties. Tas mūs nepārsteidz, jo daudziem ir aplams priekšstats par to, kam mēs ticam. (Ap. d. 28:22.) Turklāt mēs dzīvojam ”pēdējās dienās” — laikā, par kuru bija pravietots, ka daudzi cilvēki būs noskaņoti naidīgi un agresīvi. (2. Tim. 3:1, 3.) Kā atbildēt laipni, ja sarunas biedrs apstrīd mūsu uzskatus? Galvenais, kas mums var palīdzēt, ir lēnprātība. Lēnprātīgs cilvēks saspringtā situācijā saglabā mieru. w23.09 14. lpp., 1., 2. rk.

Mēs daudz ko gūstam, ja sekojam Jehovas vadībai dažādās dzīves jomās, piemēram, ņemam vērā padomus, kā neiekrist materiālisma lamatās un kā izvairīties no situācijām, kurās var rasties kārdinājums pārkāpt Dieva likumus. (Jes. 48:17, 18; 1. Tim. 6:9, 10.) Ir pilnīgi skaidrs, ka Jehova arī turpmāk sniegs vadību ar cilvēku starpniecību. Tā notiks gan lielā posta laikā, gan tad, kad pār zemi valdīs Kristus. Ja mēs jau tagad būsim iemācījušies sekot Jehovas vadībai, mums nebūs grūti to darīt arī nākotnē. Tāpēc vienmēr rīkosimies tā, kā mūs aicina darīt Jehova! Centīsimies ņemt vērā norādījumus, ko mums dod tie, kuriem ir uzticēts gādāt par Jehovas avīm. (Jes. 32:1, 2; Ebr. 13:17.) Mēs pilnīgi pamatoti varam uzticēties Jehovam, jo viņš mūs māca, kā izvairīties no briesmām, un palīdz doties pretī mūsu mērķim — jaunajai pasaulei, kur varēsim dzīvot mūžīgi. w24.02 25. lpp., 17., 18. rk.

Apustulis Pāvils kalpošanā Jehovam izjuta lielu gandarījumu, bet viņam bija arī jāpārvar daudz grūtību. Viņš bieži ceļoja un mēroja lielus attālumus, bet tajos laikos tas nebija viegli. Dažkārt viņš nonāca ”briesmās upēs” un ”briesmās laupītāju dēļ”. Bija reizes, kad pret viņu varmācīgi izturējās patiesības pretinieki. (2. Kor. 11:23—27.) Turklāt Pāvila ticības biedri ne vienmēr pietiekami augstu vērtēja Pāvila pūles. (2. Kor. 10:10; Filip. 4:15.) Kā Pāvilam izdevās nezaudēt prieku? Iedziļinādamies Svētajos Rakstos un pārdomādams, ko pats bija pieredzējis, viņš bija labi iepazinis Jehovu un bija pārliecinājies, ka Jehova viņu mīl. (Rom. 8:38, 39; Efes. 2:4, 5.) Pāvils bija dziļi iemīlējis Jehovu. Viņš apliecināja savu mīlestību pret Jehovu, ”kalpojot svētajiem”. (Ebr. 6:10.) w23.07 9. lpp., 5., 6. rk.

Daudzi atzīst, ka valsts vara ir nepieciešama un ka valsts likumi ir jāievēro. Bet, ja kāds likums viņiem šķiet netaisnīgs vai grūti izpildāms, to viņi negrib pildīt. Bībelē ir atzīts, ka cilvēku valdīšana ir izraisījusi ciešanas, ka pasaule atrodas Sātana varā un ka drīz cilvēku valdīšanai tiks darīts gals. (Ps. 110:5, 6; Pulc. 8:9; Lūk. 4:5, 6.) Bet Bībelē ir arī teikts: ”Tas, kas pretojas varai, nostājas pret Dieva noteikto kārtību.” Jehova pagaidām ļauj cilvēkiem valdīt, lai pasaulē pastāvētu kaut kāda kārtība, un viņš prasa, lai mēs pakļautos valsts varai. Tāpēc mums ”jādod katram, kas tam pienākas,” — mums ir jāmaksā nodokļi, jāizturas ar cieņu pret varas pārstāvjiem un tiem jāpakļaujas. (Rom. 13:1—7.) Varbūt mums kāds likums šķiet netaisnīgs vai grūti pildāms, bet mēs paklausām varas pārstāvjiem, jo to no mums prasa Jehova. Vienīgais izņēmums ir tad, ja varas pārstāvji mums liek pārkāpt Jehovas likumus. (Ap. d. 5:29.) w23.10 8. lpp., 9., 10. rk.

Tolaik, kad piedzima Samsons, pār izraēliešiem bija uzkundzējušies filistieši. (Tiesn. 13:1.) Tā kā viņi nežēlīgi apspieda izraēliešus, to dzīve bija ļoti grūta. Jehova izraudzījās Samsonu, lai tas ”glābtu izraēliešus no filistiešu spaidiem”. (Tiesn. 13:5.) Ir skaidrs, ka Samsonam bija jāpaļaujas uz Jehovu, lai viņš spētu paveikt šo grūto uzdevumu. Reiz uz Lehiju, kas acīmredzot atradās Jūdas cilts teritorijā, bija atnākuši filistiešu karotāji, un viņu nolūks bija sagūstīt Samsonu. Jūdas vīri nobijās. Kaut arī Samsons bija viņu tautietis, viņi izlēma to nodot filistiešiem. Viņi cieši sasēja Samsonu ar divām jaunām virvēm un aizveda uz ienaidnieku nometni. (Tiesn. 15:9—13.) Taču ”Jehovas gars viņu piepildīja ar spēku, un viņš sarāva virves”. Tad Samsons ”ieraudzīja svaigu ēzeļa žokļa kaulu, paņēma to un ar to nosita tūkstoš” filistiešu. (Tiesn. 15:14—16.) w23.09 2., 3. lpp., 3., 4. rk.

Jehova laika gaitā pakāpeniski ir atklājis, kāds ir viņa ”mūžīgais nodoms”, un par to ir stāstīts Bībelē. ”Jehova it visu izmanto, lai īstenotu savu nodomu”, tāpēc tas, ko viņš ir iecerējis, vienmēr izdodas. (Sāl. pam. 16:4.) Turklāt viņa veikums pastāvēs mūžam. Kāds ir Jehovas diženais nodoms, un kā viņš ir pielāgojies, lai to īstenotu? Pirmajiem diviem cilvēkiem Dievs darīja zināmu, kāds ir ar viņiem saistītais nodoms. Dievs viņiem teica: ”Radiet pēcnācējus un vairojieties, piepildiet zemi un esiet noteicēji pār to, un valdiet.. pār visiem dzīvniekiem.” (1. Moz. 1:28.) Kad Ādams un Ieva sacēlās pret Jehovu un kļuva grēcīgi, Jehova neatteicās no sava nodoma. Viņš tikai mainīja veidu, kā tas tiks piepildīts. Tūlīt pat viņš nolēma, ka tiks izveidota debesu valstība, ar kuras starpniecību tiks īstenots viss, ko viņš bija paredzējis cilvēcei un zemei. (Mat. 25:34.) w23.10 19., 20. lpp., 6., 7. rk.

Ar Jehovas palīdzību mēs katrā ziņā varam palikt viņam uzticīgi. Ja mums pastāvīgi jācīnās ar kādu trūkumu, droši vien nav viegli. Reizēm var likties, ka mums cīnīties ar sevi ir grūtāk nekā apustulim Pēterim. Bet Jehova var dot spēku, lai mēs nepadotos. (Ps. 94:18, 19.) Par to ir pārliecinājies kāds Jehovas liecinieks, kas pirms Bībeles patiesības uzzināšanas daudz gadu bija piekopis homoseksuālu dzīvesveidu. Kaut arī viņš pilnībā bija mainījies un dzīvoja saskaņā ar Bībeli, šad un tad viņam uzmācās nepareizas vēlmes. Kā viņam izdevās tām nepadoties? ”Jehova stiprina savus kalpus,” stāstīja šis brālis. ”Viņš man palīdz ar savu garu.., un es esmu sapratis, ka dzīvot saskaņā ar viņa gribu patiešām ir iespējams. ..Jehova man ļauj viņam kalpot un mani vienmēr stiprina, lai gan man vēl arvien ir jācīnās ar sevi.” w23.09 23. lpp., 12. rk.

Lai iegūtu garīgu briedumu, ir vajadzīgas pūles. Jaunieši, izraugieties, kam jūs vēlētos līdzināties, mācieties likt lietā apdomu un būt uzticami, apgūstiet dažādas praktiskas iemaņas un gatavojieties dažādiem pienākumiem nākotnē. Reizēm gados jauniem brāļiem var nolaisties rokas, domājot par visu, kas viņiem jāapgūst un jāpaveic. Jaunieši, paturiet prātā, ka Jehova jums vēlas palīdzēt! Ar viņa atbalstu jums viss izdosies. (Jes. 41:10, 13.) Jums ir gatavi palīdzēt arī ticības biedri, jo viņi jūs no sirds mīl. Kad būsiet sasnieguši garīgu briedumu, jums būs aizraujoša un gandarījuma pilna dzīve. Jehova redz, ka jūs tiecaties pēc garīga brieduma, un viņš jūs bagātīgi svētīs. w23.12 29. lpp., 19., 20. rk.

Iztēlosimies, ka mēs pavadām jauku vakaru ar ticības biedriem un vēlamies uztaisīt kopbildi. Mēs nofotografējam visu grupu, bet katram gadījumam uztaisām vēl divas bildes. Kad pārskatām bildes, mēs pamanām, ka vienā no tām kāds brālis ir saviebies. Mēs šo bildi izdzēšam, jo mums taču vēl ir divas citas, kurās visi jauki smaida. Bildes, kuras mēs saglabājam, var salīdzināt ar atmiņām, kuras vēlamies paturēt. Mums ir tik daudz kā laba, ko atcerēties par laiku, ko esam pavadījuši ar brāļiem un māsām. Protams, ir bijušas reizes, kad kāds ir pateicis vai izdarījis kaut ko tādu, kas mūs ir sāpinājis. Kas būtu jādara ar šādām atmiņām? Vai nebūtu labi censties tādus gadījumus aizmirst, tāpat kā mēs izdzēšam neizdevušās fotogrāfijas? (Efes. 4:32.) Mums ir pietiekami daudz labu atmiņu par laiku, kas pavadīts kopā ar konkrēto ticības biedru, tāpēc paturēsim tās! w23.11 11., 12. lpp., 16., 17. rk.

1. Timotejam 2:9 izmantotie grieķu valodas vārdi norāda uz to, ka dievbijīgām sievietēm jāģērbjas pieklājīgi un apģērba izvēlē jāņem vērā citu jūtas. Mūsu dārgās māsas ir pelnījušas uzslavu par to, ka ar savu ārējo izskatu pauž pazemību. Par kristīgu briedumu liecina ne tikai pazemība, bet arī spriestspēja. Tā ir spēja atšķirt to, kas ir pareizs, no tā, kas nav pareizs, un gudri izlemt, kā rīkoties. Viena no Bībelē minētajām sievietēm, kuras rīcībā spilgti izpaudās spriestspēja, bija Abigaila. Viņas vīrs pieņēma ļoti nesaprātīgu lēmumu, pakļaudams briesmām visu savu saimi. Abigaila saprata, ka viņai nekavējoties kaut kas jādara lietas labā, un tā viņa paglāba saimes ļaudis no drošas nāves. (1. Sam. 25:14—23, 32—35.) Spriestspēja ļauj saprast, kad runāt un kad ciest klusu, un palīdz saglabāt līdzsvaru, kad interesējamies par citiem. (1. Tes. 4:11.) w23.12 20. lpp., 8., 9. rk.

Tie, kam apustulis Pāvils rakstīja šos vārdus, bija iepazinuši Jehovu un Jēzu, sākuši ticēt un kļuvuši par kristiešiem. Viņu ticības dēļ Dievs viņus bija ”atzinis par taisniem” un svaidījis ar svēto garu. (Rom. 5:1.) Viņiem bija brīnišķīgas nākotnes cerības, un viņi bija pilnīgi pārliecināti, ka tās īstenosies. Vēlāk, kad Pāvils rakstīja svaidītajiem kristiešiem, kas dzīvoja Efesā, viņš runāja par cerību, kādu Dievs tiem ir dāvājis, un pieminēja ”mantojumu svētajiem”. (Efes. 1:18.) Savukārt Kolosu kristiešiem viņš rakstīja, ka viņu cerības piepildījums viņus gaida debesīs. (Kol. 1:4, 5.) Tātad svaidītie kristieši cer, ka viņi tiks celti augšā dzīvei debesīs, kur valdīs kopā ar Kristu. (1. Tes. 4:13—17; Atkl. 20:6.) w23.12 9. lpp., 4., 5. rk.

Oriģinālvalodas vārds, kas tulkots ”sargāt”, ir militārs termins, ko lietoja, runājot par kareivjiem, kas sargāja pilsētu. Pilsētas iedzīvotāji naktī varēja gulēt mierīgi, jo zināja, ka tās mūrus un vārtus apsargā kareivji. Līdzīgi darbojas ”Dieva miers” — tas neļauj uztraukumam un raizēm pārņemt mūsu sirdi un prātu. Izjūtot ”Dieva mieru”, mēs apzināmies, ka esam drošībā. (Ps. 4:8.) Iespējams, mūsu situācija neuzlabojas tik strauji, kā mēs gribētu, tomēr mēs, tāpat kā Bībelē minētā Anna, pēc lūgšanas varam kaut kādā mērā izjust mieru. (1. Sam. 1:16—18.) Kad esam atguvuši mieru, ir vieglāk skaidri spriest un pieņemt saprātīgus lēmumus. Kas mums būtu jādara, kad izjūtam raizes? Mums, tēlaini runājot, ir jāsauc talkā ”sargs”. Proti, mums karsti jālūdz Dievs, līdz mēs izjūtam ”Dieva mieru”. (Lūk. 11:9; 1. Tes. 5:17.) Ja mēs esam nonākuši smagā situācijā, neatlaidīgi lūgsim Jehovu! Tad mēs izjutīsim, kā Jehovas miers sargā mūsu sirdi un prātu. (Rom. 12:12.) w24.01 21. lpp., 5., 6. rk.

Lai svētītu Tēva vārdu, Jēzus bija gatavs paciest, ka viņu nomelno, zākā un spīdzina. Jēzus zināja, ka viņam ne par ko nav jākaunas, jo viņš it visā ir klausījis savu Tēvu. (Ebr. 12:2.) Turklāt Jēzus skaidri saprata, ka viņam uzbrūk Sātans. (Lūk. 22:2—4; 23:33, 34.) Sātans bija cerējis, ka viņam izdosies salauzt Jēzus uzticību Jehovam, bet viņš, protams, cieta sakāvi. Jēzus pierādīja, ka Sātans ir melis un ka Jehovam ir kalpi, kas paliek tam uzticīgi pat vissmagākajos pārbaudījumos. Tātad, lai iepriecinātu Jēzu, kas tagad ir mūsu ķēniņš, mums jāslavē Jehova un jāpalīdz citiem saprast, cik brīnišķīga ir Jehovas personība. Ja mēs tā darām, mēs staigājam Jēzus pēdās. (1. Pēt. 2:21.) Tā mēs iepriecinām arī Jehovu un pierādām, ka viņa ienaidnieks Sātans ir nekrietns melis. w24.02 11., 12. lpp., 11.—13. rk.

Pēdējo piecu gadu laikā vairāk nekā miljons cilvēku ir kļuvuši par Jehovas lieciniekiem. Kad dodam solījumu kalpot Jehovam, mēs apliecinām, ka vēlamies sekot Jēzum Kristum, un apņemamies turpmāk par galveno savā dzīvē uzskatīt Dieva gribu. Ko tas sevī ietver? Jēzus paskaidroja: ”Ja kāds grib nākt man līdzi, lai viņš atsakās no sevis.” (Mat. 16:24.) Atteikties no sevis nozīmē teikt ”nē” savām savtīgajām tieksmēm un centieniem. Jehovas kalpam ir jābūt gatavam teikt ”nē” jebkam, kas nesaskan ar Jehovas gribu. (2. Kor. 5:14, 15.) Tas nozīmē, ka nedrīkst ļauties kārdinājumam darīt ”miesas darbus”, piemēram, rīkoties netikli. (Gal. 5:19—21; 1. Kor. 6:18.) Vai šādi ierobežojumi padara dzīvi grūtu? Ja cilvēks mīl Jehovu un ir pārliecināts, ka paklausība Jehovas likumiem viņam nāk par labu, tad viņš tā nedomā. (Ps. 119:97; Jes. 48:17, 18.) w24.03 2. lpp., 1. rk.; 3. lpp., 4. rk.

Tiem, kas ir iemantojuši Jehovas labvēlību, viņš dod savu svēto garu. (Mat. 12:18.) Mēs varam padomāt par tādu jautājumu: vai mums izdodas savā dzīvē izpaust Dieva svētā gara augļus? Noteikti tā ir. Piemēram, vai nav tā, ka tagad mēs esam pacietīgāki nekā tad, kad sākām mācīties Bībeli? Jo labāk mums izdodas izpaust gara augļus, jo stiprāka kļūst mūsu pārliecība, ka Jehova pret mums ir labvēlīgs. Tiem, pret ko Jehova ir labvēlīgs, viņš piedod grēkus, balstoties uz Jēzus izpirkuma upuri. (1. Tim. 2:5, 6.) Bet, iespējams, kādam, kas tic izpirkuma upurim un ir kristījies, nav pārliecības, ka Jehova uz viņu raugās ar labvēlību. Tādā gadījumā būtu svarīgi paturēt prātā, ka mēs ne vienmēr varam uzticēties savai iekšējai balsij, bet Jehovam gan mēs varam uzticēties vienmēr. Tos, kas tic izpirkuma upurim, viņš uzskata par taisniem, un viņš ir apsolījis tos svētīt. (Ps. 5:12; Rom. 3:26.) w24.03 30. lpp., 15. rk.; 31. lpp., 17. rk.