Oktobris

Vai jums ir viegli būt paklausīgiem? Ķēniņš Dāvids reiz Dievam lūdza: ”Modini manī vēlēšanos tev paklausīt!” (Ps. 51:12.) Dāvids mīlēja Jehovu, bet, kā var secināt no šiem vārdiem, viņam ne vienmēr bija viegli Jehovam paklausīt. Arī par mums droši vien var teikt to pašu. Kāpēc tā ir? Pirmkārt, mums ir iedzimta tieksme neklausīt. Otrkārt, Sātans nemitīgi musina cilvēkus sacelties pret Jehovu, tāpat kā ir darījis viņš pats. (2. Kor. 11:3.) Treškārt, mēs dzīvojam pasaulē, kurai ir raksturīga dumpīga attieksme pret visu. Šāda attieksme Bībelē ir saukta par ”garu, kas tagad darbojas nepaklausīgajos”. (Efes. 2:2.) Mums visiem spēkiem jāpūlas nepadoties tieksmei grēkot un jāpretojas Sātanam un viņa pasaulei, kas mudina neklausīt Dievam. Mums no sirds jācenšas klausīt Jehovam un tiem, kam viņš ir piešķīris kaut kādu varu. w23.10 6. lpp., 1. rk.

Ko var secināt, lasot par pirmo Jēzus izdarīto brīnumu? To, ka Jēzus bija pazemīgs. Viņš nelielījās, ka brīnumainā veidā ir pārvērtis ūdeni vīnā. Īstenībā Jēzus nekad nelielījās ar savu veikumu. Tieši pretēji — Jēzus vienmēr uzsvēra, ka slava un gods par to, ko viņš paveic, pienākas viņa Tēvam. (Jāņa 5:19, 30; 8:28.) Ja mēs cenšamies būt tikpat pazemīgi kā Jēzus, mēs nedižojamies ar savu veikumu. Ar lepnumu runāsim par brīnišķīgo Dievu, kam mēs kalpojam, un godāsim viņu! (Jer. 9:23, 24.) Bez Jehovas palīdzības un atbalsta mēs nebūtu spējuši neko daudz paveikt. (1. Kor. 1:26—31.) Ja mēs esam pazemīgi, mums nav svarīgi darīt zināmu citiem, ka esam palīdzējuši kādam ticības biedram. Mums sagādā gandarījumu apziņa, ka mūsu darbus redz Jehova un ka viņš tos augstu vērtē. (Mat. 6:2—4; Ebr. 13:16.) Ja mēs sekojam Jēzus priekšzīmei un esam pazemīgi, mēs iepriecinām Jehovu. (1. Pēt. 5:6.) w23.04 4. lpp., 9. rk.; 5. lpp., 11., 12. rk.

Dieva iedvesmots, apustulis Pāvils mudināja kristiešus domāt par citiem. Kā mēs to varam darīt draudzes sapulcēs? Mums vienmēr jāatceras, ka arī citi vēlas atbildēt. Iztēlojieties šādu situāciju. Jūs esat satikušies ar draugiem un sarunājaties. Vai būtu patīkami, ja kāds nemaz nelaistu citus pie vārda? Protams, nē! Visi noteikti grib iesaistīties sarunā. Kaut ko līdzīgu var teikt par draudzes sapulcēm. Ir jauki, ja tajās piedalās pēc iespējas vairāk brāļu un māsu. Viens no labākajiem veidiem, kā uzmundrināt citus, ir ļaut viņiem atbildēt sapulcēs. (1. Kor. 10:24.) Ja mēs atbildēsim īsi un kodolīgi, mēs dosim iespēju atbildēt arī citiem. Atbildēs nebūtu vēlams iekļaut daudz domu. Ja kāds pārstāsta visu rindkopu, tad nevienam citam vairs nav, ko piebilst. w23.04 22., 23. lpp., 11.—13. rk.

Nepārstāsim sludināt labo vēsti un palīdzēt cilvēkiem arī citos veidos. Sludināšanā ļoti noderīga ir, piemēram, prasme pielāgoties. Mēs uzrunājam dažādu tautību cilvēkus, kam ir visdažādākie uzskati. Apustulis Pāvils prata pielāgoties citiem, un mums no viņa jāmācās. Jēzus Pāvilu bija iecēlis par ”apustuli citām tautām”. (Rom. 11:13.) Tāpēc Pāvils sludināja kā ebrejiem, tā grieķiem un stāstīja labo vēsti gan augsti izglītotiem, gan vienkāršiem ļaudīm, un viņš nevairījās runāt arī ar ierēdņiem un valdniekiem. Lai ietekmētu cilvēku sirdi, Pāvils ”pielāgojās visdažādākajiem cilvēkiem”. (1. Kor. 9:19—22.) Viņš ņēma vērā, pie kādas tautības viņi pieder un kam viņi tic, un runāja ar viņiem tā, lai vēsts par patieso Dievu viņus piesaistītu. Mūsu kalpošana noteikti būs sekmīgāka, ja arī mēs pielāgosimies cilvēkiem, ko uzrunājam. w23.07 23. lpp., 11., 12. rk.

Lai sarežģītā situācijā nezaudētu savaldību, ir vajadzīgs patiess spēks. Tāpēc var teikt, ka lēnprātība ir nevis vājuma, bet spēka izpausme. Lēnprātība ir viens no ”gara augļiem”. (Gal. 5:22, 23.) Grieķu valodā tās pašas saknes vārdu lietoja, runājot par pieradinātu zirgu. Pieradināts zirgs joprojām ir spēcīgs, tomēr ir kļuvis paklausīgs. Kā mēs varam būt vienlaikus gan lēnprātīgi, gan spēcīgi? Ar gribasspēku vien ir par maz. Mums ir jālūdz, lai Dievs mums dotu savu garu un palīdzētu attīstīt lēnprātību. Ļoti daudziem ir izdevies izkopt sevī šo brīnišķīgo īpašību, tāpēc viņi spēj atbildēt laipni tiem, kas pret mūsu ticību ir noskaņoti naidīgi. Tiem, kas to redz, veidojas labs viedoklis par Jehovas lieciniekiem. (2. Tim. 2:24, 25.) w23.09 14. lpp., 3. rk.

Apustulis Jānis parādībā redzēja, ka 24 vecākie debesīs pielūdz Jehovu. Viņi cildināja Jehovu un teica, ka viņš ir cienīgs saņemt slavu un godu. (Atkl. 4:10, 11.) Arī eņģeļi slavē Jehovu, un tam ir daudz iemeslu. Eņģeļi ir debesīs kopā ar Jehovu, tāpēc ļoti labi viņu pazīst. Visā, ko Jehova dara, izpaužas viņa brīnišķīgās īpašības. Kad viņi redz, ko paveic Jehova, viņi priekā gavilē un slavē visa Radītāju. (Īj. 38:4—7.) Arī mēs lūgšanās vēlamies slavēt Jehovu un stāstīt, kāpēc mēs viņu apbrīnojam un mīlam. Lasot Bībeli un tajā iedziļinoties, pārdomāsim, kādas Jehovas īpašības ir saskatāmas attiecīgajā fragmentā. (Īj. 37:23; Rom. 11:33.) Slavēsim Jehovu par tām īpašībām, kuras mums šķiet sevišķi pievilcīgas. Cildināsim Jehovu arī par to, ko viņš dara mūsu labā un visu savu kalpu labā. (1. Sam. 2:1, 2.) w23.05 3., 4. lpp., 6., 7. rk.

1919. gadā lielā Babilona zaudēja varu pār patiesā Dieva kalpiem. Tajā gadā tika iecelts ”uzticamais un gudrais kalps” un tiem, kas vēlējās kalpot Jehovam, radās iespēja iet pa ”svēto ceļu”, kas beidzot bija vaļā. (Mat. 24:45—47; Jes. 35:8.) Agrāko Bībeles pētnieku veikums palīdzēja cilvēkiem labāk iepazīt Dievu un saprast viņa nodomu. (Sāl. pam. 4:18.) Tie, kas vēlējās iet pa ”svēto ceļu”, centās saskaņot savu dzīvi ar Jehovas prasībām. Bet Jehova zināja, ka viņa kalpi nespēs veikt visas izmaiņas uzreiz, un to nemaz neprasīja. Viņš savus kalpus attīrīja pamazām. Pienāks laiks, kad mēs būsim viņam patīkami it visā, un tas mums sagādās neizsakāmu prieku. Ikviens ceļš ir jāuztur kārtībā. Arī pie simboliskā ”svētā ceļa” darbs joprojām turpinās, lai pēc iespējas vairāk cilvēku varētu aiziet no lielās Babilonas. w23.05 16. lpp., 15. rk.; 19. lpp., 16. rk.

Vadošās padomes locekļi personiski apmāca Vadošās padomes komiteju palīgus. Šie palīgi jau patlaban pilda daudz svarīgu pienākumu, un viņi būs gatavi uzņemties rūpes par Kristus avīm. Kad neilgi pirms lielā posta beigām pēdējie svaidītie kristieši būs paņemti uz debesīm, patiesā Dieva pielūgsme uz zemes nebeigs pastāvēt — Jēzus Kristus joprojām vadīs Jehovas kalpus uz zemes. Tajā laikā viņiem uzbruks Gogs no Magogas (tautu apvienotie spēki). Bet šis uzbrukums būs īss un cietīs neveiksmi — Jehovas liecinieki turpinās kalpot savam Dievam. (Eceh. 38:18—20.) Apustulis Jānis parādībā redzēja ”lielu pulku” ļaužu — Kristus ”citas avis”. Viņam tika paziņots, ka šie ļaudis ir ”palikuši dzīvi lielajā postā”. (Atkl. 7:9, 14.) Jehova būs izglābis savus kalpus! w24.02 6. lpp., 13., 14. rk.

Kā saņemt svēto garu? Mums ir jālūdz, lai Dievs mums to dod, jāiedziļinās Bībelē un jābūt cieši saistītiem ar Dieva organizāciju. Tā mēs izkopsim ”gara augļus”. (Gal. 5:22, 23.) Dievs savu garu dod tikai tiem, kam ir tīras domas un kas rīkojas pareizi. Ja mēs domās kavētos pie kaut kā netīra un darītu kaut ko tādu, kas Jehovam nepatīk, viņš svēto garu mums nedotu. (1. Tes. 4:7, 8.) Vēl mums jāņem vērā Pāvila norādījums: ”Nenonieciniet pravietojumus!” (1. Tes. 5:20.) Ar pravietojumiem ir domātas vēstis, ko Dievs mums dod ar sava gara starpniecību, to vidū vēstis par Jehovas dienas tuvumu. Mēs savā prātā neatliekam šo dienu un neuzskatām, ka Armagedons nepienāks mūsu laikā. Mēs to ”turam acu priekšā”, tāpēc cenšamies dzīvot dievbijīgi. (2. Pēt. 3:11, 12.) w23.06 12. lpp., 13., 14. rk.

Ja mūsu viedierīcē pēkšņi parādās pornogrāfisks attēls, mēs to nedrīkstam aplūkot un mums tas nekavējoties jāaizvāc no ekrāna. Mums būs viegli rīkoties tik izlēmīgi, ja paturēsim prātā, ka mūsu attiecības ar Jehovu ir visdārgākais, kas mums ir. Taču kādai jābūt mūsu attieksmei pret ainām, kuras netiek uzskatītas par pornogrāfiskām, bet kuras tomēr ir jutekliskas? Mums jāvairās arī no tādu ainu skatīšanās, jo tas varētu būt pirmais solis ceļā uz netiklību. (Mat. 5:28, 29.) Kāds draudzes vecākais, vārdā Deivids, kas dzīvo Taizemē, teica, ka viņš spriež šādi: ”Vai Jehova būtu apmierināts, ja es skatītos šos attēlus, kaut arī tā vēl nav pornogrāfija?” Deivids piebilda, ka šādas pārdomas viņam palīdz rīkoties gudri. Lai rīkotos gudri, mums jāattīsta bijība pret Jehovu, jo tā mūs attur no rīcības, kas Jehovu sāpinātu. ”Ar bijību pret Jehovu sākas gudrība”, proti, tā ir gudrības pamatā. w23.06 23. lpp., 12., 13. rk.

Vārds ”iekštelpas” var attiekties uz draudzēm. Tātad Jehova mūs pasargās, ja saglabāsim ciešu saikni ar draudzi. Līdz ar to ir skaidrs, ka ir par maz tikai laipni izturēties pret brāļiem un māsām — mums viņi sirsnīgi jāmīl. No tā varbūt būs atkarīga mūsu izglābšanās. ”Jehovas lielā diena” būs pats smagākais laiks cilvēces vēsturē. (Cef. 1:14, 15.) Arī Jehovas kalpiem neklāsies viegli. Bet, ja būsim gatavi tam, kas mūs gaida nākotnē, mēs pārlieku neuztrauksimies un spēsim izturēt jebkādus pārbaudījumus. Tā kā lielā posta laikā būs jāpieredz daudz grūtību, līdzjūtības mudināti, mēs palīdzēsim ticības biedriem. Mēs sirsnīgi mīlam brāļus un māsas, tāpēc darīsim visu, lai saglabātu ar viņiem ciešas attiecības. Ja mēs liksim lietā rakstā minētos padomus, Jehova mums dāvās mūžīgu dzīvi jaunā pasaulē, kur vairs nebūs nekādu bēdu un ciešanu. (Jes. 65:17.) w23.07 7. lpp., 16., 17. rk.

Kā var lasīt Bībelē, daudzi Dieva kalpi bija stipri cilvēki. Bet viņi ne vienmēr sevi uzskatīja par stipriem. Piemēram, ķēniņš Dāvids reizēm jutās ”stiprs kā kalns”, bet reizēm — izbijies. (Ps. 30:7.) Samsons, kas bija ļoti spēcīgs, kad viņā darbojās Dieva gars, labi apzinājās, ka bez šī gara viņš ”kļūtu tikpat vājš kā visi citi cilvēki”. (Tiesn. 14:5, 6; 16:17.) Šo dievbijīgo vīru spēka avots bija Jehova. Arī apustulis Pāvils saprata, ka viņam ir vajadzīgs spēks, ko dod Jehova. (2. Kor. 12:9, 10.) Pāvils cīnījās ar nopietnām veselības problēmām. (Gal. 4:13, 14.) Turklāt dažreiz viņam bija smagi jāpūlas, lai spētu rīkoties pareizi. (Rom. 7:18, 19.) Un brīžiem viņš bija noraizējies un viņu māca neziņa. (2. Kor. 1:8, 9.) Tomēr, būdams vājš, Pāvils bija stiprs. Tas bija iespējams tikai tāpēc, ka Pāvilam spēku deva Jehova. w23.10 12. lpp., 1., 2. rk.

Ja mums ik pa laikam ir jācīnās ar mazvērtības sajūtu, būtu jāpatur prātā, ka ikvienu no mums Jehova ir vilcis pie sevis. (Jāņa 6:44.) Jehova pazīst mūsu iekšējo būtību un saskata mūsos daudz vairāk laba, nekā redzam mēs paši. (2. Laiku 6:30.) Viņš dara zināmu, ka esam viņam dārgi, un mums tas nav jāapšauba. (1. Jāņa 3:19, 20.) Daļa kristiešu pirms Bībeles patiesības uzzināšanas darīja daudz ko tādu, par ko viņus joprojām moka vainas apziņa. (1. Pēt. 4:3.) Citus pārņem vainas apziņa, kad viņi spēcīgi izjūt grēcīgas tieksmes. Vai arī jums reizēm uzmācas domas, ka Jehova jums nekad nepiedos? Līdzīgi ir jutušies daudzi Jehovas kalpi senatnē. Piemēram, kad apustulis Pāvils domāja par saviem trūkumiem, viņš izsaucās: ”Ak, es, nelaimīgais!” (Rom. 7:24.) Lai gan Pāvils bija nožēlojis savus agrāk izdarītos grēkus un kristījies, viņš sevi dēvēja par ”visnenozīmīgāko no apustuļiem” un par vislielāko grēcinieku. (1. Kor. 15:9; 1. Tim. 1:15.) w24.03 27. lpp., 5., 6. rk.

Domājot par ķēniņa Joasa pieļautajām kļūdām, var secināt, ka ir svarīgi izvēlēties tādus draugus, kas mīl Jehovu un vēlas viņu iepriecināt, jo šādi draugi mūs mudina uz pareizu rīcību. Būtu labi sadraudzēties ne vien ar vienaudžiem, bet arī ar tādiem cilvēkiem, kas ir vecāki vai jaunāki par mums. Atcerēsimies — Joasam un Jojadam bija ļoti liela vecuma starpība. Būtu labi pārdomāt šādus jautājumus: ”Vai mani draugi man palīdz stiprināt ticību Jehovam? Vai viņi mani mudina dzīvot pēc Dieva normām? Vai viņiem patīk runāt par Jehovu un par Bībeles mācībām? Vai viņi paši ievēro Dieva likumus? Ko viņi dara tad, ja es sāku rīkoties nepareizi? Vai viņiem pietiek drosmes man aizrādīt?” (Sāl. pam. 27:5, 6, 17.) Mums jāapzinās, ka nav vēlams būt draugos ar cilvēkiem, kas nemīl Jehovu. Ir gudri veidot ciešu draudzību tikai ar tādiem cilvēkiem, kas mīl Jehovu. (Sāl. pam. 13:20.) w23.09 9. lpp., 6., 7. rk.

Alfa ir grieķu alfabēta pirmais, bet omega — pēdējais burts. Ar minēto frāzi Jehova norādīja, ka tad, ja viņš kaut ko sāk darīt, viņš to arī sekmīgi pabeidz. Radījis Ādamu un Ievu, Jehova teica viņiem: ”Radiet pēcnācējus un vairojieties, piepildiet zemi un esiet noteicēji pār to.” (1. Moz. 1:28.) Būtībā tas nozīmēja, ka viņš ir pateicis: ”Alfa.” Dievs bija nolēmis, ka ar laiku visu zemeslodi, kas būs pārveidota par paradīzi, apdzīvos Ādama un Ievas pēcnācēji — nevainojami, Dievam paklausīgi cilvēki. Kad tas būs īstenojies, Jehovam būs iemesls teikt: ”Omega.” Kad Jehova bija pabeidzis radīt ”debesis un zemi un visu, kas tās pilda”, viņš apliecināja, ka septītās dienas beigās viņa nodoms, kas saistīts ar cilvēci un zemi, būs pilnībā īstenots. (1. Moz. 2:1—3.) w23.11 5. lpp., 13., 14. rk.

Lai no Babilonas nokļūtu izraēliešu tēvzemē, ceļā būtu jāpavada apmēram četri mēneši, un šis ceļš būtu grūts. Bet Jehova bija apsolījis, ka tiks novākti jebkādi šķēršļi, kas varētu kavēt viņa tautu. Tie ebreji, kas no sirds mīlēja Jehovu, uzskatīja, ka atgriešanās ir jebkādu upuru vērta. Tēvzemē viņi atkal varētu pielūgt Jehovu tā, kā viņš to vēlas. Babilonijas galvaspilsētā Babilonā nebija Jehovas tempļa. Tāpēc nebija altāra, uz kura varētu upurēt Mozus bauslībā noteiktos upurus, un līdz ar to nebija organizēta priesteru kalpošana. Izraēlieši dzīvoja pagānu vidū, kuru bija daudz vairāk un kuri necienīja ne Jehovu, ne viņa likumus. Dievbijīgie ebreji karsti vēlējās atgriezties tēvzemē, kur viņi varētu atjaunot patiesā Dieva pielūgsmi. w23.05 14., 15. lpp., 3., 4. rk.

Mums ir nepieciešama Dieva svētā gara palīdzība. Bez svētā gara mums būtu ļoti grūti palikt morāli tīriem pasaulē, kurā izlaidīga dzīve tiek uzskatīta par normu. (1. Tes. 4:3—5, 7, 8.) Ar svētā gara palīdzību mēs spējam turēties pretī pasaulē populārām idejām un uzskatiem, kas ir pretrunā ar Dieva principiem. Svētais gars mums ir vajadzīgs arī tādēļ, lai mēs attīstītu Dievam patīkamas īpašības. (Efes. 5:9.) Jēzus apsolīja, ka Jehova ”dos svēto garu tiem, kas viņu lūdz”. (Lūk. 11:13.) Tātad mums ir jālūdz Dievam svētais gars. Vēl mēs varam saņemt svēto garu, kad draudzes sapulcēs slavējam Jehovu. (Efes. 5:19, 20.) Svētais gars mums palīdz dzīvot Dievam patīkamu dzīvi. w24.03 23., 24. lpp., 13.—15. rk.

Varbūt jūs vēlaties attīstīt pacietību? Ja tā ir, lūdziet par to Jehovu. Pacietība ir viens no svētā gara augļiem. (Gal. 5:22, 23.) Tāpēc, ja lūgsim Jehovam svēto garu, mēs spēsim attīstīt pacietību. To darīt ir īpaši svarīgi, kad nonākam situācijās, kurās tiek pārbaudīta mūsu pacietība. (Lūk. 11:13.) Vēl mēs varam lūgt, lai Jehova mums palīdz raudzīties uz visu no viņa viedokļa. Pēc tam centīsimies rīkoties saskaņā ar to, ko esam lūguši. Ja bieži lūgsim Jehovam pacietību un paši pūlēsimies būt pacietīgi, tad šī īpašība iesakņosies mūsu sirdī un kļūs par neatņemamu mūsu personības iezīmi. Mums var nākt par labu arī tas, ja pārdomājam labus piemērus, par kuriem var lasīt Bībelē. Tajā ir stāstīts par daudziem cilvēkiem, kuru rīcībā izpaudās pacietība. Pārdomājot šos lieliskos piemērus, mēs varam labāk saprast, kā būt pacietīgiem dažādās situācijās. w23.08 22. lpp., 10., 11. rk.

Augšāmceltais Jēzus palīdzēja apustulim Pēterim saprast, ka Jehova par to gādās. Brīnumainā veidā Jēzus sagādāja milzu lomu Pēterim un pārējiem apustuļiem, kas bija devušies zvejot. (Jāņa 21:4—6.) Tā Pēteris pārliecinājās, ka Jehovam nav grūti parūpēties par saviem kalpiem. Iespējams, viņš tad atcerējās Jēzus vārdus: ”Tiecieties vispirms pēc Dieva valstības un pēc viņa taisnības, un tas viss jums tiks dots.” (Mat. 6:33.) Viņa dzīvē par galveno kļuva nevis zvejošana, bet kalpošana Jehovam. Jau pavisam drīz, Vasarsvētkos, Pēteris drosmīgi stāstīja labo vēsti, un vairāki tūkstoši viņa klausītāju kristījās. (Ap. d. 2:14, 37—41.) Pēc tam viņš palīdzēja samariešiem un arī citiem, kas nebija jūdaisma piekritēji, kļūt par Kristus sekotājiem. (Ap. d. 8:14—17; 10:44—48.) Bija skaidri redzams, ka Jehova ar Pētera starpniecību visdažādākajiem cilvēkiem palīdz pievienoties kristiešu draudzei. w23.09 20. lpp., 1. rk.; 23. lpp., 11. rk.

Aptuveni divus gadus pēc Jeruzālemes nopostīšanas Babilonijas valdnieks Nebukadnecars sapnī redzēja milzu tēlu, un sapnis viņu izbiedēja. Viņš piedraudēja, ka tad, ja gudrie, to vidū Daniēls, viņam neizstāstīs, ko viņš ir nosapņojis, un neizskaidros, ko sapnis nozīmē, viņš tos visus sodīs ar nāvi. (Dan. 2:3—5.) Daniēlam nekavējoties bija jārīkojas, pretējā gadījumā daudzi ietu bojā. Viņš ”gāja pie ķēniņa un lūdza dot viņam laiku sapņa izskaidrošanai”. (Dan. 2:16.) Tas liecina, ka Daniēls bija drosmīgs un ka viņam bija stipra ticība. Bībelē nav teikts, ka Daniēls pirms tam kaut reizi būtu izskaidrojis kādu sapni. Viņš mudināja savus trīs draugus ”lūgt debesu Dievu iežēloties un atklāt sapņa noslēpumu”. (Dan. 2:18.) Jehova atbildēja uz šo jaunekļu lūgšanām, un ar viņa palīdzību Daniēls izskaidroja Nebukadnecara sapni. Tā izglābās gan Daniēls, gan viņa draugi. w23.08 3. lpp., 4. rk.

Ko mēs gūstam, ja esam pacietīgi? Pacietīgi cilvēki izjūt iekšēju mieru un lielāku prieku nekā tie, kam pacietības trūkst. Pacietība veicina gan psihisko, gan fizisko veselību. Ja mēs esam pacietīgi, mums ir labas attiecības ar citiem. Pacietība arī veicina draudzes vienotību. Ja citi mūs provocē, bet mēs neļaujamies dusmām, mēs nesarežģījam situāciju vēl vairāk. (Ps. 37:8, zemsv. piez.; Sāl. pam. 14:29.) Bet vissvarīgākais ir tas, ka mēs līdzināmies mūsu debesu Tēvam, un mūsu attiecības ar viņu kļūst arvien ciešākas. Pacietība tik tiešām ir skaista un vērtīga īpašība. Kaut arī ne vienmēr ir viegli būt pacietīgiem, ar Jehovas atbalstu ikviens no mums var attīstīt šo īpašību vēl lielākā mērā. Gaidīdami jauno pasauli, mēs varam būt pilnīgi pārliecināti, ka ”Jehovas acis vēro tos, kas viņu bīstas, kas cer uz viņa uzticīgo mīlestību”. (Ps. 33:18.) Paklausīsim Pāvila aicinājumam un ”tērpsimies” pacietībā! w23.08 22. lpp., 7. rk.; 25. lpp., 16., 17. rk.

Jēkabs norādīja, ka cilvēks, iespējams, apgalvo, ka tic Dievam, bet viņa darbi var liecināt par pretējo. (Jēk. 2:1—5, 9.) Jēkabs arī minēja situāciju, kad ”brālim vai māsai nav, ko vilkt mugurā, un viņiem trūkst dienišķās maizes”, bet kāds, kas to redz, viņiem nepalīdz. Ja šāds cilvēks apgalvo, ka viņš tic Dievam, tie ir tikai tukši vārdi, jo darbi par to neliecina. (Jēk. 2:14—16.) Tālāk Jēkabs pieminēja pozitīvu piemēru — Rahābu. (Jēk. 2:25, 26.) Rahāba bija dzirdējusi par Jehovu un sapratusi, ka viņš atbalsta izraēliešus. (Joz. 2:9—11.) Viņas ticība Jehovam izpaudās darbos — viņa paslēpa divus izraēliešu izlūkus, kad to dzīvībai draudēja briesmas. Šīs drosmīgās rīcības dēļ Rahāba, kas pat nebija izraēliete, tika atzīta par taisnu. Tāpat kā Ābrahāmu, arī viņu Dievs uzskatīja par nevainojamu. Lasot par Rahābu, var secināt, cik svarīgi ir, lai par cilvēka ticību liecinātu viņa rīcība. w23.12 5. lpp., 12., 13. rk.

Kristieši neapmierinās ar virspusīgām, paviršām Bībeles zināšanām. Ar Dieva svētā gara palīdzību mēs gribam iepazīt ”pat Dieva dziļumus”. (1. Kor. 2:9, 10.) Mēs varētu izvēlēties kādu tēmu, kuras pētīšana mūs tuvinātu Jehovam. Piemēram, mēs varētu iedziļināties šādā jautājumā: kā Jehova senatnē ir apliecinājis, ka mīl savus kalpus? Un kā tas pierāda, ka viņš mīl arī mūs? Vēl mēs varētu izpētīt, ko Jehova prasīja no senajiem izraēliešiem un ko viņš prasa no kristiešiem. Bet varbūt mēs varētu padziļināti pētīt pravietojumus, kas piepildījās Jēzus Kristus dzīvē. Ja ņemsim talkā Pētīšanas palīgu Jehovas lieciniekiem, iedziļināšanās Bībelē mums sagādās daudz prieka. Bet galvenais — nostiprināsies mūsu ticība un mēs ”iepazīsim Dievu”. (Sāl. pam. 2:4, 5.) w23.10 18., 19. lpp., 3.—5. rk.

Pēteris uzsvēra, ka kristiešu mīlestībai jābūt kvēlai. Oriģinālvalodas vārds, kas tulkots ”kvēli”, ietver sevī domu par izstiepšanu. Pēteris paskaidroja, ko panāk kvēla mīlestība, — tā ”apklāj daudz jo daudz grēku”. Lai to saprastu, iztēlosimies, ka mēs ar abām rokām stiepjam kādu elastīgu materiālu, lai kaut ko apklātu. Tieši tāpat ar mīlestību mēs varam it kā apklāt brāļu un māsu kļūdas un trūkumus, turklāt nevis dažus, bet ”daudz jo daudz” trūkumu. Ja mēs no sirds mīlēsim ticības biedrus, mēs spēsim viņiem piedot. Mūsu mīlestībai pret ticības biedriem jābūt tik stiprai, ka mēs spētu piedot viņu kļūdas un trūkumus pat tad, ja tas nenāktos viegli. (Kol. 3:13.) Piedodami ticības biedriem, mēs apliecinām, ka no sirds viņus mīlam, turklāt tā mēs iepriecinām Jehovu. w23.11 10., 11. lpp., 13.—15. rk.

26 gadu vecumā ķēniņš Josija sāka remontēt templi. Remonta laikā tika ”atrasta Jehovas bauslības grāmata, kas bija dota ar Mozus starpniecību”. Kad to lasīja ķēniņam priekšā, viņš saprata, ka tauta nav klausījusi Jehovam, un nekavējoties rīkojās, lai labotu situāciju. (2. Laiku 34:14, 19—21.) Vai jums sanāk regulāri lasīt Bībeli? Vai jūs mēdzat atzīmēt pantus, kas jums var noderēt? Reiz Josija pieļāva smagu kļūdu, kuras dēļ gāja bojā. Tolaik viņam, pēc visa spriežot, bija 39 gadi. Kādā svarīgā jautājumā Josija nenoskaidroja Jehovas viedokli un rīkojās tā, kā pašam likās labāk. (2. Laiku 35:20—25.) Ko no tā var secināt? To, ka neatkarīgi no cilvēka vecuma un no tā, cik ilgi viņš jau ir mācījies Bībeli, viņam vienmēr jāpūlas noskaidrot Jehovas viedokli. Lai to varētu, regulāri jālūdz, lai Dievs palīdz saprast, kā būtu jārīkojas, ir jāiedziļinās Bībelē un jāliek lietā pieredzējušu kristiešu ieteikumi. Ja mēs tā darīsim, mēs droši vien nepieļausim smagas kļūdas un izjutīsim patiesu gandarījumu. (Jēk. 1:25.) w23.09 12. lpp., 15., 16. rk.

Bībelē ir stāstīts par daudzām sievietēm, kas no sirds mīlēja Jehovu un uzticīgi viņam kalpoja. Uz šīm sievietēm var attiecināt vārdus — viņas ”visā ievēroja mērenību un visās lietās bija uzticamas”. (1. Tim. 3:11.) Arī ikvienā draudzē ir garīgi nobriedušas kristietes, kurām ir vērts līdzināties. Vai jūs, jaunietes, esat domājušas par to, kurām garīgi nobriedušām māsām draudzē jūs gribētu līdzināties? Pavērojiet, kādas pievilcīgas īpašības viņām piemīt, un tad padomājiet, kā tās varat izpaust arī jūs. Nobriedušu kristieti raksturo pazemība. Šī īpašība veicina labas attiecības gan ar Dievu, gan ar cilvēkiem. Sieviete, kas mīl Jehovu, atbalsta viņa iedibināto vadības principu. (1. Kor. 11:3.) Vadības princips draudzē un ģimenē izpaužas dažādi. w23.12 18., 19. lpp., 3.—5. rk.

Jehova vēlas, lai vīrs mīlētu savu sievu un gādātu par viņas fiziskajām, emocionālajām un garīgajām vajadzībām. Cieņa pret sievietēm un uzticamība, kā arī prasme visu rūpīgi apdomāt, palīdzēs kristietim būt labam vīram. Var pienākt brīdis, kad ģimenē piedzimst bērns. Tēvi daudz ko var mācīties no Jehovas. (Efes. 6:4.) Jehova nekautrējās savam Dēlam Jēzum teikt, ka to mīl un ir pret to labvēlīgs. (Mat. 3:17.) Tēvi, pēc iespējas biežāk sakiet saviem bērniem, ka viņus mīlat! Neskopojieties ar uzslavām! Sakiet viņiem, ka pamanāt viņu labos darbus. Tēvi, kas cenšas līdzināties Jehovam, sekmē bērnu garīgo izaugsmi. Lai kļūtu par labu vīru un tēvu, jaunieši var gatavoties jau laikus, piemēram, viņi var ar mīlestību rūpēties par tuviniekiem un ticības biedriem un gan vārdos, gan darbos apliecināt, ka tos mīl un augstu vērtē. (Jāņa 15:9.) w23.12 28., 29. lpp., 17., 18. rk.

Tāpat kā visi citi cilvēki, arī Jehovas kalpi saskaras ar grūtībām un mēdz slimot. Bet viņiem savas ticības dēļ ir jāpieredz arī naidīga attieksme un pat vajāšanas. Lai gan Jehova mūs nepasargā no visiem pārbaudījumiem, viņš ir apsolījis, ka palīdzēs visu izturēt. (Jes. 41:10.) Ar Jehovas palīdzību mēs pat lielās grūtībās varam palikt viņam uzticīgi, nezaudēt prieku un saglabāt emocionālu līdzsvaru, lai spētu pieņemt saprātīgus lēmumus. Jehova ir apsolījis dot savu mieru. (Filip. 4:6, 7.) Tas ir iekšējs miers, ko dod tuvas attiecības ar Jehovu. Viņa apsolītais miers ”pārspēj visu sapratni” — tas darbojas daudz brīnišķīgāk, nekā mēs varam iztēloties. Daudzi no mums noteikti ir izjutuši, kā pēc dedzīgas lūgšanas sirdī ielīst miers — ”Dieva miers”. w24.01 20. lpp., 2. rk.; 21. lpp., 4. rk.

Mēs mīlam Dievu, tāpēc no visas sirds vēlamies viņu cildināt un slavēt viņa vārdu. Ķēniņš Dāvids saprata, ka slavēt Jehovas vārdu nozīmē slavēt pašu Jehovu. Ar Dieva vārdu nesaraujami ir saistīta viņa reputācija. Viņa vārds mums liek domāt par viņa brīnišķīgajām īpašībām un visu, ko viņš ir paveicis. Kā redzams citētajā psalmā, Dāvids uzskatīja, ka Jehovas vārds ir svēts un tas ir jāslavē, un viņš vēlējās to darīt ar visu savu būtību. Tāpat kā Dāvids, arī levīti no sirds slavēja Jehovu, un viņi mudināja to darīt arī citus. Viņi pazemīgi atzina, ka Jehovas svētais vārds ir tik dižens, ka to ”nevar vien beigt slavēt un cildināt”. (Neh. 9:5.) Nav šaubu, ka viņu izjustie slavas vārdi iepriecināja Jehovas sirdi. w24.02 9. lpp., 6. rk.

Jehova mūs neuzskatīs par neveiksminiekiem, ja nesasniegsim kādu no saviem mērķiem, kas ir pāri mūsu spējām. (2. Kor. 8:12.) Mācīsimies no kļūdām un neveiksmēm. Turēsim prātā to, ko jau esam sasnieguši. Bībelē ir rakstīts: ”Dievs nav netaisnīgs un neaizmirst jūsu darbu.” (Ebr. 6:10.) Arī mēs paši nedrīkstam aizmirst, kādus mērķus jau esam sasnieguši. Visticamāk, mēs esam izveidojuši ciešas attiecības ar Jehovu, sākuši sludināt un kristījušies. Ir skaidrs — ja mums ir izdevies sasniegt noteiktus mērķus pagātnē, mums tas izdosies arī nākotnē. Mēs esam priecīgi, kad ar Jehovas palīdzību sasniedzam kādu no saviem mērķiem. Mums var sagādāt prieku arī ceļš uz mūsu mērķi, jo īpaši tad, ja saskatām, kā Jehova mums palīdz un mūs atbalsta. (2. Kor. 4:7.) Ja nepadosimies, mēs pieredzēsim neskaitāmas svētības. (Gal. 6:9.) w23.05 31. lpp., 16.—18. rk.

Jehova atklāti pauž mīlestību saviem kalpiem un apliecina, ka ir ar tiem apmierināts. Bībelē ir minēti divi gadījumi, kad viņš Jēzum teica, ka tas ir viņa mīļais Dēls, pret ko viņš ir labvēlīgs. (Mat. 3:17; 17:5.) Vai nebūtu brīnišķīgi dzirdēt Jehovu sakām, ka viņš ir pret mums labvēlīgs? Tas būtu ļoti uzmundrinoši ikvienam no mums. Protams, mēs nevaram cerēt, ka Jehova ar mums runās no debesīm, tomēr mēs viņu varam ”dzirdēt” Bībeles lappusēs. Jehovas siltā atzinība skaidri izpaužas evaņģēlijos lasāmajos vārdos, ko Jēzus teica saviem sekotājiem. Jēzus nevainojami atspoguļoja sava Tēva personību. Tātad, kad lasām, kā Jēzus apliecināja mīlestību saviem uzticīgajiem sekotājiem, mēs varam iztēloties, ka šos sirsnīgos vārdus saka Jehova un ka tie ir domāti arī mums. (Jāņa 15:9, 15.) Ja pieredzam pārbaudījumus, mums nebūtu jāsecina, ka esam zaudējuši Dieva labvēlību. Grūtības mums dod iespēju parādīt, cik dziļa ir mūsu mīlestība pret Jehovu, un apliecināt savu paļāvību uz viņu. (Jēk. 1:12.) w24.03 28. lpp., 10., 11. rk.