Decembris

Vai Jehova spēj piecelt no nāves mirušos? Noteikti spēj, jo viņš ir visvarens! (Atkl. 1:8.) Viņš spēj uzveikt pilnīgi visus ienaidniekus, arī nāvi. (1. Kor. 15:26.) Dievs spēj celt augšā mirušos arī tāpēc, ka viņam ir neizmērojama atmiņa. Viņš ”sauc vārdā” visas zvaigznes. (Jes. 40:26.) Un viņš atceras arī tos, kas ir nomiruši. (Īj. 14:13; Lūk. 20: 38.) Jehovas nodoms ir celt augšā neskaitāmus cilvēkus, un viņš atceras šo cilvēku ģenētisko kodu, dzīves pieredzi un atmiņas. Mēs varam ticēt Jehovas solījumam piecelt no nāves mirušos, jo viņš gan vēlas, gan spēj to paveikt. Taču ir vēl kāds iemesls, kāpēc tam var ticēt, — Jehova jau agrāk ir piecēlis no nāves cilvēkus. Bībeles laikos Jehova dažiem saviem kalpiem, tostarp Jēzum, piešķīra spēju celt augšā mirušos. w23.04 9. lpp., 7.—9. rk.

Ja mēs izsakāmies taktiski un runājam lēnprātīgi, sarunas biedram ir patīkami klausīties un viņš labprāt turpina sarunu. Bez šaubām, mēdz būt arī tādas situācijas, kad sarunas biedrs tikai vēlas pierādīt, ka mums nav taisnība, vai izsmiet mūsu pārliecību. Tādos gadījumos nav vērts turpināt sarunu. (Sāl. pam. 26:4.) Taču tas nenotiek bieži. Lielākoties mums būs iespējams pastāstīt par saviem uzskatiem. Ir skaidrs, ka noteikti ir vērts izkopt sevī lēnprātību. Lūgsim Jehovam spēku, lai mums izdotos nezaudēt savaldību, kad tiek apspriesti strīdīgi jautājumi vai kad mums nepamatoti kaut ko pārmet. Lēnprātīga atbilde neļauj sarunai, kurā izskan atšķirīgi viedokļi, pāraugt asā strīdā. Ja mēs runāsim lēnprātīgi un izturēsimies pret sarunas biedriem ar cieņu, daži varbūt mainīs savu viedokli par Jehovas lieciniekiem un Bībeli. Ņemsim vērā Bībelē lasāmo norādījumu: ”Vienmēr esiet gatavi aizstāvēties, ja kāds jums prasa pamatot jūsu cerību, bet dariet to ar lēnprātību un dziļu cieņu.” (1. Pēt. 3:15.) Neaizmirsīsim — lēnprātība ir spēks, nevis vājums! w23.09 19. lpp., 18., 19. rk.

Aplūkosim, kā izpaužas pacietība. Pirmkārt, pacietīgs cilvēks nesteidzas dusmoties. Izjūtot spriedzi vai pieredzot nelaipnu izturēšanos, viņš saglabā mieru un neatdara ļaunu ar ļaunu. (2. Moz. 34:6.) Otrkārt, pacietīgs cilvēks spēj mierīgi gaidīt. Ja kaut kas neīstenojas tik drīz, kā gribētos, viņš nekļūst nemierīgs un aizkaitināts. (Mat. 18:26, 27.) Treškārt, pacietīgs cilvēks nesteidzas. Kad ir jāpaveic kāds svarīgs darbs, pacietīgs cilvēks neķeras tam klāt steigā un nedara to pa galvu pa kaklu. Viņš vispirms mierīgi apdomā, kā paveiks šo darbu, un pēc tam veltī šim darbam tik daudz laika, cik vajadzīgs. Ceturtkārt, pacietīgs cilvēks iztur pārbaudījumus bez gaušanās. Viņš iztur grūtības un saglabā kalpošanā Jehovam prieku. (Kol. 1:11.) w23.08 20., 21. lpp., 3.—6. rk.

Bībelē teikts, ka Jehova pārbauda mūsu simbolisko sirdi, tāpēc mums tā jāsarga. Viņš redz daudz dziļāk nekā cilvēki, jo viņš redz mūsu būtību. Ja mēs dzīvē vadīsimies pēc Jehovas gudrības, viņš mūs mīlēs un dāvās mums mūžīgu dzīvi. (Jāņa 4:14.) Rīkodamies saskaņā ar Jehovas gudrību, mēs spēsim izvairīties no Sātana izliktajām netikumības un melu lamatām. (1. Jāņa 5:18, 19.) Jo vairāk tuvosimies Jehovam, jo dziļāk viņu cienīsim un mīlēsim. Tā kā mēs nevēlamies sāpināt savu debesu Tēvu, mums derdzas jau doma vien par Jehovas likumu pārkāpšanu. Kāda kristiete, vārdā Marta, kas dzīvo Horvātijā, izjuta kārdinājumu rīkoties netikli. Viņa stāstīja: ”Tajā brīdī man nebija viegli spriest skaidri un apspiest vēlēšanos nodoties īslaicīgai grēcīgai baudai. Bet bijība pret Jehovu man deva spēku rīkoties pareizi.” Marta paskaidroja, ka viņa pārdomāja, kādas būtu sekas, ja viņa padotos kārdinājumam. Arī mums var palīdzēt šādas pārdomas. w23.06 20., 21. lpp., 3., 4. rk.

Jēzus labi zināja, ka Jehovas nodoms ir svētīt savu vārdu, proti, attīrīt to no negoda. Tāpēc viņš mācīja savus sekotājus lūgt: ”Mūsu Tēvs debesīs! Lai tiek svētīts tavs vārds.” (Mat. 6:9.) Jēzus apzinājās, ka tas ir pats svarīgākais jautājums, kas skar visas saprātīgās būtnes. Neviens nav godājis Dieva vārdu vairāk par Jēzu, tomēr, kad viņš bija apcietināts, ienaidnieki viņu apsūdzēja Dieva zaimošanā. Runāt sliktu par Jehovu, graut viņa labo slavu — Jēzus acīs tas bija pats ļaunākais. Viņš smagi pārdzīvoja to, ka viņu apsūdzēja šādā noziegumā un grasījās par to notiesāt. Tas acīmredzot bija galvenais iemesls, kāpēc Ģetzemanes dārzā Jēzus cieta tik ”lielas dvēseles mokas”. (Lūk. 22:41—44.) w24.02 11. lpp., 11. rk.

Kristieša mīlestībai pret Dievu Jehovu un pret Jēzu ir jābūt stiprākai nekā mīlestībai pret tuviniekiem. (Mat. 10:37.) Bet tas nenozīmē, ka ģimeni drīkst atstāt novārtā un uzskatīt, ka pienākumi pret ģimeni mūs kavē pildīt Dieva gribu un sekot Kristum. Tieši pretēji — lai iegūtu Dieva un Kristus labvēlību, mums obligāti jāpilda savi pienākumi ģimenē. (1. Tim. 5:4, 8.) Tad, ja vīrs un sieva viens pret otru izturas ar mīlestību un cieņu, ja vecāki audzina bērnus ar mīlestību un ja bērni klausa vecākiem, ģimenē ikviens jūtas labi. Tā bija iecerējis Jehova, un tas veicina laimi ģimenē. Ikvienam ģimenes loceklim jāseko Bībeles gudrajiem padomiem, nevis jābalstās uz savām emocijām, uz to, kā ir pieņemts sabiedrībā, vai uz ieteikumiem, kādus dod cilvēki, ko daudzi uzskata par ekspertiem. Mūsu organizācijas izdotajā literatūrā var lasīt labus ieteikumus par to, kā likt lietā Bībeles principus. w23.08 28. lpp., 6., 7. rk.

Sievietēm ir jācenšas attīstīt dažādas praktiskas iemaņas. Dažas prasmes meitenes iemācās jau agrā bērnībā, un tās viņām noder visu mūžu, piemēram, prasme lasīt un rakstīt. Dažās kultūrās netiek uzskatīts, ka sievietēm ir jāprot lasīt un rakstīt. Tomēr tas būtu jāprot visiem kristiešiem. (1. Tim. 4:13.) Lai iemācītos labi lasīt un rakstīt, ir jābūt gataviem pūlēties. Taču tas ir tā vērts! Šādas prasmes var palīdzēt atrast darbu. Tās noder arī, kad pētām Bībeli un vadām Bībeles nodarbības. Un, kas ir pats svarīgākais, lasot un pārdomājot Bībeli, mēs varam tuvoties Jehovam. (1. Tim. 4:15.) w23.12 20. lpp., 10., 11. rk.

Lūgsim, lai Jehova mums palīdz nepadoties kārdinājumiem. Tā kā esam nepilnīgi, mums pastāvīgi jācīnās ar vēlmi rīkoties nepareizi. Sātans dara visu, lai mums šī cīņa būtu pēc iespējas grūtāka. Piemēram, viņš cenšas ietekmēt mūsu domāšanu, mudinot mūs izvēlēties kristiešiem nepieņemamu izklaidi. Tāda izklaide mūsos rosina netīras domas, kas mūs iekšēji aptraipa un galu galā var novest pie smaga grēka. (Marka 7:21—23; Jēk. 1:14, 15.) Ja mēs cīnāmies ar kārdinājumu rīkoties nepareizi, mums ir vajadzīgs Jehovas atbalsts. Parauglūgšanā Jēzus iekļāva šādus vārdus: ”Palīdzi mums nepadoties kārdinājumam, bet paglāb mūs no ļaunā.” (Mat. 6:13.) Jehova vēlas mums palīdzēt, bet mums ir jālūdz, lai viņš to darītu. Pēc tam mums ir jārīkojas saskaņā ar savām lūgšanām. w23.05 6., 7. lpp., 15.—17. rk.

Kāpēc tas ir svarīgi? Ja dzīvesbiedriem draudzība ar debesu Tēvu ir dārga, viņi ar prieku liek lietā viņa padomus. Tas viņiem palīdz risināt problēmas, kuru dēļ viņu mīlestība var mazināties, vai pat vispār izvairīties no tām. Garīgi stipri kristieši cenšas līdzināties Jehovam un izkopt sevī tādas īpašības, kādas piemīt viņam, piemēram, viņi cenšas izturēties laipni, būt pacietīgi un piedot. (Efes. 4:32—5:1.) Ja dzīvesbiedri attīsta Dievam tīkamas īpašības, viņiem ir vieglāk mīlēt vienam otru. Kāda māsa, vārdā Lēna, kas ir precējusies vairāk nekā 25 gadus, atzina: ”Garīgi stipru cilvēku ir viegli mīlēt un cienīt.” Kā jums šķiet: kāpēc no daudzajiem Dāvida pēcnācējiem Jehova par Mesijas vecākiem izraudzījās tieši Jāzepu un Mariju? Tāpēc, ka gan Jāzepam, gan Marijai bija ciešas attiecības ar Jehovu. Jehova zināja, ka viņu laulība balstīsies uz mīlestību pret viņu w23.05 20., 21. lpp., 3., 4. rk.

Draudzes galva Jēzus Kristus ir nevainojams, bet tie, ar kuru starpniecību viņš īsteno vadību uz zemes, tādi nav. Varbūt reizēm mums nav viegli viņiem paklausīt, īpaši tad, ja viņi lūdz darīt to, ko mēs nevēlamies. Reiz pat apustulis Pēteris negribēja klausīt Jehovas pārstāvim. Kad eņģelis Pēterim lika ēst tādu dzīvnieku gaļu, kuri Mozus bauslībā tika uzskatīti par netīriem, viņš kategoriski atteicās to darīt, turklāt veselas trīs reizes. (Ap. d. 10:9—16.) Pēteris galīgi nesaprata, kāpēc viņam būtu jāēd šādu dzīvnieku gaļa, jo viņš to nekad nebija darījis. Savukārt, apustulis Pāvils paklausīja, kad Jeruzālemes draudzes vecākie lika viņam kopā ar četriem citiem vīriem doties uz templi un tur attīrīties, lai visiem būtu redzams, ka viņš ievēro bauslību. Pāvils labi zināja, ka kristieši nav pakļauti bauslībai un ka viņš nav izdarījis neko sliktu. Tomēr Pāvils jau nākamajā dienā ”attīrījās kopā ar šiem vīriem”. (Ap. d. 21:23, 24, 26.) Pāvila paklausība veicināja draudzes vienotību. (Rom. 14:19, 21.) w23.10 10. lpp., 15., 16. rk.

Ja ir runa par draudzību, mēs parasti nedomājam par tādu jēdzienu kā bijība. Taču, ja ir runa par draudzību ar Jehovu, tad bijība pret viņu ir pamats, uz kura veidojas un nostiprinās tuvas attiecības ar viņu. Lai cik sen mēs kalpotu Jehovam, mēs nedrīkstam zaudēt bijību pret viņu. Bet kas ir bijība pret Dievu? Cilvēks, kas izjūt bijību pret Dievu, viņu mīl un nevēlas darīt neko tādu, kas sagrautu ar viņu attiecības. Šāda attieksme pret Dievu bija Jēzum. (Ebr. 5:7.) Viņam bija ”prieks bīties Jehovu”. (Jes. 11:2, 3.) Viņš dziļi mīlēja savu Tēvu un vēlējās tam paklausīt. (Jāņa 14:21, 31.) Tāpat kā Jēzus, arī mēs dziļi cienām Jehovu, jo viņš ir mīlošs, gudrs, taisnīgs un varens. Mēs zinām: tā kā Jehova mūs ļoti mīl, viņam nav vienalga, kā mēs atsaucamies uz viņa vadību. Ar savu rīcību mēs viņu vai nu apbēdinām, vai iepriecinām. (Ps. 78:41; Sāl. pam. 27:11.) w23.06 14. lpp., 1., 2. rk.; 15. lpp., 5. rk.

Kad ķēniņš Usija bija kļuvis varens, viņš aizmirsa, ka visu labo viņam bija dāvājis Jehova. Ko no tā var secināt? Mums ik pa laikam sev jāatgādina, cik daudz laba mēs esam saņēmuši no Jehovas. Tāpēc mums nav nekāda pamata lielīties ar savu veikumu. Par visu, ko mēs kalpošanā spējam paveikt, mums jāpateicas Jehovam. (1. Kor. 4:7.) Mums pazemīgi jāatzīst, ka reizēm mēs kļūdāmies, un tāpēc ir labi, ka mūs kāds pamāca un norāda uz mūsu kļūdām. Kāds kristietis, kam ir pāri 60 gadiem, izteicās: ”Es esmu iemācījies neapvainoties, kad man aizrāda. Reizēm es pieļauju muļķīgas kļūdas un man uz tām norāda, un es tad cenšos tās vairs neatkārtot.” Ja cilvēks bīstas Jehovu un nav par sevi pārāk augstās domās, dzīve viņam sagādā gandarījumu. (Sāl. pam. 22:4.) w23.09 10. lpp., 10., 11. rk.

Pirmā gadsimta kristiešiem bija vajadzīga izturība. Viņi pieredzēja ne vien tās pašas grūtības, ko pārējie cilvēki, bet arī ticības pārbaudījumus. Piemēram, pret daudziem agrīnajiem kristiešiem nikni vērsās kā ebreju reliģiskie vadītāji un romiešu varasvīri, tā arī ģimenes locekļi. (Mat. 10:21.) Dažās draudzēs izplatījās atkritēju mācības, un kristiešiem bija jātiek ar to galā. (Ap. d. 20:29, 30.) Tomēr viņi visu izturēja. (Atkl. 2:3.) Kā viņi to spēja? Viņi pārdomāja, kā ir rīkojušies tādi Jehovas kalpi kā Ījabs, kurš palika uzticīgs Jehovam arī ļoti smagos pārbaudījumos. (Jēk. 5:10, 11.) Viņi lūdza, lai Jehova viņus stiprinātu. (Ap. d. 4:29—31.) Turklāt viņi allaž turēja prātā, ka Jehova viņus atalgos. (Ap. d. 5:41.) Arī mums var palīdzēt pārdomas par Dieva kalpiem, kas daudz ko ir izturējuši, — gan par tiem, kas dzīvojuši Bībeles laikos, gan par tiem, kas dzīvo mūsu laikos. w23.07 3. lpp., 5., 6. rk.

Jehova neatmet saviem kalpiem ar roku, un mēs varam nešaubīties, ka arī Jēzus mums vienmēr palīdzēs. Kad apustulis Pēteris bija noliedzis, ka pazīst Jēzu, būtībā viņš bija nonācis krustcelēs. Viņam bija jāizlemj, vai atstāt Jēzu pavisam vai arī nožēlot savu kļūdu un atkal būt uzticīgam Jēzus māceklim. Kādu laiku iepriekš Jēzus bija karsti lūdzis Jehovu par Pēteri, lai Pēterim nezustu ticība. Jēzus to pastāstīja Pēterim un pauda pārliecību, ka Pēteris vēlāk spēs stiprināt savus brāļus. (Lūk. 22:31, 32.) Jēzus vārdi noteikti uzmundrināja Pēteri visu mūžu. Kad mēs nonākam dzīves krustcelēs, Jehova mūs var stiprināt ar gādīgu draudzes vecāko starpniecību, lai mēs spētu palikt viņam uzticīgi. (Efes. 4:8, 11.) Jehova parūpējās, lai Pēterim un citiem apustuļiem būtu tas, kas patiešām nepieciešams. Ja mūsu dzīvē galvenais būs kalpošana Jehovam, Jehova parūpēsies arī par mums. w23.09 24., 25. lpp., 14., 15. rk.

Jehova redz it visu, ko darām citu labā, — pat vismazāko labestības izpausmi —, un viņš to uzskata par vērtīgu upuri. Jehova mums noteikti atlīdzinās. Ja kāds brālis ir atcelts no draudzes vecākā vai kalpotāja pienākumu pildīšanas, viņam nav jānolaiž rokas. Jehova atceras visu, ko šis brālis aiz mīlestības ir darījis draudzes labā. (1. Kor. 15:58.) Jehova ievēro arī to, kā šis brālis joprojām izpauž mīlestību ticības biedriem. Jehova vēlas, lai mēs visi arvien dziļāk iemīlētu viņu un cilvēkus. Mēs varam padziļināt mīlestību pret Jehovu, lasīdami Bībeli un pārdomādami izlasīto, kā arī ik dienu lūgdami Jehovu. Savukārt brāļus un māsas mēs aizvien vairāk iemīlam, kad tiem palīdzam. To visu darot, mēs tuvojamies Jehovam un mūsu attiecības ar brāļiem un māsām kļūst aizvien ciešākas. Mūsu draudzība ar Jehovu un mūsu ticības biedriem varēs ilgt mūžīgi! w23.07 10. lpp.,11. rk.; 11. lpp., 13. rk.; 13. lpp., 18. rk.

Katram kristietim pašam jāizlemj, kā rūpēties par veselību. Bībelē ir tikai daži konkrēti norādījumi, kuriem noteikti jāklausa, lemjot par ārstēšanās veidu, piemēram, ir jāatturas no asinīm un jāsargās no spiritisma. (Ap. d. 15:20; Gal. 5:19, 20.) Viss pārējais ir katra paša ziņā. Lai cik pārliecināti mēs būtu par savas izvēles pareizību, mēs nedrīkstam aizmirst, ka ikvienam ir tiesības pieņemt pašam savus lēmumus veselības aprūpes jautājumos, un mums šie lēmumi ir jāciena. Paturēsim prātā, ka 1) visiem cilvēkiem nevainojama veselība būs tikai tad, kad pār zemi valdīs Dieva valstība (Jes. 33:24); 2) ikvienam kristietim ir ”jārīkojas saskaņā ar savu pārliecību” (Rom. 14:5); 3) mēs nedrīkstam ne nosodīt citus, ne kļūt tiem par klupšanas akmeni (Rom. 14:13); 4) mēs mīlam ticības biedrus un tāpēc savas tiesības kaut ko brīvi izlemt neuzskatām par svarīgākām kā draudzes vienotība (Rom. 14:15, 19, 20). w23.07 24. lpp., 15. rk.

Visos laikos ir bijuši cilvēki, kam attiecības ar Jehovu ir bijušas bezgala dārgas. (Ps. 104:33, 34.) Daudzi ir bijuši gatavi nest lielus upurus, lai varētu kalpot Jehovam. Senatnē izcilu paraugu šajā ziņā rādīja nazīrieši. Ebreju valodas vārds, kas tulkots ”nazīrietis”, nozīmē ”izraudzītais; veltītais; nošķirtais”. Tas labi raksturo izraēliešus, kas bija gatavi daudz ko upurēt, lai kļūtu par nazīriešiem. Mozus bauslībā bija teikts, ka vīrieši un sievietes var dot Jehovam īpašu solījumu un uz laiku kļūt par nazīriešiem. (4. Moz. 6:1, 2.) Kamēr bija spēkā viņu solījums, viņiem bija jāievēro norādījumi, kas uz pārējiem izraēliešiem neattiecās. Kas dažus izraēliešus pamudināja kļūt par nazīriešiem? Mīlestība pret Jehovu un pateicība par to, ko viņš tiem bija dāvājis. (5. Moz. 6:5; 16:17.) w24.02 14. lpp., 1., 2. rk.

Uzticība ir cieši saistīta ar mīlestību. Bībelē bieži ir pieminēta uzticīga mīlestība — gan runājot par Dieva mīlestību pret cilvēkiem, gan runājot par mīlestību cilvēku starpā. Tā ir attieksme, kurai raksturīga pilnīga uzticība un stipra pieķeršanās. (2. Sam. 9:6, 7.) Uzticības pilnā mīlestība laika gaitā var kļūt arvien stiprāka. Kā šāda attieksme pret Dievu izpaudās Daniēla dzīvē? Daniēla uzticība Jehovam tika pārbaudīta daudz reižu. Taču vienu no smagākajiem pārbaudījumiem Daniēls pieredzēja, kad viņam bija pāri 90. Valsts augstākie ierēdņi ienīda Daniēlu, un viņiem nebija ne mazākās cieņas pret viņa Dievu, tāpēc viņi izkala plānu, kā Daniēlu nogalināt. Viņi panāca, ka valdnieks izdeva rīkojumu, kas pārbaudīja Daniēla uzticību Dievam. Lai izvairītos no soda, Daniēls nedrīkstēja lūgt Jehovu 30 dienas. Nekas cits no Daniēla netika prasīts. Tā viņam bija jāpierāda sava uzticība valdniekam. Bet Daniēls atteicās pakļauties minētajam rīkojumam. (Dan. 6:12—15, 20—22.) w23.08 5. lpp., 10.—12. rk.

Jehova vēlas, lai viņa kalpi cits pret citu vienmēr izturētos ar mīlestību. Bet kādai ir jābūt mūsu attieksmei, ja kāda kristieša rīcībā nav izpaudusies mīlestība? Mums jātic, ka šis kristietis no sirds vēlas vadīties pēc Bībeles principiem, tikai konkrētajā gadījumā ir rīkojies neapdomīgi. (Sāl. pam. 12:18.) Dievs mīl savus kalpus, kaut arī tiem piemīt trūkumi. Ja esam kļūdījušies, viņš mūs neatraida un netur uz mums dusmas. (Ps. 103:9.) Mums katrā ziņā jācenšas līdzināties debesu Tēvam, kurš saviem kalpiem augstsirdīgi piedod. (Efes. 4:32—5:1.) Mums jāsaglabā ciešas attiecības ar brāļiem un māsām arī tāpēc, ka, tuvojoties ļaunās pasaules galam, vajāšanas ticības dēļ droši vien tikai pastiprināsies. Kristietim, kas nonāks ieslodzījumā, būs vieglāk izturēt, ja viņš izjutīs brāļu un māsu atbalstu. (Sāl. pam. 17:17.) w24.03 16. lpp., 6., 7. rk.

Bībelē ir stāstīts par gados jauniem Jehovas kalpiem, kas centās rīkoties tā, lai Jehova pret viņiem būtu labvēlīgs. Viens no tādiem cilvēkiem bija Dāvids. Viņš jau agrā jaunībā dedzīgi kalpoja Jehovam, un viņš palika uzticīgs Jehovam visu mūžu. (1. Ķēn. 3:6; 9:4, 5; 14:8.) Ja uzzināsiet vairāk par Dāvida dzīvi, nostiprināsies jūsu vēlēšanās kalpot Jehovam. Jūs varat izpētīt arī to, kas Bībelē stāstīts par Marku vai Timoteju. Gan Marks, gan Timotejs jau no agras jaunības kalpoja Jehovam un nenovērsās no šī dzīves ceļa. Kāda izvērtīsies jūsu dzīve? Lielā mērā tas ir atkarīgs no tā, ko jūs darāt jau tagad. Ja jūs paļausieties uz Jehovu, nevis uz savu gudrību, viņš vadīs jūsu soļus. Jums var būt laimīga un gandarījuma pilna dzīve. Tā kā mīlošais debesu Tēvs Jehova augstu vērtē it visu, ko darāt kalpošanā viņam, ir pilnīgi skaidrs, ka veltīt viņam savu dzīvi ir pats labākais, ko jaunieši var izvēlēties. w23.09 13. lpp., 18., 19. rk.

Apustulis Pāvils ne reizi vien saskārās ar savu ticības biedru trūkumiem. Tālāk minētas dažas situācijas, kurās Pāvilam noteikti nebija viegli. Kad viņš kādu laiku pēc pievēršanās kristietībai ieradās Jeruzālemē, turienes draudzē ”visi baidījās no viņa, jo neticēja, ka viņš ir kļuvis par mācekli”. (Ap. d. 9:26.) Vēlāk daži viņu aprunāja un tā grāva viņa reputāciju. (2. Kor. 10:10.) Reiz viņš bija aculiecinieks gadījumam, kad brālis, kam bija uzticēti svarīgi pienākumi, darīja kaut ko tādu, kas varēja vājināt citu ticību. (Gal. 2:11, 12.) Bet reiz viņu dziļi sarūgtināja Marks, ar ko viņš bija cieši sadarbojies kalpošanā. (Ap. d. 15:37, 38.) Ikvienā no šīm situācijām Pāvils būtu varējis uzskatīt, ka viņam ir pamatots iemesls vairīties no tiem, kas viņu ir sāpinājuši. Tomēr viņš saglabāja pozitīvu viedokli par ticības biedriem un joprojām dedzīgi kalpoja Jehovam. Kā viņam tas izdevās? Pāvilam ļoti palīdzēja tas, ka viņš mīlēja garīgos brāļus un māsas. Tāpēc viņš pievērsa uzmanību viņu labajām īpašībām, nevis trūkumiem un arī pats rīkojās saskaņā ar vārdiem no šīsdienas panta. w24.03 15. lpp., 4., 5. rk.

Bībelē ir aprakstīti dažādi notikumi, kas liecina, ka ļoti vērtīga īpašība ir lēnprātība. Piemēram, kad Īzaks bija apmeties Gerārā, kas atradās filistiešu teritorijā, viņa nenovīdīgie kaimiņi aizbēra viņa tēva kalpu izraktās akas. Kā rīkojās Īzaks? Vai viņš pastāvēja uz savām tiesībām? Nē, Īzaks tā nedarīja. Viņš ar visu savu saimi pārcēlās uz citu vietu un izraka citas akas. (1. Moz. 26:12—18.) Bet arī jaunās akas filistieši pasludināja par savām. Tomēr Īzaks nesāka naidoties un atkal piekāpās kaimiņiem. (1. Moz. 26:19—25.) Kā viņš spēja palikt lēnprātīgs arī tad, kad apkārtējie rīkojās aizskaroši? Viņš noteikti daudz ko bija mācījies no saviem vecākiem — Ābrahāma un Sāras. Ābrahāms bija cilvēks, kas vienmēr saglabāja mieru, un arī Sārai piemita ”rāms un lēnprātīgs gars”. (1. Pēt. 3:4—6; 1. Moz. 21:22—34.) w23.09 15. lpp., 4. rk.

Jehova sūtīja uz zemi savu pirmdzimto Dēlu, lai tas mācītu cilvēkiem par debesu valstību un izpirktu cilvēkus no grēka un nāves. Pēc augšāmcelšanas Jēzus atgriezās debesīs, lai kļūtu par Dieva valstības ķēniņu. Kāda ir Bībeles galvenā tēma? Galvenais, kam Bībelē pievērsta uzmanība, ir Dieva vārda svētīšana. Jehova to panāks ar savas valstības starpniecību, kura īstenos viņa diženo nodomu. Jehovas nodoms nemainās. Viņš ir apsolījis, ka viss notiks tieši tā, kā viņš ir lēmis. (Jes. 46:10, arī zemsv. piez.; Ebr. 6:17, 18.) Ar laiku zeme tiks pārveidota par paradīzi, kur Ādama un Ievas pēcnācēji, kas būs kļuvuši par pilnīgiem cilvēkiem, dzīvos mūžīgi. (Ps. 37:29.) Viņa nodoms ir galu galā apvienot vienā saimē visas saprātīgās būtnes — gan tās, kas debesīs, gan tās, kas uz zemes. Tad ikviens atzīs Jehovu par augstāko valdnieku un viņam pakļausies. (Efes. 1:8—11.) Vai mūs nesajūsmina tas, kā Jehova īsteno savu nodomu? w23.10 20. lpp., 7., 8. rk.

Drīz pēc atgriešanās no Babilonijas tēvzemē ebreji pieredzēja ekonomiskas grūtības. Viņi saskārās ar apkārtējo tautu naidu, un politiskā ziņā tas bija nestabils laiks. Šīs grūtības novērsa viņu uzmanību no tā, kas bija svarīgākais, — no tempļa būvniecības. Tāpēc Jehova lika diviem praviešiem, Hagajam un Zaharjam, iedrošināt izraēliešus, un pravieši sekmīgi izpildīja savu uzdevumu. (Hag. 1:1; Zah. 1:1.) Taču nepilnus 50 gadus vēlāk tauta atkal bija zaudējusi dedzību. Tad no Babilonas ieradās Mozus bauslības pārrakstītājs Ezra. Viņš mudināja ebrejus likt Jehovas pielūgsmi pirmajā vietā. (Ezr. 7:1, 6.) Hagaja un Zaharjas pravietojumi palīdzēja ebrejiem paļauties uz Jehovu, kad viņi pieredzēja grūtības, un tie var palīdzēt arī mums. Ja pārdomāsim Dieva vēsti, kas ietverta šajos pravietojumos, un Ezras priekšzīmi, stiprināsies mūsu pārliecība, ka Jehova grūtos laikos mūs atbalstīs. (Sāl. pam. 22:19.) w23.11 14. lpp., 2., 3. rk.

Viens veids, kā mēs varam apliecināt ticības biedriem, ka viņus mīlam, ir viņus mierināt tad, kad viņiem ir grūti. Ja jutīsim līdzi saviem brāļiem un māsām, mēs sekosim Pāvila aicinājumam: ”Mieriniet cits citu.” (1. Tes. 4:18.) Un, lai mūsu kristīgā mīlestība neatdzistu, mums no visas sirds jāpūlas piedot brāļiem un māsām. Kāpēc mūsu laikos mīlestībai ticības biedru starpā ir tik liela nozīme? Apustulis Pēteris minēja šādu iemeslu: ”Nu jau visam ir tuvu gals. Tāpēc.. kvēli mīliet cits citu.” (1. Pēt. 4:7, 8.) Jo tuvāk nāks ļaunās pasaules gals, jo vairāk mēs pieredzēsim pasaules naidu. Jēzus bija pravietojis: ”Cilvēki jūs vajās un nogalinās, un visas tautas jūs ienīdīs mana vārda dēļ.” (Mat. 24:9.) Lai, izjūtot tādu naidu, mēs spētu saglabāt uzticību Jehovam, mums ir vajadzīgas tuvas attiecības ar brāļiem un māsām. Sātans cenšas iedragāt kristiešu draudzes vienotību, bet viņam tas neizdosies, jo mūsu starpā ir mīlestība. (Filip. 2:1, 2.) w23.11 12., 13. lpp., 18., 19. rk.

Bībelē ietvertajai patiesībai ir milzīgs spēks. Kad cilvēki uzzina, kas ir patiesais Dievs un kādas ir viņa īpašības, notiek kaut kas apbrīnojams. Tiek kliedēti Sātana meli, cilvēkiem pamazām ataust gaisma, un viņi iepazīst savu debesu Tēvu. Jehovas neaptveramais spēks un varenība cilvēkos iedveš bijību. (Jes. 40:26.) Jehovas absolūtais taisnīgums vieš paļāvību uz viņu. (5. Moz. 32:4.) Cilvēki saprot, ka no Dieva neizmērojamās gudrības var smelties bezgalīgi. (Jes. 55:9; Rom. 11:33.) Kad viņi uzzina, ka Dievs ir mīlestība, viņos mostas siltas jūtas pret viņu. (1. Jāņa 4:8.) Viņi tuvojas Jehovam un iegūst cerību kļūt par viņa bērniem un dzīvot mūžīgi. Mums patiešām ir lieliska iespēja palīdzēt cilvēkiem! Ikvienu, kas sludina Bībeles vēsti un palīdz cilvēkiem tuvoties Jehovam, Jehova uzskata par savu darbabiedru. (1. Kor. 3:5.) w24.02 12. lpp., 15. rk.

Ja tie, kas mācās Bībeli, kā arī bērni un jaunieši, kuru vecāki ir Jehovas liecinieki, domā par kristīšanos, tas ir ļoti slavējami. Tomēr pirms kristīšanās ir jādod solījums kalpot Jehovam. Kā tiek dots šāds solījums? Cilvēks personiskā lūgšanā apsola, ka pielūgs vienīgi Jehovu un ka Jehovas gribas pildīšana viņa dzīvē būs pats svarīgākais. Viņš apsola, ka mīlēs Jehovu ”ar visu savu sirdi, ar visu savu dvēseli, ar visu savu prātu un ar visu savu spēku”. (Marka 12:30.) Šo īpašo lūgšanu cilvēks nesaka publiski, bet kristīšanās notiek, citiem redzot. Kristījoties cilvēks apliecina, ka ir devis solījumu kalpot Jehovam. Mums ir jāpilda tas, ko esam svinīgi apsolījuši Jehovam. Tieši to Jehova no mums gaida. (Pulc. 5:4.) w24.03 2. lpp., 2. rk.; 4. lpp., 5. rk.

Neviena laulība nav ideāla. Bībelē ir atzīts, ka ”tiem, kas apprecas, būs jaunas grūtības dzīvē”. (1. Kor. 7:28.) Kāpēc tā ir? Gan vīrs, gan sieva ir nepilnīgi cilvēki, katram ir savs raksturs, savi uzskati, un viņiem ir bijusi dažāda audzināšana. Gadās, ka dzīvesbiedri pēc kāzām viens otrā pamana tādas īpašības, kādas agrāk nav ievērojuši. Jebkas no tā var izraisīt spriedzi vīra un sievas attiecībās. Ja laulātie nav gatavi atzīt, ka ikvienam no viņiem ir jāuzņemas sava daļa atbildības par domstarpībām, un ja viņi sāk vainot viens otru, nevis risina problēmas, tās samilst, un viņiem var likties, ka neatliek nekas cits kā doties katram uz savu pusi. Bet vai tas ir labs risinājums? Nē, nav. Jehova vēlas, lai precēti kristieši neatmestu ar roku laulībai, ja tajā ir radušās grūtības. w24.03 16. lpp., 8. rk.; 17. lpp., 11. rk.

Pēc kristīšanās mūsu garīgā izaugsme ir turpinājusies, tāpēc mūsu paļāvība uz Dieva solījumiem par mūžīgu dzīvi paradīzē uz zemes aizvien nostiprinās. (Ebr. 5:13—6:1.) Mēs paši savā dzīvē esam pieredzējuši to, par ko Pāvils rakstīja Romiešiem 5:2—4. Mums ir bijuši dažādi pārbaudījumi, bet mēs tos esam izturējuši un esam pārliecinājušies, ka Dievs pret mums ir labvēlīgs. Tāpēc mēs nešaubāmies, ka paši savām acīm redzēsim Dieva solījumu piepildīšanos. Mūsu cerība ar laiku mums kļūst arvien dārgāka, un tā ietekmē ikvienu mūsu dzīves sfēru. Par mūsu nesatricināmo paļāvību uz Dieva solījumiem liecina tas, kā mēs izturamies pret ģimenes locekļiem, kādus lēmumus pieņemam un kā izmantojam laiku. Apustulis Pāvils minēja vēl kādu ļoti svarīgu domu par kristiešu cerību. Kā izriet no viņa vārdiem, tas, uz ko cer kristieši, noteikti īstenosies. (Rom. 15:13.) w23.12 12., 13. lpp., 16.—19. rk.

Smagi pārbaudījumi mūs var izsist no līdzsvara. Mūsu jūtas, domas un izturēšanās var mainīties pēkšņi un negaidīti. Kā Jehova palīdz saviem kalpiem, kad tos pārņem tādas emocijas? Ar viņa palīdzību mēs spējam pārbaudījumos ”stāvēt stingri”. Ja kuģis iekļūst vētrā, tas var sākt bīstami zvalstīties. Daudziem kuģiem korpusa sānos zem ūdens līnijas ir stabilizatori, kas mazina zvalstīšanos un padara braucienu vētrā drošāku un vieglāk panesamu. Tomēr jāpiebilst, ka labums no stabilizatoriem ir lielāks tad, ja kuģis virzās uz priekšu. Līdzīgu atbalstu dzīves vētrās varam izjust mēs, ja nepārstājam ”virzīties uz priekšu”. w24.01 22. lpp., 7., 8. rk.

Kad mēs par kaut ko baiļojamies, centīsimies pārdomāt, ko Jehova jau ir darījis. Domāsim par to, ko viņš ir radījis. Piemēram, ja mēs pievēršam uzmanību tam, kā Jehova gādā par putniem un puķēm (un tie taču nav radīti pēc viņa tēla un līdzības un nespēj viņu pielūgt), nostiprinās mūsu ticība, ka viņš parūpēsies arī par mums. (Mat. 6:25—32.) Pārdomāsim, ko Jehova ir darījis savu kalpu labā! Centīsimies uzzināt vairāk par kādu Bībelē minētu cilvēku, kuram bija izcila ticība, vai par kādu Jehovas kalpu, kas ir apliecinājis nesatricināmu ticību mūsu laikos. Atcerēsimies arī to, kā Jehova ir rūpējies par mums personīgi. Kā viņš mūs ir vilcis pie sevis? (Jāņa 6:44.) Kā viņš ir atbildējis uz mūsu lūgšanām? (1. Jāņa 5:14.) Ko mēs gūstam tāpēc, ka ir upurēts viņa mīļais Dēls? (Efes. 1:7; Ebr. 4:14—16.) w24.01 4. lpp., 6. rk.; 7. lpp., 17. rk.