Jūlijs

It visā, ko teica un darīja Jēzus, atspoguļojās viņa Tēva domas un jūtas. (Jāņa 14:9.) Ko Jēzus brīnumi liecina par Jehovu un Jēzu? Jēzus un viņa Tēvs mūs ļoti mīl. Jēzus apliecināja savu mīlestību pret cilvēkiem, likdams lietā viņam dāvātās brīnumainās spējas, lai atvieglotu cilvēku ciešanas. Reiz divi akli cilvēki lūdza Jēzum: ”Kungs, liec mūsu acīm atvērties!” (Mat. 20:30—34.) Bībelē teikts, ka Jēzus par tiem iežēlojās un tos izdziedināja. Grieķu valodas darbības vārds, kas tulkots ”iežēlojies”, apzīmē dziļas, spēcīgas emocijas. Jēzus mīlēja cilvēkus un no sirds juta tiem līdzi. Tāpēc viņš ne vien dāvāja acu gaismu abiem aklajiem, bet arī paēdināja izsalkušos un izdziedināja kādu spitālīgo. (Mat. 15:32; Marka 1:41.) Mēs varam nešaubīties, ka Dievs, kam piemīt sirsnīga līdzjūtība, un viņa Dēls mūs mīl un cilvēku ciešanas viņus sāpina. (Lūk. 1:78; 1. Pēt. 5:7.) Viņi ilgojas darīt galu visām bēdām un ciešanām. w23.04 3. lpp., 4., 5. rk.

Mums ir jāsper konkrēti soļi un jācenšas mazināt saskarsmi ar Sātana pasaulei raksturīgo domāšanu. Ja regulāri iedziļināsimies Bībelē, mums būs viegli domāt par to, kas ir labs un tīrs. Mūsu prātu sargā arī tas, ka mēs apmeklējam draudzes sapulces un sludinām. Ja mēs to visu darīsim, Jehova nepieļaus, ka tiekam pārbaudīti pāri mūsu spēkiem. (1. Kor. 10:12, 13.) Ikvienam no mums ir svarīgi lūgt Jehovu aizvien karstāk, lai šajos grūtajos laikos mēs spētu palikt viņam uzticīgi. Jehova vēlas, lai mēs ”izlietu viņa priekšā savu sirdi”. (Ps. 62:8.) Slavēsim Jehovu un par visu viņam pateiksimies! Lūgsim, lai viņš mums dod drosmi sludināt un atbalsta grūtībās, kā arī palīdz nepadoties kārdinājumiem. Nepieļausim, ka mūs kaut kas atturētu regulāri lūgt Jehovu! w23.05 7. lpp., 17., 18. rk.

Kādēļ mēs apmeklējam draudzes sapulces? Galvenokārt tādēļ, lai slavētu Jehovu. (Ps. 26:12; 111:1.) Vēl mēs apmeklējam sapulces, lai tagadējos grūtajos laikos cits citu uzmundrinātu un stiprinātu. (1. Tes. 5:11.) Kad sapulcēs paceļam roku un atbildam, mēs sasniedzam abus mērķus. Bet ja nu mēs jūtamies nedroši un tāpēc vilcināmies atbildēt? Bet varbūt ir pilnīgi pretēji — mēs daudz reižu ceļam roku, taču netiekam izsaukti tik bieži, kā mums gribētos. Kas tādās situācijās var palīdzēt? Apustulis Pāvils aicināja kristiešus ”uzmundrināt citam citu”. Mums būs vieglāk piedalīties sapulcēs ar komentāriem, ja apzināsimies, ka citus iepriecina pat vienkāršas atbildes, kas apliecina mūsu ticību. Bet, ja mēs netiekam izsaukti tik bieži, kā vēlētos, mēs varam priecāties par to, ka iespēja atbildēt ir citiem. (1. Pēt. 3:8.) w23.04 20. lpp., 1.—3. rk.

Ebreji, kas jau 70 gadus atradās trimdā, uzzināja, ka viņi drīkst no Babilonijas atgriezties tēvzemē. (Ezr. 1:2—4.) Kā tas bija iespējams? Babilonieši taču nemēdza atbrīvot savus gūstekņus. (Jes. 14:4, 17.) Bet Babilonija tika iekarota, un jaunais valdnieks atļāva ebrejiem doties prom. Ir skaidrs, ka kaut ko tādu varēja panākt tikai Jehova. Visiem ebrejiem bija jāpieņem svarīgs lēmums: atstāt Babiloniju vai palikt. Šī lēmuma pieņemšana nebija viegla nevienam, bet it īpaši tiem, kam bija ģimene. Tos, kas bija krietni gados, biedēja ceļojuma grūtības. Jāņem arī vērā, ka lielākai daļai ebreju viņu senču zeme bija sveša, jo viņi bija dzimuši Babilonijā. Turklāt daļa ebreju Babilonijā bija kļuvuši ļoti turīgi. Tādiem cilvēkiem droši vien bija grūti pamest savu ērto māju un peļņas avotu un pārcelties uz pilnīgi svešu zemi. w23.05 14. lpp., 1., 2. rk.

Bībelē kristieši ir mudināti būt izturīgiem nelabvēlīgos apstākļos, būt līdzjūtīgiem pret citiem un mīlēt ticības biedrus. Lūkas 21:19 var lasīt: ”Ar savu izturību jūs izglābsiet savu dzīvību.” Kolosiešiem 3:12 ir teikts: ”Tērpieties.. līdzjūtībā,” — savukārt 1. Tesalonikiešiem 4:9, 10 ir rakstīts: ”Dievs jums ir mācījis mīlēt citam citu. ..bet mēs jūs, brāļi, rosinām to darīt vēl lielākā mērā.” Visi šie vārdi bija adresēti Kristus sekotājiem, kuri jau bija daudz ko izturējuši, kuri, līdzjūtības mudināti, jau bija palīdzējuši ticības biedriem un kuru starpā jau bija sirsnīga mīlestība. Taču viņi nedrīkstēja apstāties pie sasniegtā, un arī mēs to nedrīkstam. Pārdomāsim, kā rīkojās agrīnie kristieši, kā mēs varam viņiem līdzināties un kā tas mums palīdz būt gataviem lielajam postam. Ja tā rīkosimies, mēs būsim apņēmības pilni izturēt nākotnē gaidāmos pārbaudījumus. w23.07 3. lpp., 4., 8. rk.

Gan ar garu svaidītajiem kristiešiem, gan tiem, kas pieder pie ”citām avīm”, ir jāpaliek uz ”svētā ceļa”, kas ved cauri garīgajai paradīzei un aizvedīs uz galamērķi. (Jāņa 10:16.) Kopš 1919. gada miljoniem cilvēku ir pametuši lielo Babilonu (tā Bībelē ir saukts viltus reliģiju kopums) un sākuši iet pa simbolisko ”svēto ceļu”. Jehova gādāja, lai ebrejus, kas devās uz tēvzemi, ceļā nekavētu nekādi šķēršļi. (Jes. 57:14.) Vai kaut ko līdzīgu var teikt par simbolisko ceļu, kas pastāv mūsu dienās? Jā, var, jo Jehova ar dievbijīgu cilvēku starpniecību sāka gatavot šo ceļu jau vairākus gadsimtus iepriekš. (Salīdzināt Jesajas 40:3.) Šie cilvēki deva savu ieguldījumu ”svētā ceļa” tapšanā, lai vēlāk tie, kas meklē patiesību, varētu pa to aiziet no lielās Babilonas un nonākt garīgā paradīzē, kur ir atjaunota Jehovas pielūgsme. w23.05 15., 16. lpp., 8., 9. rk.

Jehova vēlas, lai mēs viņam kalpotu no laba prāta un ar prieku. (2. Kor. 9:7.) Kā rīkoties, ja tiekšanās uz savu mērķi mums tā īsti nesagādā prieku? Pievērsīsim uzmanību apustulim Pāvilam. Viņš sacīja: ”Es disciplinēju un izkalpinu sevi.” (1. Kor. 9:25—27, zemsv. piez.) Pāvils piespieda sevi rīkoties pareizi arī tad, kad viņam gribējās rīkoties citādi. Kā uz to raudzījās Jehova? Jehova augstu vērtēja Pāvila pūles un viņu bagātīgi atalgoja. (2. Tim. 4:7, 8.) Jehova augstu vērtē arī mūsu pūles, ja tiecamies uz savu mērķi pat tad, kad mums nav lielas vēlēšanās to darīt. Cenšoties sasniegt savus garīgos mērķus, mēs ne vienmēr kaut ko darām tāpēc, ka mums patīk to darīt, bet mēs vienmēr to darām tāpēc, ka mīlam Jehovu. Jehova to zina, un tas viņu iepriecina. Viņš mūs noteikti svētīs par mūsu pūlēm, kā viņš svētīja Pāvilu. (Ps. 126:5.) Kad izjūtam Jehovas atbalstu un labvēlību, aug arī mūsu vēlēšanās tiekties pēc konkrētā mērķa. w23.05 29. lpp., 9., 10. rk.

Cilvēkus, kas neizglābsies Jehovas dienā, apustulis Pāvils salīdzināja ar tādiem, kas guļ. Kad cilvēks ir aizmidzis, viņš ne redz, ne dzird, kas notiek apkārt, nedz arī jūt, kā iet uz priekšu laiks. Ja notiek kaut kas svarīgs, viņš to nepamana un līdz ar to nevar attiecīgi rīkoties. Tagad garīgā ziņā guļ lielākā daļa cilvēku. (Rom. 11:8.) Viņi nepievērš uzmanību pierādījumiem, kas liecina, ka dzīvojam ”pēdējās dienās” un ka pavisam drīz sāksies lielais posts. (2. Pēt. 3:3, 4.) Taču mēs saprotam, ka Jehovas diena strauji tuvojas un ir ārkārtīgi svarīgi palikt nomodā. (1. Tes. 5:6.) Šajā laikā mums ir jāsaglabā miers un jābūt līdzsvarotiem. Kāpēc? Tāpēc, lai mēs neiesaistītos politiskos un sociālos strīdos. Tuvojoties Jehovas dienai, šie strīdi kļūs aizvien asāki un palikt neitrāliem kļūs arvien grūtāk. Tomēr mums nav jāraizējas, kā šādās situācijās tiksim galā. Dieva gars mums palīdzēs nezaudēt nosvērtību un pieņemt gudrus lēmumus. (Lūk. 12:11, 12.) w23.06 9., 10. lpp., 6., 7. rk.

Dzirdot vārdu Samsons, mēs uzreiz domājam par Dieva kalpu, kuram piemita neparasts spēks. Samsons lika lietā savu vareno spēku un paveica dažādus uzdevumus. Lai gan reiz viņš rīkojās muļķīgi un tam bija bēdīgas sekas, kopumā viņa dzīve liecināja, ka viņš ir dievbijīgs cilvēks. Jehova ievēroja visu, ko Samsons, ticības mudināts, paveica, tāpēc Bībelē Samsons ir minēts starp tiem cilvēkiem, kam bija izcila ticība. Ar Samsona starpniecību Jehova iespaidīgā veidā palīdzēja savai tautai. Daudzus gadsimtus vēlāk Jehova iedvesmoja apustuli Pāvilu pieminēt Samsonu kopā ar citiem dievbijīgiem cilvēkiem, kuru dzīvē izpaudās stipra ticība. (Ebr. 11:32—34.) Samsons paļāvās uz Jehovu pat ļoti sarežģītās situācijās. Stāstījums par viņu var stiprināt mūsu ticību. w23.09 2. lpp., 1., 2. rk.

Kas jādara, lai visu izturētu? Mums bieži un dedzīgi jālūdz Jehova un jāuztic viņam visas savas raizes. (1. Tes. 5:17.) Iespējams, šobrīd mēs nesaskaramies ar lieliem pārbaudījumiem. Bet vai mēs lūdzam Jehovam palīdzību ikreiz, kad esam nomākti, sarūgtināti vai apjukuši? Ja būsim pieraduši vērsties pie Jehovas, saskaroties ar ikdienišķām problēmām, mēs nekavēsimies to darīt arī tad, kad būsim lielu problēmu priekšā, un nešaubīsimies, ka viņš zina, kad vislabāk būtu mums palīdzēt un kā to darīt. (Ps. 27:1, 3.) Ja mēs izturēsim tagadējos pārbaudījumus, mums būs vieglāk izturēt nākotnē gaidāmo lielo postu. (Rom. 5:3.) Kāpēc tā var apgalvot? Daudzi mūsu ticības biedri ir teikuši, ka pārbaudījumi viņus ir norūdījuši un ka tie ir stiprinājuši viņu ticību. Tie ir iedvesuši viņos pārliecību, ka Jehova vēlas viņiem palīdzēt un ar Jehovas atbalstu viņi spēs izturēt arī turpmākos pārbaudījumus. (Jēk. 1:2—4.) w23.07 3. lpp., 7., 8. rk.

Jehovas saprātīgums ir cieši saistīts ar pazemību un iejūtību. Jehovas pazemība spilgti izpaudās tad, kad viņš grasījās iznīcināt Sodomu. Ar eņģeļu starpniecību Jehova savam kalpam Latam lika bēgt kalnos. Bet Lats baidījās turp doties. Tāpēc viņš lūdza, lai Jehova viņam ar ģimeni atļautu paglābties Coārā — mazā pilsētiņā, kuru arī bija paredzēts nopostīt. Jehova būtu varējis uzstāt, ka Latam ir jāpaklausa viņa norādījumiem visos sīkumos. Taču Jehova Latam piekāpās, kaut gan tas nozīmēja atstāt Coāru neskartu. (1. Moz. 19:18—22.) Vairākus gadsimtus vēlāk risinājās notikumi, kas skaidri liecināja par Jehovas iejūtību. Viņš bija licis pravietim Jonam paziņot Nīnives bezdievīgajiem iedzīvotājiem, ka pilsēta pavisam drīz tiks nopostīta. Bet tad nīnivieši nožēloja savus grēkus. Jehovam kļuva viņu žēl, un viņš pasaudzēja šo lielo pilsētu. (Jon. 3:1, 10; 4:10, 11.) w23.07 21. lpp., 5. rk.

Ko mēs varam mācīties no tā, kas Bībelē stāstīts par Joasu? Viņš bija kā koks, kuram ir seklas saknes un kura stumbram vajadzīgs balsts. Kad balsta, tas ir, Jojadas, vairs nebija un sāka pūst ”atkrišanas vēji”, Joass novērsās no Jehovas. Tas uzskatāmi ilustrē, ka bijība pret Dievu nedrīkst balstīties tikai uz ticības biedru, tostarp tuvinieku, ticību. Lai saglabātu tuvas attiecības ar Jehovu, mums pašiem jāvairo mīlestība un bijība pret viņu, regulāri iedziļinoties Bībelē, pārdomājot tajā teikto un sirsnīgi lūdzot Jehovu. (Jer. 17:7, 8; Kol. 2:6, 7.) Jehova neprasa no mums pārāk daudz. Viņa prasību būtība ir izteikta šādos vārdos: ”Bīsties Dievu un pildi viņa likumus, jo tas ir viss, kas no cilvēka tiek prasīts.” (Pulc. 12:13.) Ja izjutīsim bijību pret Dievu, mēs spēsim pārbaudījumos palikt uzticīgi Dievam un nosargāsim savu draudzību ar viņu. w23.06 18., 19. lpp., 17.—19. rk.

Atklāsmes 21:5 sākas šādi: ”Tronī sēdošais sacīja.” Tā ir ievadīti vārdi, ko ir teicis pats Jehova. Zīmīgi, ka Atklāsmes grāmatā aprakstītajās parādībās Jehova ir runājis tikai trīs reizes, un šī reize ir viena no tām. Tātad 3. un 4. pantā lasāmo solījumu ir apstiprinājis nevis kāds eņģelis vai augšāmceltais Jēzus, bet gan pats Jehova. Mēs varam nešaubīgi ticēt tālākajiem vārdiem, jo Jehova ”nevar melot”. (Tit. 1:2.) Vārdi, ar kuriem sākas 5. pants, iedveš pārliecību, ka tālāk teiktajam var pilnībā uzticēties. Jehovas teiktais sākas ar vārdu ”Lūk!” Grieķu valodas vārds, kas šajā pantā tulkots ”lūk”, Atklāsmes grāmatā ir izmantots daudz reižu. Kas ir teikts tālāk 5. pantā? Dievs paziņo: ”Es visu daru jaunu!” Lai gan Jehova runā par to, kas ir gaidāms nākotnē, viņš runā tā, it kā tas jau notiktu, jo viņš skaidri zina, ka savu solījumu īstenos. (Jes. 46:10.) w23.11 3., 4. lpp., 7., 8. rk.

Apustulis Pēteris pieļāva kļūdas. Lūk, daži piemēri. Kad Jēzus saviem mācekļiem skaidroja, ka viņam būs daudz jācieš un ka viņu nogalinās, lai piepildītos Bībelē teiktais, Pēteris viņu aprāja. (Marka 8:31—33.) Ne vienu reizi vien Pēteris un citi apustuļi ”savā starpā strīdējās, kurš no viņiem ir galvenais”. (Marka 9:33, 34.) Naktī pirms Jēzus nāves Pēteris rīkojās impulsīvi un nocirta kādam cilvēkam ausi. (Jāņa 18:10.) Tajā pašā naktī Pēteris padevās bailēm un trīs reizes noliedza, ka pazīst Jēzu. (Marka 14:66—72.) Sapratis, ko ir izdarījis, Pēteris rūgti raudāja. Jēzus nepameta savu apustuli, kam bija sašļukusi dūša. Kad Jēzus bija piecelts no nāves, viņš deva Pēterim iespēju apliecināt, ka tas viņu joprojām mīl. Jēzus aicināja Pēteri ganīt viņa avis. (Jāņa 21:15—17.) Pēteris atsaucās uz šo aicinājumu. Kad Jeruzālemē Vasarsvētkos pirmie Jēzus mācekļi tika svaidīti ar svēto garu, starp viņiem bija arī Pēteris. w23.09 22. lpp., 6., 7. rk.

”Ganiet jums uzticēto Dieva ganāmpulku,” vērsdamies pie citiem draudzes vecākajiem, rakstīja apustulis Pēteris. (1. Pēt. 5:1—4.) Draudzes vecākie no sirds mīl ticības biedrus un vēlas par tiem gādāt. Taču reizēm aizņemtības vai noguruma dēļ viņiem liekas, ka viņi nespēj tikt galā ar šo pienākumu. Tādā gadījumā ir svarīgi stāstīt par savām bažām Jehovam. Pēteris mudināja: ”Ja kāds kalpo, lai dara to ar spēku, ko piešķir Dievs.” (1. Pēt. 4:11.) Daudzi brāļi un māsas saskaras ar tādām problēmām, kas tiks atrisinātas tikai jaunajā pasaulē. Vecākajiem jāpatur prātā, ka ”augstais gans” Jēzus Kristus var palīdzēt daudz labāk nekā viņi. Jēzus Kristus var palīdzēt Jehovas kalpiem jau tagad, un viņš tiem palīdzēs jaunajā pasaulē. Jehova no draudzes vecākajiem prasa mīlēt ticības biedrus, gādāt par tiem un ”rādīt priekšzīmi ganāmpulkam”. w23.09 29., 30. lpp., 13., 14. rk.

Mums ir jānoraida pasaulīgs domāšanas veids. Ja mēs pārņemtu neticīgu cilvēku domāšanas veidu, mēs varētu novērsties no Jehovas. (1. Kor. 3:19.) ”Šīs pasaules gudrība” mudina izdabāt miesas vēlmēm. Pirmajā gadsimtā Pergamā un Tiatīrā bija izplatīta elkdievība un netiklība un turienes draudzēs vairāki kristieši bija pakļāvušies kaitīgai ietekmei. Tāpēc gan Pergamas, gan Tiatīras draudzei Jēzus stingri aizrādīja par to, ka tajās tiek paciesta netiklība. (Atkl. 2:14, 20.) Arī mūsdienās neticīgi cilvēki spiež kristiešus pārņemt nepareizus uzskatus. Tuvinieki vai paziņas varbūt apelē pie mūsu jūtām un mudina uz rīcību, kas nav patīkama Dievam. Piemēram, mums varbūt cenšas iestāstīt, ka Bībeles morāles normas ir novecojušas un ka padoties savām vēlmēm ir normāli. Reizēm mums var šķist, ka Jehovas norādījumi nav pietiekami skaidri. Mums pat var rasties kārdinājums ”tiekties pāri tam, kas rakstīts”. (1. Kor. 4:6.) w23.07 16. lpp., 10., 11. rk.

Jēzus mātei Marijai bija nepieciešams spēks. Viņa nebija precējusies, un viņai nebija pieredzes bērnu audzināšanā. Bet tagad viņai būs jāuzņemas rūpes par mazuli, kam vēlāk būs jākļūst par Mesiju. Kā viņa savam līgavainim Jāzepam paskaidros, ka viņa gaida bērnu, kaut arī viņai ”nav bijis tuvības ar vīrieti”? (Lūk. 1:26—33.) Kur Marija smēlās spēku? Viņa vērsās pēc atbalsta pie citiem Dieva kalpiem. Piemēram, viņa lūdza, lai eņģelis Gabriēls pastāsta par šo uzdevumu nedaudz vairāk. (Lūk. 1:34.) Drīz pēc tam Marija ”devās uz pilsētu Jūdas kalnos”, lai apciemotu savu radinieci Elizabeti. Kad Marija tur ieradās, Elizabete, Jehovas iedvesmota, teica pravietiskus vārdus par vēl nedzimušo Marijas bērnu un cildināja pašu Mariju. (Lūk. 1:39—45.) Marija sacīja, ka Jehova ”ar savu roku.. ir paveicis varenus darbus”. (Lūk. 1:46—51.) Ar eņģeļa Gabriēla un Elizabetes starpniecību Jehova Mariju bija stiprinājis. w23.10 14., 15. lpp., 10.—12. rk.

Dievs bija paredzējis svaidīt ar svēto garu 144 tūkstošus Jēzus mācekļu, lai viņi debesīs būtu priesteri un kalpotu kopā ar Jēzu. Svaidītajiem kristiešiem ir īpašas attiecības ar Jehovu. (Atkl. 14:1.) Saiešanas telts svētā vieta simbolizēja stāvokli, kāds šiem kristiešiem, ko Dievs ar savu garu ir pieņēmis par bērniem, ir uz zemes. (Rom. 8:15—17.) Saiešanas telts vissvētākā vieta attēloja debesis, kur mīt Jehova. Priekškars, kas nodalīja svēto vietu no vissvētākās, simbolizēja Jēzus fizisko ķermeni. Kamēr Jēzus bija cilvēks, viņš nevarēja ieiet debesīs un veikt garīgajā templī ”izcilā augstā priestera” pienākumus. Upurēdams cilvēces labā savu miesu, Jēzus visiem svaidītajiem kristiešiem pavēra iespēju nonākt debesīs. Viņi varēs saņemt šo balvu tikai tad, kad viņi, tāpat kā Jēzus, vairs nebūs ”miesa un asinis”. (Ebr. 10:19, 20; 1. Kor. 15:50.) w23.10 28. lpp., 13. rk.

Gideonam ar asiem pārmetumiem uzbruka efraimieši, tomēr viņš to neuztvēra saasināti, jo apzinājās, ka nav pilnīgs. (Tiesn. 8:1—3.) Viņš neiekaisa dusmās un runāja laipni. Viņš pacietīgi uzklausīja sašutušos efraimiešus un taktiski kliedēja saspīlējumu. Vecākajiem ir jārīkojas līdzīgi Gideonam — jāuzklausa kritika un jāatbild laipni. (Jēk. 3:13.) Tā viņi draudzē veicina mieru. Kad Gideonu cildināja par uzvaru pār midiāniešiem, viņš norādīja, ka īstais izraēliešu glābējs ir Jehova. (Tiesn. 8:22, 23.) Ko no tā var mācīties vecākie? Arī viņiem par visu, ko viņi paveic kalpošanā, jāslavē Jehova. (1. Kor. 4:6, 7.) Ja draudzes vecāko slavē par viņa mācītprasmi, viņš var norādīt, ka tas, ko viņš māca, nāk no Bībeles vai ka prasmi mācīt viņš ir apguvis Jehovas organizācijā. Vecākajiem būtu labi laiku pa laikam pārdomāt, vai viņi nemēģina iespaidot citus, tā patiesībā izceldami nevis Jehovu, bet sevi. w23.06 4. lpp., 7., 8. rk.

Tad, ja nesaņemam gaidīto atbildi uz savām lūgšanām, mēs varam pārdomāt, vai mums vispār šādu lūgumu vajadzētu izteikt. Bieži vien mums liekas, ka mēs zinām, kas tieši mums ir vajadzīgs. Bet varbūt tas, ko lūdzam, mums nenāks par labu ilgtermiņā. Ļoti iespējams, Jehovam padomā ir labāks risinājums mūsu problēmai nekā tas, ko esam iedomājušies un par ko esam lūguši. Bet dažreiz tas, par ko lūdzam, varbūt nav saskaņā ar Jehovas gribu. (1. Jāņa 5:14.) Iztēlosimies, ka vecāki lūdz, lai Jehova viņu bērnu notur patiesībā. Šāds lūgums var likties saprātīgs, bet jāatceras, ka Jehova nevienu nespiež viņam kalpot. Viņš vēlas, lai cilvēki, tostarp arī bērni un jaunieši, paši izlemtu viņam kalpot. (5. Moz. 10:12, 13; 30:19, 20.) Tātad daudz labāk būtu, ja vecāki lūgtu, lai Jehova viņiem palīdzētu ietekmēt bērna sirdi. Ja bērns no sirds iemīlēs Jehovu, viņš pats gribēs kļūt par Jehovas kalpu. (Sāl. pam. 22:6; Efes. 6:4.) w23.11 21. lpp., 5. rk.; 23. lpp., 12. rk.

Kāpēc tas ir tik svarīgi? Kādā Bībeles komentārā bija teikts, ka oriģinālvalodas vārds, kas tulkots ”mierināt”, nozīmē ”atrasties līdzās cilvēkam, kas pārcieš smagus pārbaudījumus, un viņu stiprināt”. Tātad, kad mēs mierinām ticības biedru, kas pieredz grūtības, mēs viņu stiprinām un palīdzam viņam palikt uz dzīvības ceļa. Ikreiz, kad uzklausām ticības biedra raizes un bēdas un viņu mierinām, mēs apliecinām, ka viņš mums ir dārgs. (2. Kor. 7:6, 7, 13.) Vēlme mierināt citus ir cieši saistīta ar līdzjūtību. Kad mēs jūtam kādam līdzi, mēs gribam viņu mierināt un atvieglot viņa ciešanas. Tātad līdzjūtība ir tā, kas mudina sniegt atbalstu tiem, kas cieš. Apustuļa Pāvila vārdos ir redzams, ka Jehovas līdzjūtība ir saistīta ar rīcību. Pāvils rakstīja, ka Jehova ir ”līdzjūtības Tēvs un visa mierinājuma Dievs”. (2. Kor. 1:3.) w23.11 9. lpp., 8.—10. rk.

Visi kristieši saskarsies ar pārbaudījumiem. Tā notika pirmajā gadsimtā. Apustulis Pāvils Tesalonikas kristiešiem rakstīja: ”Jau tad, kad bijām pie jums, mēs jums teicām, ka pieredzēsim pārbaudījumus, un, kā paši redzat, tieši tā ir noticis.” (1. Tes. 3:4.) Bet Korintas kristiešiem viņš rakstīja: ”Mēs gribam, brāļi, lai jūs zinātu, kādus pārbaudījumus mēs pieredzējām.. ..tā ka vairs necerējām palikt dzīvi.” (2. Kor. 1:8; 11:23—27.) Arī mēs noteikti sastapsimies ar pārbaudījumiem. (2. Tim. 3:12.) Daudziem Jehovas kalpiem nākas pieredzēt draugu un tuvinieku naidīgo attieksmi. Citiem apņēmība it visā rīkoties godīgi sagādā problēmas darbā. (Ebr. 13:18.) Ne vienam vien sludināšanas dēļ ir jāsaskaras ar varas pārstāvju pretestību. Tomēr Pāvils kristiešiem rakstīja, ka viņiem jāpriecājas, lai kādas grūtības viņi pieredzētu. w23.12 10., 11. lpp., 9., 10. rk.

Jēkabs pieredzēja daudzas grūtības. Viņa dēli Simeons un Levijs apkaunoja savu ģimeni un sagādāja negodu Jehovas vārdam. Vēlāk, laižot pasaulē otro dēlu, nomira Jēkaba mīļā sieva Rāhele. Bet, kad Jēkabs jau bija sasniedzis sirmu vecumu, viņam bija jāpārceļas uz Ēģipti, jo Kanaānā bija izcēlies liels bads. (1. Moz. 35:16—19; 37:28; 45:9—11, 28.) Pārbaudījumos Jēkabs nezaudēja ticību Jehovam un viņa solījumiem. Savukārt Jehova apliecināja Jēkabam, ka viņš pret to ir noskaņots labvēlīgi. Piemēram, Jēkaba turība vairojās. Un vai varat iztēloties, cik pateicīgs Jehovam bija Jēkabs, kad atkal varēja būt kopā ar savu dēlu Jāzepu, ko ilgus gadus bija uzskatījis par mirušu? Tuvas attiecības ar Jehovu Jēkabam palīdzēja izturēt visus pārbaudījumus. (1. Moz. 30:43; 32:9, 10; 46:28—30.) Ja mēs saglabāsim ciešas attiecības ar Jehovu, arī mēs spēsim izturēt jebkurus negaidītus pārbaudījumus. w23.04 15. lpp., 6., 7. rk.

Šajā dziesmā Dāvids pauda pārliecību, ka Jehova viņu mīl un par viņu gādā. No šīs dziesmas vārdiem ir redzams, cik tuvas attiecības viņam bija ar Jehovu. Dāvids nosauca Jehovu par savu Ganu. Viņš pilnībā paļāvās uz Jehovu. Ļaudams Jehovam vadīt savas gaitas, Dāvids jutās drošībā. Viņam nebija ne mazāko šaubu par to, ka Jehovas mīlestība viņu pavadīs visu mūžu. Dāvids izjuta, kā Jehova par viņu pastāvīgi gādāja. Viņš zināja, ka Jehova pret viņu ir labvēlīgs, un tāpēc bija pārliecināts, ka Jehova par viņu gādās arī turpmāk, lai kas viņam būtu jāpieredz. Dāvids ticēja, ka Jehova viņu mīl un vienmēr rūpēsies par viņu, un viņš neraizējās par nākotni. Ciešās attiecības ar Jehovu viņam sniedza dziļu gandarījumu un prieku. (Ps. 16:11.) w24.01 29. lpp., 12., 13. rk.

Pēc Otrā pasaules kara daudzās zemēs Jehovas kalpi ir varējuši brīvi sludināt Bībeles vēsti. Tāpēc miljoniem cilvēku ir iepazinuši Jehovu un sākuši viņam kalpot. Vadošā padome dara visu iespējamo, lai tās sniegtajos norādījumos vienmēr atspoguļotos Jehovas un Jēzus Kristus viedoklis. Draudzes šos norādījumus saņem ar rajona pārraugu un vecāko starpniecību. Kā var redzēt Bībelē, ar garu svaidītos kristiešus, kuriem uzticēta vadība, Jēzus ”tur” savā ”labajā rokā”. (Atkl. 2:1.) Protams, visi draudzes vecākie ir nepilnīgi cilvēki, kas mēdz kļūdīties. Kā zināms, reizēm kļūdījās Mozus un Jozua un kļūdas pieļāva arī apustuļi. (4. Moz. 20:12; Joz. 9:14, 15; Rom. 3:23.) Bet mēs varam nešaubīties, ka Kristus vada uzticamo un gudro kalpu, ka draudzes vecākie rīkojas saskaņā ar Kristus vadību un ka Kristus vadīs savus sekotājus arī turpmāk. Mums patiešām ir daudz iemeslu klausīt tiem brāļiem, kuriem ir uzticēta vadība. w24.02 23., 24. lpp., 13., 14. rk.

Jehovam ir prieks, ja mūsu vārdos izpaužas mīlestība pret viņu un pateicība viņam. Sludināšanā mūsu galvenais mērķis ir palīdzēt cilvēkiem tuvoties Jehovam, — mēs vēlamies, lai arī viņi iemīlētu debesu Tēvu. (Jēk. 4:8.) Mēs stāstām citiem, cik brīnišķīga ir Jehovas personība, un vēlamies, lai cilvēki uzzinātu, kas Bībelē teikts par viņa mīlestību, taisnīgumu, gudrību un varenību. Kā vēl mēs varam slavēt Jehovu? Mēs cenšamies viņam līdzināties. Jo labāk mums tas izdodas, jo vairāk mēs atšķiramies no ļaunās pasaules. Cilvēki to ievēro un vēlas zināt iemeslu. (Mat. 5:14—16.) Reizēm savās ikdienas gaitās mums rodas iespēja pastāstīt, kāpēc mēs kādās situācijās rīkojamies citādi nekā lielākā daļa cilvēku. Izmantodami šādas iespējas, mēs rosinām cilvēku interesi par patieso Dievu. Ja mēs cenšamies visdažādākajos veidos slavēt Jehovu, mēs viņu ļoti iepriecinām. (1. Tim. 2:3, 4.) w24.02 10. lpp., 7. rk.

Lai kļūtu par garīgi nobriedušiem kristiešiem, jauniešiem ir jācenšas attīstīt dažādas praktiskas iemaņas. Tās viņiem palīdzēs pildīt dažādus pienākumus draudzē, atrast darbu, kas ļaus uzturēt gan sevi, gan ģimeni, un veidot labas attiecības ar citiem. Piemēram, apgūstiet prasmi lasīt un rakstīt. Bībelē teikts, ka cilvēks, kas katru dienu lasa un pārdomā Dieva vārdus, ir laimīgs un tam viss labi izdodas. (Ps. 1:1—3.) Ik dienu lasot Dieva Rakstus, cilvēks arvien labāk izprot, kā domā Jehova. Tas savukārt viņam palīdz skaidri spriest un saprast, kā izlasīto attiecināt uz savu dzīvi. (Sāl. pam. 1:3, 4.) Vīrieši, kas prasmīgi māca un spēj dot uz Bībeli balstītus padomus, ir nenovērtējams atbalsts ticības biedriem. Gados jaunie brāļi, ja jūs pratīsiet labi lasīt un rakstīt, jums būs vieglāk sagatavot saturīgas atbildes un runas, kas stiprinās brāļu un māsu ticību. Un, kad jūs pētīsiet Bībeli un draudzes sapulcēs un kongresos klausīsieties runas, jūs spēsiet pierakstīt galvenās domas. Šādas piezīmes jums palīdzēs stiprināt savu ticību un uzmundrināt citus. w23.12 26., 27. lpp., 9.—11. rk.

Kad mums uzmāksies bailes, domāsim par to, ko Jehova darīs drīzā nākotnē, kad vairs nebūs Sātana. 2014. gada reģionālajā kongresā bija redzams demonstrējums, kurā kādas ģimenes galva pārfrāzēja 2. Timotejam 3:1—5 teikto. Ja šajos pantos būtu pravietoti apstākļi jaunajā pasaulē, tie skanētu šādi: ”Jaunajā pasaulē iestāsies īpaši brīnišķīgi laiki, jo cilvēki mīlēs cits citu, tieksies pēc garīgām vērtībām, būs pieticīgi, pazemīgi, slavēs Dievu, būs paklausīgi vecākiem, pateicīgi, uzticīgi, mīļi, saticīgi, vienmēr par citiem runās labu, būs savaldīgi, lēnprātīgi, mīlēs labo, būs uzticami, piekāpīgi, tādi, kas neizceļ sevi, kas mīl Dievu, nevis baudas un dzīvo dievbijīgi. Tādiem pieķeries!” Varbūt arī mēs ar ģimenes locekļiem vai citiem ticības biedriem varētu biežāk pārrunāt, kāda būs dzīve jaunajā pasaulē. w24.01 6. lpp., 13., 14. rk.

Vai nav lieliski zināt, ka Jehova pret savu tautu ir labvēlīgs? Bībelē par Jehovu ir teikts: ”Tu savai tautai dāvā godu un spēku, tava labvēlība mūs dara stiprākus.” (Ps. 89:17.) Tomēr dažiem reizēm uzmācas doma, ka konkrēti ar viņiem Jehova nav apmierināts. Arī senatnē Jehovas kalpi dažreiz cīnījās ar tādām domām. (1. Sam. 1:6—10; Īj. 29:2, 4; Ps. 51:11.) No Bībeles ir skaidri redzams, ka cilvēki var iegūt Jehovas labvēlību, ja viņi tic Jēzum Kristum un kristījas. (Jāņa 3:16.) Kristījoties cilvēks citu priekšā apliecina, ka ir nožēlojis grēkus un ir apsolījis Dievam, ka pildīs viņa gribu. (Ap. d. 2:38; 3:19.) Jehova priecājas, kad cilvēks, sperot šādus soļus, parāda, ka vēlas būt viņa draugs. Kamēr mēs cenšamies dzīvot saskaņā ar savu solījumu, Jehova pret mums ir labvēlīgs un uzskata mūs par saviem draugiem. (Ps. 25:14.) w24.03 26. lpp., 1., 2. rk.

Ja varas iestādes mums aizliedz sludināt, mēs varam rīkoties līdzīgi agrīnajiem kristiešiem. Mēs varam lūgt Jehovam drosmi un gudrību, nemaz nešaubīdamies, ka viņš sludināšanā mums palīdzēs. Lūgsim arī, lai Jehova palīdz mums grūtībās. Daudzi Jehovas kalpi cīnās ar kādu slimību vai emocionālām problēmām, ir zaudējuši tuvu cilvēku vai pieredz grūtības ģimenē, vajāšanas vai kādas citas problēmas. Pandēmijas vai kara dēļ šādas problēmas tikai saasinās. Stāstīsim Jehovam par visām savām raizēm un bažām! Runāsim ar viņu kā ar tuvu draugu un paļausimies, ka viņš mums noteikti palīdzēs. (Ps. 37:3, 5.) Ja neatlaidīgi lūgsim Jehovu, mēs spēsim būt ”izturīgi bēdās”. (Rom. 12:12.) Jehova zina, ar kādām grūtībām saskaras viņa kalpi, ”viņš dzird to palīgā saucienus”. (Ps. 145:18, 19.) w23.05 5., 6. lpp., 12.—15. rk.

Kad ir jāpieņem kāds svarīgs lēmums, mums vispirms ir jācenšas izprast, ”kāda ir Jehovas griba”, un tad jārīkojas saskaņā ar to. (Efes. 5:17.) Mēs varam uzzināt Dieva domas par konkrēto jautājumu, ja noskaidrojam, kādi Bībeles principi attiecas uz mūsu situāciju. Ievērojot šos principus, mēs pieņemsim gudrus lēmumus. Dieva ienaidnieks Sātans, kas Bībelē saukts par ”ļauno”, grib panākt, lai mēs būtu tik ļoti aizņemti, tiecoties pēc pasaulīgiem mērķiem, ka mums vairs neatliktu laika kalpošanai Jehovam. (1. Jāņa 5:19.) Kristieša dzīvē par galveno nemanāmi varētu kļūt manta, tiekšanās pēc augstas izglītības vai arī laicīgais darbs. Ja tā ir noticis, kristieti ir ietekmējuši pasaulīgi uzskati. Protams, mums ir vajadzīga gan nauda, gan izglītība, gan darbs, taču tas nedrīkst kļūt mūsu dzīvē par svarīgāko. w24.03 24. lpp., 16., 17. rk.