Septembris

Dievs ir pilnvarojis Jēzu novērst visas cilvēces problēmas. Darīdams brīnumus, Jēzus apliecināja, ka spēj atrisināt problēmas, kuras atrisināt cilvēkiem nav pa spēkam. Viņš mūs var atbrīvot no iedzimtā grēka un no visām grēka izraisītajām sekām, piemēram, no slimībām un nāves. (Mat. 9:1—6; Rom. 5:12, 18, 19.) Jēzus ”dziedināja visādas slimības un kaites” un pat piecēla no nāves mirušos. (Mat. 4:23; Jāņa 11:43, 44.) Turklāt viņa varā bija apklusināt vētras un atbrīvot cilvēkus no ļauniem gariem. (Marka 4:37—39; Lūk. 8:2.) Ir mierinoši zināt, ka Jehova savam Dēlam ir piešķīris tādu varu un spēku! Mēs varam būt pārliecināti, ka Dieva valstība īstenos visus Dieva solījumus. Ja jau Jēzus spēja paveikt daudz brīnumu, dzīvodams uz zemes, viņš tos vēl lielākā mērogā spēs paveikt kā Dieva valstības ķēniņš. w23.04 3. lpp., 5.—7. rk.

Ja jūs piederat pie lielas draudzes un draudzes sapulcēs jūs neizsauc tik bieži, cik jūs gribētu, jums varbūt rodas doma, ka labāk ir tikai sēdēt un klausīties. Taču tas nav labākais risinājums. Sagatavojieties atbildēt uz vairākiem jautājumiem. Ja jūs neizsauks sapulces sākumā, jūs varēsiet atbildēt vēlāk, sapulces gaitā. Lai jūs spētu atbildēt par vairākām rindkopām, gatavodamies Sargtorņa apspriešanai, pārdomājiet, kā katra rindkopa ir saistīta ar raksta tēmu. Vēl jūs varat sagatavoties, lai atbildētu par tādām rindkopām, kurās ir apskatītas dziļas Bībeles mācības. Par tām parasti izsakās mazāk cilvēku. Ja jūs liekat lietā šos ieteikumus, bet jums tomēr neizdodas atbildēt, jūs pirms sapulces varat attiecīgās programmas daļas vadītājam darīt zināmu, uz kuru jautājumu vēlaties atbildēt. w23.04 21., 22. lpp., 9., 10. rk.

Jāzeps vienmēr sekoja Jehovas vadībai, tāpēc viņš bija labs vīrs. Bībelē ir minētas trīs reizes, kad Dievs Jāzepam deva norādījumus. Ikreiz Jāzeps nekavējoties paklausīja, lai gan tas bija saistīts ar grūtībām. (Mat. 1:20; 2:13—15, 19—21.) Tā Jāzeps pasargāja Mariju, viņu atbalstīja un gādāja par viņu. Redzot Jāzepa dievbijīgo rīcību, Marija, domājams, viņu iemīlēja vēl dziļāk, un auga viņas cieņa pret vīru. Vīri, kā jūs varat līdzināties Jāzepam? Ņemiet vērā Bībelē lasāmos padomus un dariet tā arī tad, ja jums dzīvē kaut kas ir jāmaina! Tādā veidā jūs apliecināt, ka mīlat sievu, un stiprināt savu laulību. Kāda kristiete, kas dzīvo Vanuatu un ir precējusies vairāk nekā 20 gadu, teica: ”Kad mans vīrs cenšas noskaidrot, ko par attiecīgo jautājumu domā Jehova, un ņem vērā Bībelē lasāmos padomus, mana cieņa pret viņu tikai vairojas. Vīra pārdomātie lēmumi man dod drošības sajūtu, un es zinu, ka varu uz tiem paļauties.” w23.05 21. lpp., 5. rk.

Dievs vēlējās, lai ebreji, kas atgriezās no Babilonas, būtu ”svēta tauta”. (5. Moz. 7:6.) Vai tas nozīmēja, ka nevienam no viņiem nekas nebija jāmaina savā dzīvē un viņi visi bija patīkami Jehovam? Nē, tā nebija. Lielākā daļa ebreju, kas bija piedzimuši Babilonijā, bija pieraduši pie babiloniešu uzskatiem un vērtībām. Desmitiem gadu pēc pirmo trimdinieku atgriešanās tēvzemē zemes pārvaldnieks Nehemija uzzināja, ka daudzās ģimenēs bērni neprot ebreju valodu. (5. Moz. 6:6, 7; Neh. 13:23, 24.) Tā kā viņi neprata valodu, kurā bija sarakstīta lielākā daļa Svēto Rakstu, viņi nevarēja iemīlēt Jehovu un sākt viņam kalpot. (Ezr. 10:3, 44.) Ir skaidrs, ka daudziem ebrejiem bija ievērojami jāmainās, un to bija vieglāk darīt nevis svešā zemē, bet tēvzemē, kur pakāpeniski tika atjaunota Jehovas pielūgsme. (Neh. 8:8, 9.) w23.05 15. lpp., 6., 7. rk.

Lai cik motivēti un disciplinēti mēs būtu, izvairīties no neveiksmēm nav iespējams. Neparedzētu apstākļu dēļ mums varbūt nepietiek laika, lai sasniegtu kādu savu mērķi. (Pulc. 9:11.) Varbūt gadās kāds šķērslis, kura dēļ mēs zaudējam spēku un apņēmību. (Sāl. pam. 24:10.) Nepilnības dēļ mēs varbūt speram kādu neapdomīgu soli, kurš mūs novirza no mērķa. (Rom. 7:23.) Vai arī mums ir uzmācies liels nogurums. (Mat. 26:43.) Kas šādās situācijās palīdz nenolaist rokas? Neļausim neveiksmēm mūs novērst no mērķa. No Bībeles izriet, ka mēs ne reizi vien sastapsimies ar grūtībām. Taču Jehova ir apsolījis, ka palīdzēs ”piecelties” ikvienam, kas to vēlas. Ja mēs nepadodamies grūtību priekšā un neatlaidīgi virzāmies pretī savam mērķim, Jehova redz, ka mēs vēlamies būt viņam patīkami, un tas viņu ļoti iepriecina. w23.05 30. lpp., 14., 15. rk.

Pavadot daudz laika sludināšanā, gados jauni brāļi var iemācīties sadarboties ar visdažādākajiem cilvēkiem. Pioniera kalpošana viņiem iemāca arī gudri rīkoties ar naudu un nedzīvot pāri saviem līdzekļiem. (Filip. 4:11—13.) Pilnas slodzes kalpošanu ir vieglāk uzsākt, ja kādu laiku pirms tam kalpo par palīgpionieri. Pioniera kalpošana paver iespēju kalpot Jehovam pilnu slodzi arī citos veidos. Piemēram, brīvprātīgi darbinieki ir vajadzīgi teokrātisko ēku būvniecībā un Bētelē. Visiem brāļiem būtu jācenšas atbilst Bībelē izvirzītajām prasībām, lai varētu kalpot par draudzes vecākajiem. Bībelē ir teikts: ”Ja kāds tiecas kļūt par pārraugu, viņš grib pildīt labu darbu.” (1. Tim. 3:1.) Par draudzes vecākajiem var tikt iecelti brāļi, kas kādu laiku jau ir bijuši draudzes kalpotāji. Draudzes kalpotāji palīdz vecākajiem, pildot dažādus praktiskus darbus. Gan draudzes vecākie, gan kalpotāji pazemīgi kalpo saviem ticības biedriem un dedzīgi sludina. w23.12 28. lpp., 14.—16. rk.

Kad ķēniņš Josija ”sāka meklēt” Jehovu, viņš vēl bija pusaudzis. Viņš vēlējās uzzināt vairāk par Jehovu un pildīt tā gribu. Bet tas nebija viegli, jo tolaik izraēliešu vidū plaši bija izplatīta elkdievība. Tomēr Josija drosmīgi nostājās Jehovas pusē un, vēl nesasniedzis 20 gadu vecumu, sāka savā zemē izskaust elkdievību. (2. Laiku 34:1, 2.) Bērni un jaunieši, jūs varat līdzināties Josijam un censties labāk iepazīt Jehovu. Tas vairos jūsu vēlmi kristīties. Kā šis solis ietekmēs jūsu dzīvi? Kāds mūsu brālis, vārdā Lūks, kas kristījās 14 gadu vecumā, teica: ”Kopš kristīšanās manā dzīvē galvenais ir kalpot Jehovam un viņu iepriecināt.” (Marka 12:30.) Vai nebūtu lieliski, ja jums būtu tāda pati vēlēšanās kā Lūkam? w23.09 11. lpp., 12., 13. rk.

Kad apustulis Pāvils rakstīja savu pirmo vēstuli Tesalonikas kristiešiem, draudze bija vēl pavisam jauna — tā bija izveidota tikai pirms nepilna gada. Kristiešiem, kam bija uzticēts īstenot draudzē vadību, droši vien trūka pieredzes, un viņi pieļāva kļūdas. Tomēr viņi bija pelnījuši, ka viņus ciena. Tuvojoties lielajam postam vai tā laikā draudzes varbūt zaudēs kontaktus ar galveno pārvaldi un vietējo filiāli, tāpēc visiem Jehovas kalpiem vēl lielākā mērā būs jāpaļaujas uz draudzes vecāko sniegto vadību. Tātad mums visiem ir jāmīl un jāciena draudzes vecākie jau tagad. Lai kas notiktu, paturēsim skaidru prātu — nepievērsīsim uzmanību šo uzticamo brāļu trūkumiem un neaizmirsīsim, ka viņus ar Kristus starpniecību vada Jehova. Bruņucepure sargā kareivja galvu, bet cerība uz glābšanu sargā mūsu prātu. Mēs saprotam, ka nekam, ko piedāvā pasaule, nav paliekošas vērtības. (Filip. 3:8.) Cerība mums neļauj krist izmisumā. w23.06 11., 12. lpp., 11., 12. rk.

Ikviens, kas dzird muļķības uzaicinājumu, ir izvēles priekšā: pieņemt to vai nepieņemt? Pastāv daudz iemeslu, kāpēc jāvairās no netiklības. Personificētā muļķība cenšas pārliecināt: ”Zagts ūdens ir salds!” (Sāl. pam. 9:17.) Dzimumattiecības laulāto starpā Bībelē ir salīdzinātas ar atspirdzinošu ūdeni, tēlaini aprakstot prieku, ko vīram un sievai dāvā intīma tuvība. (Sāl. pam. 5:15—18.) Tātad ar muļķības piedāvāto ”zagto ūdeni”, visticamāk, ir domātas netiklas dzimumattiecības. Zaglis parasti zog slepeni, un tie, kas rīkojas netikli, arī bieži vien to dara slepeni. Tiem, kas rīkojas netikli, ”zagtais ūdens” varbūt šķiet īpaši salds tāpēc, ka, viņuprāt, šādai rīcībai nebūs sliktu seku. Kāda alošanās! Jehova redz visu. Šādiem cilvēkiem viņš liedz savu labvēlību, un tas ir vissliktākais, kas ar cilvēku var notikt. Tās patiešām ir rūgtas sekas. (1. Kor. 6:9, 10.) w23.06 22. lpp., 7.—9. rk.

Varbūt mēs pamanām, ka mūsu lūgšanas un sludināšana ir kļuvušas mehāniskas. Tādā gadījumā nevajadzētu nospriest, ka Jehova mums vairs nedod svēto garu. Ir daudz dažādu apstākļu, kas ietekmē to, kā jūtas nepilnīgs cilvēks. Ja mūsu dedzība kalpošanā ir noplakusi, pārdomāsim, kā rīkojās apustulis Pāvils. Kaut arī reizēm viņam negribējās sludināt, viņš tomēr to darīja, jo pūlējās sekot Jēzum. Viņš bija apņēmies pildīt Dieva gribu vienmēr — neatkarīgi no tā, kā viņš kurā brīdī jutās. Tāpat ir jārīkojas arī mums. Mums ir jāapņemas pildīt Dieva gribu neatkarīgi no tā, kā mēs kurā brīdī jūtamies. Ja turpināsim darīt to, ko no mums gaida Jehova, mūsu vēlēšanās sludināt noteikti vairosies. (1. Kor. 9:16.) w24.03 11., 12. lpp., 12., 13. rk.

Mēs izpaužam kristīgu mīlestību, ja uzņemam savā draugu lokā arvien jaunus brāļus un māsas. (2. Kor. 6:11—13.) Ikvienā draudzē ir visdažādākie brāļi un māsas — viņiem ir dažādi raksturi un dažāda pagātne. Lai mīlestība mūsu starpā augtu, mums jāpievērš uzmanība brāļu un māsu labajām īpašībām. Ja mēs uz ticības biedriem raugāmies tāpat kā Jehova, mēs pierādām, ka viņus mīlam. Lielā posta laikā kristīgai mīlestībai būs ārkārtīgi liela nozīme. Kāpēc tā var teikt? Atsauksim atmiņā, ko Jehova saviem kalpiem bija licis darīt tad, kad ienaidnieki uzbruka senajai Babilonai. Jehova bija norādījis: ”Mana tauta, ieej iekštelpās un aizslēdz durvis! Paslēpies uz īsu brīdi, kamēr rimsies bargās dusmas.” (Jes. 26:20.) Iespējams, līdzīgi būs jārīkojas mums, kad būs sācies lielais posts. w23.07 6., 7. lpp., 14.—16. rk.

Jehova prasa, lai mēs būtu saprātīgi. Ir vērts pārdomāt šādus jautājumus: ”Vai es esmu iemantojis saprātīga cilvēka reputāciju? Vai citi mani uzskata par piekāpīgu? Vai arī ir pilnīgi pretēji — citu acīs es esmu pārlieku stingrs un stūrgalvīgs? Vai es ieklausos citos un, kad vien iespējams, ņemu vērā viņu vēlmes?” Jo saprātīgāki mēs esam, jo vairāk mēs līdzināmies Jehovam un Jēzum. Saprātīgs cilvēks prot pielāgoties jauniem apstākļiem. Ne visas pārmaiņas, ko pieredzam, ir patīkamas. Mūsu dzīve var pat sagriezties kājām gaisā. Piemēram, negaidīti var pasliktināties veselība vai mūsu zemē var krasi mainīties ekonomiskā vai politiskā situācija. (Pulc. 9:11.) Pilnas slodzes kalpotājiem par pārbaudījumu var kļūt tas, ka mainās viņu uzdevumi kalpošanā vai viņi tiek norīkoti kalpot citur. Mēs spēsim pielāgoties jauniem apstākļiem, ja 1) pieņemsim realitāti, 2) raudzīsimies uz priekšu, 3) domāsim par pozitīvo un 4) palīdzēsim citiem. w23.07 21., 22. lpp., 7., 8. rk.

Kad babilonieši Daniēlu saņēma gūstā un no dzimtās zemes aizveda uz tālo Babilonu, viņš bija pavisam jauns. Tā kā babilonieši pievērsa uzmanību tam, ”ko var saskatīt acīm”, viņi ievēroja, ka Daniēls ir stiprs, vesels un izskatīgs. (1. Sam. 16:7.) Turklāt viņi zināja, ka Daniēls nāk no dižciltīgas ģimenes. Tāpēc viņi izlēma Daniēlu izskolot, lai tas varētu kalpot valdnieka pilī. (Dan. 1:3, 4, 6.) Bet kāpēc Jehova bija ievērojis Daniēlu un to mīlēja? Jehovam Daniēls bija tik dārgs tāpēc, ka šis jauneklis ar savu dzīvesveidu vienmēr centās viņu iepriecināt. Tad, kad Jehova Daniēlu pieminēja kopā ar Noasu un Ījabu, kuri bija uzticami kalpojuši gadu desmitiem, Daniēlam bija apmēram 20 gadu. (1. Moz. 5:32; 6:9, 10; Īj. 42:16, 17; Eceh. 14:14.) Daniēls nodzīvoja garu mūžu, un Jehova viņu sirsnīgi mīlēja arī tad, kad šis pravietis bija sasniedzis sirmu vecumu. (Dan. 10:11, 19.) w23.08 2. lpp., 1., 2. rk.

Izlemjot, vai iegādāties māju, jūs noteikti gribētu paši to aplūkot un censtos uzzināt par savu nākamo mājokli pēc iespējas vairāk. Kaut ko līdzīgu mēs varam darīt, kad lasām un pētām Bībeli. Ja Bībeli lasa ātri, var uzzināt tikai galvenos faktus, proti, ”dievišķo vārdu pamatus”. (Ebr. 5:12.) Tēlaini runājot, mums Bībeles ”namā” ir jāieiet iekšā, lai visu sīki izpētītu. Mums jāizprot, kā Bībeles vēsts daļas ir saistītas savā starpā, un jāsaprot, kam mēs ticam un kāpēc. Apustulis Pāvils mudināja ticības biedrus cītīgi pētīt Svētos Rakstus, lai viņi spētu izprast, kāds ir patiesības ”platums, garums, augstums un dziļums”, un lai viņi ticībā ”iesakņotos un stāvētu uz stipra pamata”. (Efes. 3:14—19.) Arī mums jādara tas pats — mums dziļi jāiepazīst Bībeles patiesība. w23.10 18. lpp., 1.—3. rk.

Bībelē var lasīt par daudziem Dieva kalpiem, kuru dzīvē spilgti izpaudās pacietība. Noteikti ir vērts uzzināt vairāk par šādiem cilvēkiem, piemēram, par Dāvidu. Viņš tika svaidīts par Izraēlas ķēniņu jau jaunībā, bet viņam gadiem ilgi bija jāgaida, līdz viņš sāka valdīt. Savukārt Simeons un Anna, uzticīgi kalpodami Jehovam, gaidīja Mesijas parādīšanos. (Lūk. 2:25, 36—38.) Pētot, kas par šādiem cilvēkiem ir teikts Bībelē, ir labi pārdomāt dažus jautājumus: kas viņiem palīdzēja būt pacietīgiem? Kā viņiem pacietība nāca par labu? Ko no viņiem var mācīties? Daudz ko mēs varam mācīties arī no tā, kas Bībelē teikts par cilvēkiem, kuri nav bijuši pacietīgi. (1. Sam. 13:8—14.) Mēs varam padomāt: kāpēc viņiem trūka pacietības? Kādas bija sekas viņu nepacietībai? w23.08 25. lpp., 15. rk.

Apustulis Pēteris bija uzticīgs Jēzus sekotājs. Piemēram, viņa uzticība Jēzum skaidri izpaudās tajā reizē, kad daudzi, kas bija sekojuši Jēzum, pārstāja to darīt, jo neizprata dažus Jēzus vārdus. (Jāņa 6:68.) Šie cilvēki pat nepacentās noskaidrot, ko Jēzus bija domājis, un atstāja Jēzu. Bet Pēteris tā nerīkojās. Viņš apzinājās, ka tikai Jēzum ir ”mūžīgās dzīves vārdi”. Lai gan Jēzus zināja, ka Pēteris un pārējie apustuļi viņu pametīs, viņš bija pārliecināts, ka Pēteris atgriezīsies un atkal būs uzticīgs viņam. (Lūk. 22:31, 32.) Jēzus atzina: ”Gars gan ir apņēmīgs, bet miesa ir vāja.” (Marka 14:38.) Jēzus nenovērsās no sava apustuļa pat tad, kad tas bija noliedzis, ka pazīst Jēzu. Pēc augšāmcelšanas kādā reizē, kad Pēteris acīmredzot bija viens pats, viņš parādījās Pēterim. (Marka 16:7; Lūk. 24:34; 1. Kor. 15:5.) Tas noteikti ļoti uzmundrināja vainas apziņas mākto apustuli. w23.09 22. lpp., 9., 10. rk.

Dievs pilnībā piedod grēkus tiem, kas viņam tic, un šo cilvēku grēkus viņš vairs nepiemin. (Ps. 32:1, 2.) Jehova šos cilvēkus uzskata par nevainojamiem un taisniem viņu ticības dēļ. Lai gan Dievs Ābrahāmu, Dāvidu un citus savus kalpus atzina par taisniem, viņi joprojām bija grēcīgi cilvēki. Dievs viņus uzskatīja par nevainojamiem salīdzinājumā ar tiem, kas nepielūdza Dievu, un iemesls bija viņu ticība. (Efes. 2:12.) Lai cilvēkam būtu tuvas attiecības ar Dievu, viņam ir jātic Dievam, uzsvēra apustulis Pāvils. Ābrahāms un Dāvids bija Dieva draugi, jo viņi ticēja Dievam, un arī mums ir vajadzīga ticība, lai mums būtu tuvas attiecības ar mūsu debesu Tēvu. w23.12 3. lpp., 6., 7. rk.

Visiem kristiešiem ir iespēja dāsni ziedot savu laiku, spēku un līdzekļus, lai atbalstītu Dieva valstību. Arī mēs varam nest ”slavas upuri”. Ja kalpošanā Jehovam darām visu, kas ir mūsu spēkos, mēs pierādām, ka augstu vērtējam iespēju viņu pielūgt. Apustulis Pāvils kristiešus aicināja vienmēr tuvoties Dievam lūgšanās, stāstīt par savu cerību citiem, neatstāt novārtā sapulces un uzmundrināt citam citu ”vēl jo vairāk, redzot tuvojamies” Jehovas dienu. (Ebr. 10:22—25.) Atklāsmes grāmatā var lasīt, ka Jehovas eņģelis apustulim Jānim veselas divas reizes teica: ”Pielūdz Dievu!” (Atkl. 19:10; 22:9.) Centīsimies nekad neaizmirst to, ko esam uzzinājuši par Jehovas diženo garīgo templi, un augstu vērtēsim iespēju pielūgt mūsu Radītāju! w23.10 29. lpp., 17., 18. rk.

Jehovas kalpi cenšas ”mīlēt cits citu”. Tomēr mums jāpatur prātā, ka Jēzus par pēdējām dienām bija pravietojis: ”Lielākajā daļā cilvēku mīlestība atdzisīs.” (Mat. 24:12.) Lai gan Jēzus to bija teicis par cilvēkiem, kas nav viņa sekotāji, tomēr mums jāuzmanās, lai emocionāli aukstā gaisotne, kas valda pasaulē, neietekmētu mūsu attieksmi pret ticības biedriem. Kā mēs varam pārbaudīt, vai mūsu mīlestība pret brāļiem un māsām joprojām ir stipra? Viens no veidiem, kā pārbaudīt, cik stipra ir mūsu mīlestība, ir pārdomāt, kā mēs rīkojamies noteiktās situācijās. (2. Kor. 8:8.) Piemēram, padomāsim par to, ko rakstīja apustulis Pēteris: ”Galvenais, kvēli mīliet cits citu, jo mīlestība apklāj daudz jo daudz grēku.” (1. Pēt. 4:8.) Kas izriet no viņa vārdiem? Kad saskaramies ar ticības biedru trūkumiem, tiek pārbaudīts, cik patiesa ir mūsu mīlestība. w23.11 10. lpp., 12., 13. rk.

Ja mēs draudzē dažus mīlētu, bet citus ne, mēs nepildītu Jēzus norādījumu citam citu mīlēt. Protams, daži ticības biedri mums ir tuvāki nekā citi, un tā tas bija arī Jēzum. (Jāņa 13:23; 20:2.) Taču apustulis Pēteris atgādināja, ka mums jāpūlas sirsnīgi mīlēt visus mūsu brāļus un māsas. (1. Pēt. 2:17.) Pēteris aicināja: ”Kvēli mīliet cits citu no visas sirds!” (1. Pēt. 1:22.) Oriģinālvalodas vārds, kas tulkots ”kvēli”, ietver sevī domu par piepūli. Tātad kvēla mīlestība ir kaut kas vairāk par dabisku pieķeršanos, tā ir saistīta ar pūlēm. Padomāsim par tādu situāciju. Kāds ticības biedrs mūs ir aizvainojis vai sāpinājis, un mūsu pirmā doma varbūt ir atdarīt viņam ar to pašu. Tomēr tāda rīcība nav patīkama Dievam, un tas bija labi redzams kādā reizē, kad Jēzus pamācīja Pēteri. (Jāņa 18:10, 11.) Pēteris to ņēma vērā, tāpēc rakstīja: ”Neatmaksājiet nevienam ļaunu ar ļaunu, nedz apvainojumus ar apvainojumiem. Tieši pretēji, atbildiet uz ļaunu ar labu.” (1. Pēt. 3:9.) Ja mēs kvēli mīlam ticības biedrus, mēs pret viņiem esam laipni un izturamies labi. w23.09 28., 29. lpp., 9.—11. rk.

Bērni izaug apbrīnojami ātri, un šis process noris pats no sevis. Taču garīgā izaugsme prasa apzinātu piepūli. (1. Kor. 13:11; Ebr. 6:1.) Lai kļūtu par garīgi nobriedušu kristieti, katram pašam ir jāveido personiskas attiecības ar Jehovu. Turklāt kristiešiem ir vajadzīgs Dieva svētais gars, lai attīstītu Dievam patīkamas īpašības, un viņiem ir jāapgūst praktiskas iemaņas un jāgatavojas dažādiem pienākumiem nākotnē. (Sāl. pam. 1:5.) Jehova radīja kā vīrieti, tā sievieti. (1. Moz. 1:27.) Ir skaidri redzams, ka vīrieši un sievietes ir atšķirīgi fiziskā ziņā, bet viņi atšķiras vēl kādā ziņā. Radot vīrieti un sievieti, Jehova viņiem bija paredzējis atšķirīgus uzdevumus, tāpēc viņiem ir nepieciešamas dažādas īpašības un prasmes. (1. Moz. 2:18.) w23.12 18. lpp., 1., 2. rk.

Jēzus vēlas, lai cilvēki lietotu viņa Tēva vārdu. Daļa reliģisko vadītāju pirmajā gadsimtā uzskatīja, ka Dieva vārds ir pārāk svēts, lai to izrunātu. Bet Jēzus nepieļāva, ka viņu ietekmētu tradīcijas, kas nav saskaņā ar Svētajiem Rakstiem. Tas spilgti izpaudās tajā reizē, kad viņš atbrīvoja no dēmonu varas kādu cilvēku. Ļaudis, izbijušies no redzētā, ”sāka lūgt, lai Jēzus aizietu no tās apkārtnes”. (Marka 5:16, 17.) Tomēr, tā kā Jēzus vēlējās, lai arī tajā apvidū tiktu daudzināts Jehovas vārds, pirms došanās prom viņš lika no dēmonu varas atbrīvotajam vīrietim stāstīt citiem, ko tā labā ir darījis Jehova. (Marka 5:19.) Jēzus vēlas, lai cilvēkiem visā pasaulē tiktu darīts zināms viņa Tēva vārds. (Mat. 24:14; 28:20.) Kad mēs stāstām cilvēkiem par Dievu un darām tiem zināmu viņa vārdu, mēs iepriecinām savu ķēniņu — Jēzu Kristu. w24.02 10. lpp., 10. rk.

Vai nav brīnišķīgi, ka šajos laikos, kad dzīve kļūst arvien grūtāka, mēs varam piederēt pie Jehovas organizācijas? Jehova mums ir dāvājis garīgo brāļu un māsu saimi, kurā valda mīlestība un vienotība. (Ps. 133:1.) Viņš mums māca, ko mēs varam darīt, lai mūsu ģimene būtu stipra. (Efes. 5:33—6:1.) Viņš mums dod gudrību, kas vajadzīga, lai grūtās situācijās mēs nezaudētu prieku un iekšēju mieru. Jehova mums patiešām dod visu, kas vajadzīgs, lai mēs varētu kalpot viņam ar prieku. Tomēr reizēm tas nav viegli. Lai saglabātu dedzību kalpošanā, mums ir jāpūlas, un jo īpaši tas ir jādara tad, kad 1) mūs ir sarūgtinājis kāds ticības biedrs, 2) mūs sāpina dzīvesbiedrs un 3) mēs esam vīlušies sevī. w24.03 14. lpp., 1., 2. rk.

Daudzi ir paplašinājuši savu kalpošanu, piemēram, pārcēlušies uz vietu, kur trūkst sludinātāju. Citi ir mācījušies valstības sludinātāju skolā. Ja kristieši izvirza mērķi paplašināt savu kalpošanu, tas ir slavējami. Jehovas kalpi vienmēr ir vēlējušies darīt visu, kas viņu spēkos, lai pildītu Jehovas gribu. (Ap. d. 16:9.) Ja kādam patlaban nav iespējams darīt vairāk kalpošanā, viņam nav jāuzskata, ka viņš ir sliktāks par citiem kristiešiem. Galvenais, kas tiek prasīts no visiem kristiešiem, ir ”izturēt līdz galam”. (Mat. 10:22.) Jehova priecājas, redzot, ka ikviens viņam kalpo atbilstoši savām spējām un apstākļiem. Ja mēs tā darām, tad var teikt, ka mēs sekojam Jēzum. (Ps. 26:1.) w24.03 10. lpp., 11. rk.

Mūsu debesu Tēvs ir apsolījis piedot tiem, kas nožēlo savus grēkus. (Ps. 86:5.) Tātad, ja mēs no sirds esam nožēlojuši pārkāpumus, mēs varam nešaubīties, ka Jehova ir turējis vārdu un ir mums piedevis. Atcerēsimies, ka Jehova ir saprātīgs un neprasa no mums vairāk, kā mēs varam. Jehova augstu vērtē visu, ko darām kalpošanā, ja vien mēs viņam kalpojam no visas sirds. Vēl ir vērtīgi domāt par Bībelē minētajiem cilvēkiem, kas kalpoja Jehovam pēc labākās sirdsapziņas. Viens no tādiem bija apustulis Pāvils. Ilgus gadus viņš nebija žēlojis pūles kalpošanā — viņš bija mērojis tūkstošiem kilometru, lai sludinātu labo vēsti plašā teritorijā, un daudzās vietās dibinājis draudzes. Bet vai tad, kad apstākļi viņam vairs neļāva sludināt tik daudz, cik agrāk, viņš zaudēja Jehovas labvēlību? Protams, nē! Pāvils darīja visu, kas bija iespējams viņa situācijā, un Jehova viņu svētīja. (Ap. d. 28:30, 31.) Arī mūsu apstākļi laiku pa laikam var mainīties, un līdz ar to var mainīties tas, cik daudz mēs darām kalpošanā. Taču Jehovam galvenais ir tas, kāpēc mēs viņam kalpojam. w24.03 27. lpp., 7., 9. rk.

Jēzus saviem sekotājiem ir rādījis labu priekšzīmi. Kalpodams uz zemes, viņš bieži lūdza savu Tēvu. Nereti viņš bija ļoti aizņemts un ar viņu kopā bija daudz cilvēku, taču viņš atrada laiku, lai runātu ar Dievu. (Marka 6:31, 45, 46.) Lai varētu netraucēti vienatnē lūgt Jehovu, viņš cēlās agri no rīta. Reiz, kad viņam bija jāpieņem kāds svarīgs lēmums, viņš pavadīja lūgšanā visu nakti. (Lūk. 6:12, 13.) Arī naktī pirms savas nāves Jēzus daudz reižu karsti lūdza Jehovu, jo viņu gaidīja pats grūtākais uzdevums, kādēļ viņš bija nācis uz zemi. (Mat. 26:39, 42, 44.) Lai cik mēs nebūtu aizņemti, mums ir jāveltī laiks lūgšanām. Līdzīgi Jēzum, mums varbūt jāceļas agrāk no rīta, lai lūgtu Jehovu, vai arī vakarā jāpaliek ilgāk nomodā. Ja mēs tā darām, mēs apliecinām Jehovam, ka esam pateicīgi par iespēju viņu lūgt. w23.05 3. lpp., 4., 5. rk.

Kādā Bībeles komentārā, skaidrojot vārdu ”izlieta”, teikts, ka Dieva mīlestība plūst kā varena upe. Šī metafora uzsver, cik ļoti Jehova mīl svaidītos kristiešus. Viņi zina, ka Dievs viņus mīl. (Jūd. 1.) Par to liecina arī apustuļa Jāņa vārdi: ”Redziet, kādu mīlestību Tēvs mums ir parādījis — mēs tiekam saukti par Dieva bērniem.” (1. Jāņa 3:1.) Bet vai Jehova mīl tikai svaidītos kristiešus? Nē, tā nav! Viņš mīl visus savus kalpus. Par Dieva mīlestību pret cilvēkiem skaidri liecina izpirkums. Tā ir visizcilākā Dieva mīlestības izpausme. (Jāņa 3:16; Rom. 5:8.) w24.01 28. lpp., 9., 10. rk.

Šīsdienas pants atklāj, kas Dāvidam palīdzēja uzveikt savas bailes. Kaut gan viņa dzīvībai draudēja briesmas, viņš pārdomāja, ko Jehova vēl darīs viņa labā. Dāvids bija pārliecināts, ka Jehova īstajā laikā viņu izglābs. Jehova taču bija pavēstījis, ka Dāvids būs nākamais izraēliešu ķēniņš. (1. Sam. 16:1, 13.) Dāvidam nebija ne mazāko šaubu, ka viss, ko Jehova ir solījis, īstenosies. Ko Jehova ir solījis darīt mūsu labā? Mēs zinām, ka patlaban viņš mūs nepasargā no visām problēmām un grūtībām. Tomēr jaunajā pasaulē viņš novērsīs visas bēdas un nelaimes. (Jes. 25:7—9.) Mūsu Radītājs spēj piecelt no nāves mirušos, izdziedināt jebkādas slimības un uzveikt tos, kas ir nostājušies pret viņu. (1. Jāņa 4:4.) w24.01 6. lpp., 12., 13. rk.

Pārdomāsim, kāpēc mēs apsolījām kalpot Jehovam un kristījāmies. Mēs spērām šos soļus tāpēc, ka vēlējāmies nostāties Jehovas pusē. Atsauksim atmiņā, kā mēs pārliecinājāmies, ka esam atraduši patiesību. Mēs ieguvām precīzas zināšanas par Jehovu. Tām vairojoties, auga mūsu cieņa pret Jehovu, un mēs iemīlējām viņu kā savu debesu Tēvu. Mūsu ticība kļuva arvien stiprāka, un mēs izjutām pamudinājumu nožēlot grēkus. Mēs pārtraucām rīkoties nepareizi un saskaņojām savu dzīvi ar Dieva gribu. Kad sapratām, ka Dievs mums ir piedevis grēkus, mēs izjutām milzīgu atvieglojumu. (Ps. 32:2.) Mēs sākām apmeklēt draudzes sapulces un stāstīt citiem par to, ko esam uzzinājuši no Bībeles. Tagad, būdami kristīti Jehovas kalpi, mēs ejam pa ceļu, kas ved uz dzīvību, un esam apņēmušies uz tā palikt vienmēr. (Mat. 7:13, 14.) Būsim nelokāmi, pilnībā paļausimies uz Jehovu un bez mazākās svārstīšanās klausīsim viņa norādījumiem. w23.07 17. lpp., 14. rk.; 19. lpp., 19. rk.

Pārdomas par Jehovam doto solījumu dod spēku nepadoties kārdinājumiem, lai kādi tie būtu. Piemēram, ja rodas kārdinājums flirtēt, mēs to nekavējoties apspiežam, jo esam apsolījuši Jehovam, ka neko tādu nedarīsim. Kāpēc ir tik svarīgi nekavējoties apspiest šādu kārdinājumu? Tāpēc, ka tad, ja mēs to neapspiestu, mūsos iesakņotos jūtas, kurām mēs nedrīkstam ļauties. Lai tā nenotiktu, mēs ”griežamies projām” no ”ļauno takas”. (Sāl. pam. 4:14, 15.) Ja turam prātā, cik stingri Jēzus bija apņēmies darīt tikai to, kas patīk viņa Tēvam, tad mēs spējam nekavējoties teikt ”nē” visam, kas Jehovam nepatīk. (Mat. 4:10; Jāņa 8:29.) Dažādi pārbaudījumi un situācijas, kurās saskaramies ar kārdinājumiem, dod iespēju pierādīt, ka esam apņēmušies sekot Jēzum. Jehova mums noteikti palīdzēs to darīt. w24.03 9., 10. lpp., 8.—10. rk.