Augusts

Šajā psalmā var lasīt divas būtiskas atziņas: 1) arī dievbijīgi cilvēki pieredz grūtības, 2) Jehova viņus ”paglābj”. Kā viņš to dara? Viens veids, kā Jehova mūs atbalsta, ir tas, ka viņš mums palīdz raudzīties reālistiski uz dzīvi ļaunajā pasaulē. Jehova ir apsolījis, ka mēs gūsim prieku, kalpojot viņam, tomēr viņš nav apsolījis, ka mūs pasargās no visām nelaimēm. (Jes. 66:14.) Jehova mūs mudina domāt par nākotni, kad viņš cilvēkiem dāvās mūžīgu dzīvi brīnišķīgos apstākļos. (2. Kor. 4:16—18.) Bet jau tagad viņš ir mums līdzās ik dienu. (Raudu dz. 3:22—24.) Par ko mēs varam pārliecināties, pārdomājot to, ko ir pieredzējuši Jehovas kalpi senatnē un mūsdienās? Lai arī Dieva kalpi nav pasargāti no negaidītām grūtībām, viņš vienmēr atbalsta tos, kas uz viņu paļaujas. (Ps. 55:22.) w23.04 14., 15. lpp., 3., 4. rk.

Jehova prasa, lai mēs pakļautos valsts varai. Daudz ko šajā ziņā var mācīties no Jāzepa un Marijas. (Lūk. 2:1—6.) Kad Marija bija apmēram devītajā grūtniecības mēnesī, Romas imperators Augusts izdeva rīkojumu reģistrēt visus valsts iedzīvotājus. Jāzepam un Marijai bija jāreģistrējas Betlēmē, bet no viņu dzīvesvietas līdz turienei bija gandrīz 150 kilometri, un ceļš veda pa kalnainu apvidu. Viņi saprata, ka šis ceļš viņiem būs grūts, jo īpaši Marijai. Iespējams, abi raizējās kā par Marijas, tā par vēl nedzimušā bērna dzīvību un veselību. Varbūt viņi uztraucās par to, ka Marijai ceļā varētu sākties dzemdības, un baidījās, ka tik kaut kas nenotiek ar bērnu, kam nākotnē bija jākļūst par Mesiju. Vai viņi uzskatīja, ka viņiem ir nopietns iemesls, lai nepaklausītu imperatora rīkojumam? Nē, viņi tā neuzskatīja. Viņi paklausīja imperatora rīkojumam, lai gan zināja, ka tāpēc sastapsies ar grūtībām. Jehova svētīja viņu paklausību. Marija sveika un vesela ieradās Betlēmē, kur viņai piedzima dēls. Tā piepildījās viens no Bībeles pravietojumiem. (Mih. 5:2.) w23.10 8. lpp., 9. rk.; 9. lpp., 11., 12. rk.

Kādus ieteikumus ir vērts ņemt vērā, ja doma vien par atbildēšanu sapulcēs mūs biedē? Ir noderīgi labi sagatavoties sapulcei. (Sāl. pam. 21:5.) Jo labāk jūs pārzināsiet materiālu, jo drošāk jutīsieties sapulcē. Vēl viens ieteikums — neatbildiet gari. (Sāl. pam. 15:23; 17:27.) Jo īsāka atbilde, jo mazāk, par ko uztraukties. Atbildot īsi, saviem vārdiem, jūs apliecināt, ka esat kārtīgi sagatavojušies sapulcei un labi saprotat materiālu. Ja, pat ņemot vērā šos ieteikumus, jūs joprojām baidāties sapulcē atbildēt vairāk par vienu vai divām reizēm, paturiet prātā, ka Jehova augstu vērtē jūsu pūles. (Lūk. 21:1—4.) Darīt visu, kas ir jūsu spēkos, nenozīmē darīt to, kas ir pāri spēkiem. (Filip. 4:5.) Apsveriet, ko jūs spējat, izvirziet mērķi un lūdziet Jehovu, lai viņš jums palīdz pārvarēt uztraukumu. Ja jūs parasti neatbildat, tad pirmais mērķis varētu būt pateikt vismaz vienu komentāru. w23.04 21. lpp., 6.—8. rk.

Apustulis Pāvils kristiešus salīdzināja ar kareivjiem, kas ir tērpušies bruņās un allaž ir modri. Kareivim, pildot dienesta pienākumus, vienmēr jābūt gatavam kaujai. Kaut ko līdzīgu var teikt par kristiešiem. Ja esam uzlikuši ticības un mīlestības bruņas, kā arī bruņucepuri — cerību — un neņemam nost, mēs esam gatavi Jehovas dienai. Krūšu bruņas sargā kareivja sirdi. Savukārt ticība un mīlestība sargā mūsu simbolisko sirdi un palīdz mums kalpot Dievam un sekot Jēzum. Mēs ticam, ka tad, ja tuvosimies Jehovam un no visas sirds viņam kalposim, viņš mūs atalgos. (Ebr. 11:6.) Ticība mūs mudina būt uzticīgiem Jēzum arī pārbaudījumos. Mūsu ticība noteikti stiprināsies un mēs spēsim izturēt pārbaudījumus, ja lasīsim par brāļiem un māsām, kas ir palikuši uzticīgi Dievam par spīti vajāšanai vai ekonomiskām grūtībām. Ja mēs līdzināsimies tiem, kas vispirms tiecas pēc Dieva valstības un tāpēc ir gatavi dzīvot vienkārši, mēs spēsim izvairīties no materiālisma lamatām. w23.06 10. lpp., 8., 9. rk.

Cilvēks, kam piemīt savaldība, spēj valdīt pār savām emocijām un iegribām. Šī īpašība mums ir vajadzīga, lai mēs spētu īstenot savus mērķus, sevišķi tad, ja mērķis nav viegli sasniedzams vai mums trūkst motivācijas. Tā kā savaldība ir svētā gara auglis, mums ir jālūdz Jehova, lai viņš mums palīdzētu būt savaldīgākiem. (Lūk. 11:13; Gal. 5:22, 23.) Negaidīsim īpaši labvēlīgus apstākļus. Kamēr pastāvēs šī pasaule, ideālu apstākļu nebūs. Ja mēs tādus gaidītu, mēs nekad nesasniegtu savus garīgos mērķus. Ja esam izvirzījuši grūti sasniedzamu mērķi, mums var pietrūkt motivācijas. Tāpēc ir prātīgi sākumā izvirzīt nelielus, neilgā laikā realizējamus mērķus, kas pakāpeniski ļautu sasniegt lielo mērķi. Ja vēlamies izkopt kādu īpašību, tad sāksim ar to, ka centīsimies šo īpašību izpaust situācijās, kurās mums nav grūti to darīt. Ja mērķis ir izlasīt Bībeli, var sākt ar nelielu fragmentu lasīšanu. w23.05 29. lpp., 11.—13. rk.

Visu pēdējo dienu laikā Jehova ar savas organizācijas starpniecību ir sagādājis bagātīgu garīgā uztura klāstu, kas mums palīdz iet pa ”svēto ceļu”. (Jes. 35:8; 48:17; 60:17.) Var teikt, ka cilvēki, kas sāk mācīties Bībeli, sāk iet pa ”svēto ceļu”. Daži pa ”svēto ceļu” iet pavisam īsu gabaliņu, bet citi ir apņēmušies pa to iet līdz galam. Uz kurieni ved šis ceļš? Tie kristieši, kam ir cerība dzīvot debesīs, ir ceļā uz ”Dieva paradīzi”, kas atrodas debesīs. (Atkl. 2:7.) Bet tie, kas cer mūžīgi dzīvot uz zemes, ir ceļā uz pilnību, kas tiks sasniegta Kristus tūkstoš gadu valdīšanas beigās. Ja jūs ejat pa ”svēto ceļu”, nedomājiet par to, ko esat atstājuši aiz muguras, un nepametiet šo ceļu, kamēr nebūsiet nonākuši galamērķī! w23.05 16. lpp., 15. rk.; 19. lpp., 16.—18. rk.

Ja domājam par to, cik daudz Jehova ir darījis mūsu labā, ir tikai dabiski vēlēties kalpot Jehovam. (Ps. 116:12—14.) Bībelē ir teikts, ka ”ikkatra laba dāvana un ikviena pilnīga velte nāk no augšas”, tas ir, no Jehovas. (Jēk. 1:17.) Izcilākā Jehovas dāvana ir izpirkums. Mēs varam kļūt tuvi Jehovam tāpēc, ka Jēzus Kristus atdeva savu dzīvību par izpirkuma upuri. Turklāt Jehova mums dāvā iespēju dzīvot mūžīgi. (1. Jāņa 4:9, 10.) Viens no labākajiem veidiem, kā mēs varam apliecināt Jehovam pateicību par visu labo, ko viņš mums ir dāvājis, tostarp izpirkuma upuri, ir dot viņam solījumu, ka mēs kalposim viņam mūžīgi. (5. Moz. 16:17; 2. Kor. 5:15.) w24.03 5. lpp., 8. rk.

Redzot, cik zemu pasaulē ir noslīdējušas morāles normas, mēs jūtamies tāpat, kā savulaik jutās Lats. Kā var lasīt Bībelē, Lats ”smagi pārdzīvoja, ka cilvēki ir nekrietni un nododas bezkaunīgai grēkošanai”, jo viņš zināja, ka Dievs tādu rīcību ienīst. (2. Pēt. 2:7, 8.) Lats mīlēja Dievu un izjuta pret Dievu bijību, tāpēc viņam derdzās nekrietnības, ko darīja citi cilvēki. Arī mēs ik dienu sastopam cilvēkus, kas neciena Jehovas noteiktās morāles normas. Tomēr, ja nezaudējam mīlestību pret Dievu un bijību pret viņu, mēs varam palikt garīgi tīri. Kā mums šajā ziņā palīdz Jehova? Viņš ir gādājis, lai viņa kalpiem būtu pieejami vērtīgi padomi un atgādinājumi. Piemēram, tādus var atrast Sālamana pamācību grāmatā. Tie ir noderīgi it visiem kristiešiem — kā gados jauniem, tā veciem, kā vīriešiem, tā sievietēm. Ja mēs bīstamies Jehovu, mēs necenšamies meklēt attaisnojumus, kāpēc tomēr varētu rīkoties nepareizi. w23.06 20. lpp., 1., 2. rk.; 21. lpp., 5. rk.

Mēs, visticamāk, esam saskārušies ar dažādām grūtībām, piemēram, ar tuvinieku neapmierinātību. Iespējams, mēs esam bijuši gatavi no kaut kā atteikties materiālā ziņā. (Mat. 6:33.) Jehova ievēro visu, ko darām, tiekdamies pēc viņa valstības. (Ebr. 6:10.) Mēs esam pārliecinājušies, cik patiesi ir Jēzus vārdi: ”Nav neviena, kas būtu atstājis māju vai brāļus, vai māsas, vai māti, vai tēvu, vai bērnus, vai tīrumus manis un labās vēsts dēļ, kas jau tagad, šajā laikā, nesaņemtu simtkārtīgi pretī mājas, brāļus, māsas, mātes, bērnus un tīrumus, kaut arī ar vajāšanām, bet nākamajā laikmetā — mūžīgu dzīvi.” (Marka 10:29, 30.) Tas, ko mēs gūstam, nav pat salīdzināms ar to, ko esam upurējuši. (Ps. 37:4.) w24.03 9. lpp., 5. rk.

Kad pirmajā gadsimtā Jūdejā izcēlās liels bads, kristieši, kas dzīvoja Antiohijā, ”apņēmās sūtīt palīdzību brāļiem Jūdejā — cik kurš varēja atļauties”. (Ap. d. 11:27—30.) Antiohiju no Jūdejas šķīra diezgan liels attālums, tomēr Antiohijas kristieši gribēja palīdzēt saviem garīgajiem brāļiem un māsām. (1. Jāņa 3:17, 18.) Līdzīgi varam rīkoties arī mēs, kad uzzinām, ka mūsu ticības biedri ir cietuši kādā katastrofā. Mēs varam apvaicāties savas draudzes vecākajiem, vai ir iespējams, ka mēs kādā vietā piedalītos palīdzības sniegšanā. Vēl mēs varam ziedot līdzekļus pasaules mēroga darbam un lūgt par nelaimē cietušajiem brāļiem un māsām. Mūsu ticības biedriem varbūt trūks paša nepieciešamākā. Rūpēsimies cits par citu, lai tad, kad Jēzus Kristus īstenos spriedumu ļaunajai pasaulei, viņš redzētu, ka mūsu rīcībā izpaužas sirsnīga līdzjūtība! Tad viņš mūs aicinās ”iemantot valstību”. (Mat. 25:34—40.) w23.07 4. lpp., 9., 10. rk.; 6. lpp., 12. rk.

Jēzus līdzinās savam Tēvam un ir saprātīgs. Jehova Jēzu bija sūtījis sludināt ”Izraēla tautas pazudušajām avīm”. Pildīdams šo uzdevumu, Jēzus apliecināja saprātīgumu. Reiz kāda sieviete, kas nebija izraēliete, lūdzās, lai Jēzus izdziedinātu viņas meitu, ko ”briesmīgi moka dēmons”. Jēzus iežēlojās par šo sievieti un izpildīja viņas lūgumu. (Mat. 15:21—28.) Lūk, vēl kāds piemērs. Jēzus saviem sekotājiem bija teicis: ”Ja kāds.. no manis atsakās, arī es no viņa atteikšos.” (Mat. 10:33.) Bet vai tā notika, kad apustulis Pēteris trīs reizes atteicās no Jēzus? Nē, Jēzus ņēma vērā to, ka Pēterim ir stipra ticība un tas nožēloja savu kļūdu. Pēc augšāmcelšanas Jēzus parādījās Pēterim un acīmredzot darīja tam zināmu, ka ir tam piedevis un to mīl. (Lūk. 24:33, 34.) Gan Dievs Jehova, gan viņa Dēls ir saprātīgi. To pašu Jehova prasa no mums. w23.07 21. lpp., 6., 7. rk.

Kā palīdzēt citiem iegūt pārliecību, ka zeme kļūs par paradīzi? Paskaidrosim viņiem, ka, pirmkārt, solījumu pārvērst zemi par paradīzi ir devis Radītājs — Dievs Jehova. Atklāsmes grāmatā teikts: ”Tronī sēdošais sacīja: ”Lūk! Es visu daru jaunu!”” Viņš spēj īstenot solīto tāpēc, ka viņam piemīt tam vajadzīgā gudrība un spēks, turklāt viņš vēlas to darīt. Otrkārt, Jehova ir tik cieši pārliecināts par sava nodoma īstenošanos, ka par savu solījumu runā tā, it kā tas jau būtu piepildījies. Viņš var pamatoti teikt: ”Šie vārdi ir uzticami un patiesi,” — un: ”Tie ir piepildījušies!” Treškārt, ja Jehova kaut ko sāk darīt, viņš to arī sekmīgi pabeidz, kā izriet no viņa vārdiem: ”Es esmu Alfa un Omega.” (Atkl. 21:6.) Jehova pierādīs, ka Sātans ir melis, kas nespēj kavēt Jehovas nodoma īstenošanos. Ikreiz, kad sludināšanā kāds mums atbild, ka tam, kas teikts Atklāsmes 21:4, ir grūti ticēt, mēs varētu nolasīt un paskaidrot 5. un 6. pantu. Skaidrosim cilvēkiem, ka šajos pantos ir it kā redzams Jehovas paraksts, kas garantē, ka tam, ko viņš ir solījis, var uzticēties! (Jes. 65:16.) w23.11 7. lpp., 18., 19. rk.

Jehova deva šo solījumu Ābrahāmam, kad tam bija 75 gadi un viņam vēl nebija bērnu. Vai Ābrahāms pieredzēja, kā piepildās šis solījums? Ne gluži. Lūk, kas notika tālāk. Ābrahāms ar saimi šķērsoja Eifratu un iegāja Apsolītajā zemē. Pēc tam Ābrahāmam bija jāgaida 25 gadi, līdz nāca pasaulē viņa dēls Īzaks, un vēl pēc 60 gadiem piedzima viņa mazdēli Ēsavs un Jēkabs. (Ebr. 6:15.) Bet Ābrahāms tā arī nepieredzēja, ka viņa pēcnācēji kļūst par lielu tautu un iemanto Apsolīto zemi. Tomēr šis dievbijīgais vīrs nekļuva neapmierināts un saglabāja stipru ticību un ciešas attiecības ar Jehovu. (Jēk. 2:23.) Kad jaunajā pasaulē viņš uzzinās, ka viņa ticība un pacietība nāca par labu visām tautām, viņš noteikti būs saviļņots. (1. Moz. 22:18.) Ko var secināt? Lai gan daļa no mums nenodzīvos līdz brīdim, kad Jehova darīs galu ļaunajai pasaulei, tomēr, ja, līdzīgi Ābrahāmam, būsim pacietīgi, mēs noteikti saņemsim bagātīgas svētības jau šajā laikā, bet jaunajā pasaulē redzēsim, kā piepildās viss, ko Jehova ir solījis. (Marka 10:29, 30.) w23.08 24. lpp., 14. rk.

Jaunībā ķēniņš Usija bija pazemīgs — viņš bija iemācījies ”bīties Dievu”. Viņš nodzīvoja līdz 68 gadu vecumam, un lielāko viņa mūža daļu Jehova viņu svētīja. (2. Laiku 26:1—4.) Usija uzveica daudz Dieva tautas ienaidnieku un nocietināja Jeruzālemi. (2. Laiku 26:6—15.) Viss, ko viņš ar Dieva atbalstu paveica, viņam noteikti sagādāja lielu gandarījumu. (Pulc. 3:12, 13.) Būdams ķēniņš, Usija bija paradis, ka citi klausa viņa rīkojumiem. Iespējams, tāpēc ar laiku Usijam sāka šķist, ka viņš var darīt visu, kas vien ienāk prātā. Reiz viņš iegāja Jehovas templī, lai uz altāra dedzinātu kvēpināmo, bet ķēniņi to nedrīkstēja darīt. (2. Laiku 26:16—18.) Augstais priesteris Azarja mēģināja Usiju aizkavēt, bet Usija aizsvilās dusmās. Ar savu nepaklausību viņš sabojāja attiecības ar Jehovu, un Jehova viņu sodīja — viņš kļuva spitālīgs. (2. Laiku 26:19—21.) Ja viņš būtu palicis pazemīgs, viņa dzīve būtu izvērtusies pavisam citādi. w23.09 10. lpp., 9., 10. rk.

Arī pēc tam, kad apustulis Pēteris bija svaidīts ar svēto garu, viņam bija jācīnās ar savām nepilnībām. 36. gadā svētais gars nāca pār cittautieti Kornēliju, kas nebija apgraizīts, un tas skaidri liecināja, ka ”Dievs nešķiro cilvēkus” un ka pie kristiešu draudzes drīkst piederēt arī neapgraizīti cittautieši. Pēteris bija klāt, kad tas notika. (Ap. d. 10:34, 44, 45.) Pēc tam viņš ”mēdza ēst kopā ar cittautiešiem” — agrāk neko tādu viņš nebūtu atļāvies darīt. Taču dažiem ebreju tautības kristiešiem likās, ka ebreji un cittautieši nedrīkst kopā ēst. Kad uz Antiohiju atnāca vēl daži, kas bija līdzīgās domās, Pēteris, lai neaizskartu ebreju kristiešu jūtas, pārtrauca ēst kopā ar kristiešiem, kas bija cittautieši. Apustulis Pāvils ievēroja šo liekulību un visu klātbūtnē norāja Pēteri. (Gal. 2:13, 14.) Pēteris ņēma vērā Pāvila aizrādījumu un nepārstāja kalpot Jehovam. w23.09 22. lpp., 8. rk.

Godīga pašpārbaude var atklāt mūsu vājās vietas, bet mēs nedrīkstam nolaist rokas. ”Kungs [Jēzus] ir labs”, un viņš mums noteikti palīdzēs. (1. Pēt. 2:3.) Apustulis Pēteris iedrošināja kristiešus, rakstīdams: ”Dievs.. pats jūs sagatavos līdz galam, darīs nelokāmus.” Reiz Pēteris nejutās cienīgs pat atrasties blakus Jēzum. (Lūk. 5:8.) Bet ar Jehovas un Jēzus atbalstu viņam izdevās visu mūžu būt uzticīgam Jēzus māceklim. Tāpēc viņš saņēma brīnišķīgu balvu — Jehova viņam ”atvēra ieeju mūsu Kunga un Glābēja Jēzus Kristus mūžīgajā valstībā”. (2. Pēt. 1:11.) Ja arī mēs, tāpat kā Pēteris, paliksim uzticīgi Jehovam un ļausim, lai Jehova mūs māca, mēs saņemsim balvu — mūžīgu dzīvi. Mēs varam nešaubīties, ka ”sasniegsim savas ticības galamērķi — glābšanu”. (1. Pēt. 1:9.) w23.09 31. lpp., 16., 17. rk.

Senatnē saiešanas telti ieskāva pagalms, ko norobežoja priekškari. Tur savus pienākumus pildīja priesteri. Pagalmā atradās liels dedzināmo upuru altāris, kā arī vara mazgājamais trauks, kas bija domāts tam, lai priesteri pirms svēto pienākumu pildīšanas varētu nomazgāties. (2. Moz. 30:17—20; 40:6—8.) Mūsdienās Jēzus svaidītie brāļi kalpo garīgā tempļa iekšējā pagalmā, kas atrodas uz zemes. Tas, ka saiešanas telts (vēlāk abu tempļu) pagalmā stāvēja mazgājamais trauks, visiem kristiešiem atgādina, cik svarīgi ir būt tīriem gan morālā, gan garīgā ziņā. Bet kur Jehovam kalpo ”lielais pulks”? Apustulis Jānis ”lielo pulku” ieraudzīja ”troņa.. priekšā” — vietā, kas atbilst garīgā tempļa ārējam pagalmam. Arī ārējais pagalms atrodas uz zemes, un tajā ”lielais pulks” kalpo ”dienu un nakti”. (Atkl. 7:9, 13—15.) Mēs bezgala augstu vērtējam iespēju pielūgt Jehovu viņa dižajā garīgajā templī. w23.10 28. lpp., 15., 16. rk.

Jehova mums ir devis īpašu dāvanu — draudzes vecākos. (Jes. 32:1, 2.) Ja mūs māc raizes, stāstīsim par tām draudzes vecākajiem! Ar vecāko starpniecību Jehova mūs var darīt stiprus. Tāpēc neatsacīsimies no viņu piedāvātās palīdzības. Mums dod spēku arī uz Bībeli balstītā cerība dzīvot mūžīgi vai nu debesīs, vai paradīzē uz zemes. (Rom. 4:3, 18, 19.) Šī brīnišķīgā cerība mums palīdz izturēt pārbaudījumus, neatlaidīgi sludināt labo vēsti un pildīt dažādus pienākumus draudzē. (1. Tes. 1:3.) Cerība dzīvot mūžīgi stiprināja arī apustuli Pāvilu. Viņš pats uz savas ādas bija izjutis, ka kristiešus ”spiež no visām pusēm” un vajā, un, tāpat kā citi, arī Pāvils reizēm bija apjucis un satriekts. Vairākkārt viņa dzīvība bija briesmās. (2. Kor. 4:8—10.) Pāvils spēja visu izturēt tāpēc, ka turēja prātā savu cerību. (2. Kor. 4:16—18.) Viņš domāja par savu nākotni, proti, par mūžīgu dzīvi debesīs. Pāvils to bieži pārdomāja, tāpēc viņš ”iekšēji.. dienu no dienas atjaunojās”. w23.10 15., 16. lpp., 14.—17. rk.

Ja nesaņemat atbildi uz savām lūgšanām, padomājiet, vai ir pienācis Jehovas noteiktais laiks apmierināt jūsu lūgumu. Iespējams, mēs gribam, lai uz mūsu lūgšanām Jehova atbildētu tūlīt pat. Tomēr viņš zina labāk, kad ir īstais laiks mums palīdzēt. (Ebr. 4:16.) Ja Jehova uzreiz neatbild uz mūsu lūgšanām, mums varbūt šķiet, ka viņa atbilde ir: ”Nē.” Bet patiesībā viņa atbilde varbūt ir: ”Vēl ne.” Piemēram, kāds gados jauns kristietis lūdz pēc ātrākas izveseļošanās. Taču viņa veselība neuzlabojas. Ja Jehova viņu brīnumainā veidā izdziedinātu, Sātans varētu teikt, ka šis kristietis kalpo Jehovam tikai tāpēc, ka ir izdziedināts. (Īj. 1:9—11; 2:4.) Paturēsim prātā, ka Jehova ir noteicis laiku, kad viņš likvidēs visas slimības. (Jes. 33:24; Atkl. 21:3, 4.) Kamēr tas laiks nav pienācis, nebūtu pareizi gaidīt, ka Jehova mūs brīnumainā veidā izdziedinās. Būtu labāk, ja minētais kristietis lūgtu, lai Jehova viņam dod sirdsmieru un spēku izturēt un lai viņš spētu sadzīvot ar savu slimību un dedzīgi kalpot Jehovam. w23.11 23. lpp., 13. rk.

Samsons bija pieļāvis nopietnu kļūdu, taču viņš nepadevās. Viņš joprojām domāja par to, kā izpildīt Jehovas doto uzdevumu, proti, — vērsties pret filistiešiem. (Tiesn. 16:28—30.) Samsons Jehovam lūdza: ”Ļauj man atriebties filistiešiem!” Jehova izpildīja viņa lūgumu un atkal dāvāja viņam neparastu spēku. Tā Samsonam izdevās ”nonāvēt vairāk filistiešu nekā savas dzīves laikā”. Kaut gan Samsons savas vainas dēļ pieredzēja bēdīgas sekas, viņš neaizmirsa, ko viņam bija uzticējis Jehova. Ja mēs esam kļūdījušies un tāpēc saņēmuši aizrādījumu vai zaudējuši iespēju veikt kādus godpilnus uzdevumus, mēs nedrīkstam padoties. Vienmēr turēsim prātā, ka Jehova labprāt piedod! (Ps. 103:8, 9.) Jehova mums var dot spēku pildīt viņa gribu arī turpmāk, kā viņš to deva Samsonam. w23.09 6. lpp., 15., 16. rk.

Vai Dievam ir prieks par to, ka viņa kalpi sastopas ar problēmām un pārbaudījumiem? Nē, tas tā nav. Dievam ir prieks, ka viņa kalpi visu iztur un paliek viņam uzticīgi. Doma, ka ar savu izturību mēs iepriecinām Jehovu, mums grūtībās dod spēku. (Ps. 5:12.) Arī Ābrahāms ar savu izturību iemantoja Jehovas labvēlību. Jehova viņu sauca par savu draugu un ”atzina par taisnu”. (1. Moz. 15:6; Rom. 4:13, 22.) To pašu varam pieredzēt mēs. Jehovas labvēlība nav atkarīga no tā, cik daudz mēs darām kalpošanā, vai no tā, kas mums ir uzticēts. Jehova uz mums raugās ar labvēlību, ja grūtībās saglabājam uzticību viņam. Mēs to noteikti varam, lai kāds būtu mūsu vecums, apstākļi vai spējas. Apziņa, ka Dievs pret mums ir labvēlīgs, stiprina mūsu pārliecību, kas tas, uz ko mēs ceram, noteikti īstenosies. w23.12 11. lpp., 13., 14. rk.

Kristīgiem brāļiem ir jāapgūst prasme sarunāties. Tas ietver sevī arī prasmi klausīties un spēju izprast sarunas biedra domas un jūtas. (Sāl. pam. 20:5.) Ir jāmācās saprast, par ko liecina cilvēka balss tonis, sejas izteiksme un žesti. Lai apgūtu šo prasmi, ir jāsatiekas ar cilvēkiem. Ja brālis saziņai ar citiem izmanto vienīgi elektroniskās ierīces, viņš neattīsta prasmi sarunāties ar cilvēku klātienē. Jaunie brāļi, meklējiet iespējas satikt cilvēkus un uzsākt ar viņiem sarunas. (2. Jāņa 12.) Kristietim ir jābūt arī spējīgam uzturēt gan sevi, gan savu ģimeni. (1. Tim. 5:8.) Tāpēc ir svarīgi, lai jaunieši apgūtu kādas amata prasmes, kas viņiem ļautu atrast darbu. (Ap. d. 18:2, 3; 20:34; Efes. 4:28.) Jaunieši, mācieties vienmēr pabeigt iesākto un centieties iemantot čakla cilvēka reputāciju. Tas jums noderēs darba meklējumos. w23.12 27. lpp., 12., 13. rk.

Bībelē par Jehovas dienu tiek saukts laikposms, kad Jehova vēršas pret saviem ienaidniekiem un izglābj savus kalpus. Senatnē tā ir bijis ne reizi vien. (Jes. 13:1, 6; Eceh. 13:5; Cef. 1:8.) Mūsu laikos Jehovas diena sāksies ar uzbrukumu lielajai Babilonai un beigsies ar Armagedonu. Lai mēs paliktu dzīvi šajā ”dienā”, mums tai jāgatavojas jau tagad. Ne velti Jēzus saviem sekotājiem teica: ”Esiet arī jūs gatavi.” (Mat. 24:21; Lūk. 12:40.) Lai palīdzētu ticības biedriem sagatavoties Jehovas lielajai tiesas dienai, apustulis Pāvils savā pirmajā vēstulē tesalonikiešiem minēja vairākus salīdzinājumus. Viņš zināja, ka šī ”diena” nepienāks tajā laikā. (2. Tes. 2:1—3.) Taču viņš mudināja kristiešus tai būt gataviem un dzīvot tā, it kā šī ”diena” būtu gaidāma jau rīt. w23.06 8. lpp., 1., 2. rk.

Divdesmitā gadsimta septiņdesmito gadu beigās Japānas galvaspilsētā Tokijā pāri namu jumtiem lepni pacēlās sešdesmitstāvīgs debesskrāpis. Iedzīvotāji bažījās: kā šī ēka izturēs biežās zemestrīces? Taču satraukumam nebija pamata. Ēka bija projektēta seismiski izturīga, proti, noturīga un vienlaikus ”elastīga”, tāda, kas spēj amortizēt pazemes grūdienu spēku. Kādā ziņā kristiešiem ir jābūt līdzīgiem šādam debesskrāpim? Mums jābūt nelokāmiem, tomēr arī ”elastīgiem”. Mēs nedrīkstam piekāpties, ja ir runa par Jehovas likumiem un normām. Mēs labprāt paklausām Jehovam un neatkāpjamies no Bībeles principiem. No otras puses, kristiešiem ir jābūt saprātīgiem, proti, gataviem piekāpties, kad situācija to prasa un piekāpšanās nebūtu pretrunā ar Jehovas normām. (Jēk. 3:17.) Kristietis, kas ir iemācījies būt līdzsvarots, nekrīt galējībās — viņš nav pārlieku stingrs, bet nav arī pārlieku pielaidīgs. w23.07 14. lpp., 1., 2. rk.

Jēzu kārdināja Sātans, kas centās piespiest viņu atteikties no uzticības Dievam. (Mat. 4:1—11.) Sātans par katru cenu gribēja panākt, lai Jēzus sagrēkotu, jo tad Jēzus nespētu samaksāt izpirkumu. Savas kalpošanas laikā Jēzum bija jāiztur arī citi pārbaudījumi. Viņš tika vajāts, un reizēm viņa dzīvība bija briesmās. (Lūk. 4:28, 29; 13:31.) Viņam bija jāsaskaras ar mācekļu trūkumiem. (Marka 9:33, 34.) Kad Jēzus tika tiesāts un izšķīrās jautājums par viņa dzīvību vai nāvi, viņu spīdzināja un zākāja. Beigās viņš tika sodīts ar nāvi ārkārtīgi pazemojošā un mokošā veidā. (Ebr. 12:1—3.) Turklāt savas dzīves pēdējie brīži Jēzum bija jāiztur bez Jehovas aizsardzības. (Mat. 27:46.) Jēzus patiešām daudz ko pārcieta un izturēja, lai samaksātu izpirkumu. Vai pārdomas par to, ko Jēzus bija ar mieru upurēt mūsu labā, mūs nerosina viņu dziļi mīlēt? w24.01 10., 11. lpp., 7.—9. rk.

Attiecībās ar citiem mums palīdz pacietība. Pacietīgs cilvēks uzmanīgi klausās, kad citi runā. (Jēk. 1:19.) Pacietība veicina saticību. Tā palīdz nerīkoties pārsteidzīgi un nereaģēt asi, kad pret mums izturas nelaipni vai kad izjūtam spriedzi. Pacietīgs cilvēks neļaujas dusmām, ja kāds viņu sāpina. Šāds cilvēks nemēģina atriebties, viņš ir iecietīgs un augstsirdīgi piedod. (Kol. 3:12, 13.) Pacietība ir nepieciešama arī tad, kad jāpieņem kāds lēmums. Pacietīgs cilvēks nepieņem sasteigtus lēmumus, bet izpēta un izvērtē dažādas iespējas. Minēsim piemēru. Ja kristietis, domājot par darba piedāvājumiem, neapsvērtu visus plusus un mīnusus, varētu notikt tā, ka viņš sāktu strādāt darbu, kura dēļ ciestu viņa kalpošana Jehovam. Turpretī pacietīgs kristietis, apdomājot darba piedāvājumu, ņem vērā to, kā darbs ietekmēs ģimeni un kalpošanu. Ja esam pacietīgi, mēs tiešām varam izvairīties no sliktu lēmumu pieņemšanas. w23.08 22. lpp., 8., 9. rk.

Cīņa ar savu grēcīgo dabu nav viegla, un reizēm tā atņem spēkus. Bet, ja mēs pārdomājam, ko esam apsolījuši Jehovam, mēs stiprinām savu apņēmību nepadoties kārdinājumam. Cilvēks, kas ir kristījies, ir atteicies no sevis, proti, ir apņēmies turpmāk teikt ”nē” savām savtīgajām tieksmēm un centieniem, kas nav patīkami Jehovam. (Mat. 16:24.) Tāpēc, kad viņš pieredz ticības pārbaudījumu, viņam nav ilgi jādomā, lai izlemtu, kā rīkoties. Viņš jau ir izlēmis, ka vienmēr paliks uzticīgs Jehovam un ka darīs tikai to, kas ir patīkami Jehovam. Šāda nostāja līdzinās Ījaba nostājai — pieredzēdams ārkārtīgi smagus pārbaudījumus, šis Dieva kalps apņēmīgi teica: ”Es neatteikšos no uzticības Dievam!” (Īj. 27:5.) w24.03 9. lpp., 6., 7. rk.

”Mīlestības.. Dievs” ir ar mums. (2. Kor. 13:11.) Viņam rūp ikviens viņa kalps. Mēs izjūtam, kā mūs ”ieskauj viņa uzticīgā mīlestība”. (Ps. 32:10.) Jo vairāk domājam par to, kā ir izpaudusies viņa mīlestība pret mums, jo labāk saskatām, kā viņš par mums rūpējas, un tas mūs viņam tuvina. Mēs varam viņam uzticēt visas savas raizes un bez bažām stāstīt, cik ļoti vēlamies izjust viņa mīlestību. Mēs zinām, ka viņš mūs saprot un vēlas mums palīdzēt. (Ps. 145:19.) Jehovas mīlestība mūs piesaista, gluži kā uguns aukstā dienā. Viņa mīlestība ir gan kvēla, gan maiga. Viņa kalpi ir neizsakāmi priecīgi, ka viņš tos mīl. Psalmu dziesminieks teica: ”Es mīlu Jehovu,” — un to pašu varam teikt arī mēs. (Ps. 116:1.) Apliecināsim to ar visu savu dzīvi! w24.01 31. lpp., 19., 20. rk.

Kā Jēzus darīja zināmu sava Tēva vārdu? Ebreji, kam Jēzus sludināja, jau zināja, ka Dievu sauc Jehova. Bet viņiem Dievs bija labāk jāiepazīst. Tāpēc Jēzus viņiem palīdzēja saprast, kāda ir Dieva personība. (Jāņa 1:17, 18.) Lūk, kāds piemērs. Ebreju rakstos bija teikts, ka Jehova ir žēlsirdīgs un līdzjūtīgs. (2. Moz. 34:5—7.) Bet, lai Jēzus klausītāji izprastu, kā Jehova izpauž šīs īpašības, Jēzus pastāstīja līdzību par pazudušo dēlu un tā tēvu. Šajā līdzībā tēvs, jau pa lielu gabalu ieraudzījis dēlu, kas, nožēlas pārņemts, nāca atpakaļ uz tēva mājām, skrēja tam pretī un to apskāva. Viņš tam no sirds bija piedevis. Lasot šo līdzību, mēs varam iztēloties, cik žēlsirdīgs un līdzjūtīgs ir Jehova. (Lūk. 15:11—32.) Visā savas kalpošanas laikā Jēzus palīdzēja cilvēkiem labāk iepazīt Jehovu. w24.02 10. lpp., 8., 9. rk.

Jehova sniedz mierinājumu tiem, kas pieredz grūtības. Kā mēs šajā ziņā varam līdzināties Jehovam? Kādas īpašības mums sevī jāizkopj, lai mēs spētu mierināt citus? Lai mēs varētu ik dienu ”mierināt cits citu”, mums jācenšas iejusties brāļu un māsu pārdzīvojumos, jāizkopj sevī līdzcietība un no sirds jāmīl ticības biedri. (1. Tes. 4:18; Kol. 3:12; 1. Pēt. 3:8.) Ja iejūtība, līdzcietība un sirsnība būs kļuvušas par neatņemamu mūsu personības iezīmi, mēs izmantosim ikvienu iespēju mierināt tos, kas cieš. Jēzus teica: ”Ar ko sirds pilna, to mute runā. Labs cilvēks sevī glabā labu, tāpēc no viņa nāk labais.” (Mat. 12:34, 35.) Mierinot savus brāļus un māsas, mēs viņiem apliecinām, ka viņus mīlam. w23.11 9., 10. lpp., 10., 11. rk.

Lai izprastu Bībeles pravietojumus, ir vajadzīga palīdzība. Iztēlojieties šādu situāciju: jūs braucat pa nepazīstamu apvidu, bet draugs, kas ceļo ar jums, šo apvidu labi pazīst. Viņš zina, kurp ved katrs ceļš, un vienmēr var precīzi pateikt, kur jūs atrodaties. Jūs noteikti priecājaties, ka jums ir tāds ceļabiedrs. Dievu Jehovu var salīdzināt ar tādu labu draugu. Viņš zina, ka mēs dzīvojam beigu laikā, un skaidri zina, kas cilvēci gaida nākotnē. Mums pazemīgi jālūdz Jehovam, lai viņš palīdzētu izprast Bībeles pravietojumus. (Dan. 2:28; 2. Pēt. 1:19, 20.) Vecāki parasti vēlas, lai nekas neaptumšotu viņu bērnu nākotni. Jehova kā gādīgs Tēvs vēlas, lai visiem cilvēkiem būtu laba nākotne. (Jer. 29:11.) Bet atšķirībā no cilvēkiem Jehova var precīzi pateikt, kas notiks. Viņš ir licis savos Svētajos Rakstos iekļaut pravietojumus, lai mēs jau iepriekš zinātu, kādi svarīgi notikumi ir gaidāmi. (Jes. 46:10.) w23.08 8., 9. lpp., 3., 4. rk.