Jūnijs

Jehova agrīnos kristiešus atalgoja par to, ka viņi bija gatavi pielāgoties mainīgajiem apstākļiem. Viņi bieži tika vajāti, un reizēm tas notika tad, kad viņi to it nemaz negaidīja. Piemēram, lūk, ko pieredzēja Barnaba un apustulis Pāvils, kad viņi sludināja Listrā un tās apkārtnē. Sākumā ļaudis viņus labprāt uzklausīja. Bet vēlāk kristietības ienaidnieki sakūdīja pilsētniekus un daļa no tiem pašiem ļaudīm, kas bija klausījušies labo vēsti, ”nomētāja Pāvilu ar akmeņiem un izvilka ārā no pilsētas, domādami, ka viņš ir miris”. (Ap. d. 14:19.) Barnaba un Pāvils devās sludināt uz citurieni. Viņi ”palīdzēja daudziem kļūt par mācekļiem”, un viņu vārdi un priekšzīme stiprināja citus kristiešus. (Ap. d. 14:21, 22.) Daudziem nāca par labu Barnabas un Pāvila izturība un neatlaidība situācijā, kas tik pēkšņi bija mainījusies. Tātad, ja mēs neatlaidīgi turpināsim Jehovas uzticēto darbu, viņš mūs noteikti svētīs. w23.04 16. lpp., 13., 14. rk.

Ķēniņš Dāvids savas dzīves laikā pieredzēja daudz bīstamu situāciju, kad naidīgi noskaņotu cilvēku dēļ viņa dzīvība bija briesmās, un viņš bieži lūdza Jehovam palīdzību. Dāvidam nebija ne mazāko šaubu par to, ka Jehova viņa lūgšanas uzklausa un uz tām atbild. Arī mēs par to varam nešaubīties. Bībelē rakstītais vairo mūsu pārliecību, ka Jehova mums var dot gudrību un spēku izturēt grūtības. Viņš var pamudināt mūsu ticības biedrus, kā arī cilvēkus, kas viņam vēl nekalpo, steigties mums palīgā. Lai gan Jehova uz mūsu lūgšanām ne vienmēr atbild tā, kā esam cerējuši, mēs skaidri zinām, ka viņš tomēr atbild. Viņš gādā, lai mums būtu tieši tas, kas vajadzīgs, un tieši tad, kad vajadzīgs. Tāpēc lūgsim Jehovu paļāvībā, ka viņš mūs sadzirdēs, un nemaz nešaubīsimies, ka viņš par mums rūpēsies gan tagad, gan jaunajā pasaulē, kad viņš ”ik dzīvai radībai gādās, ko tā vēlas”. (Ps. 145:16.) w23.05 8. lpp., 4. rk.; 13. lpp., 17., 18. rk.

Jums būs vieglāk īstenot garīgus mērķus, ja domāsiet par ieguvumiem. Ko jūs gūsiet, ja sasniegsiet savu mērķi? Ja jūsu mērķis ir saistīts ar Bībeles lasīšanu vai lūgšanām, pārdomājiet, kā tā sasniegšana ietekmēs jūsu attiecības ar Jehovu. (Ps. 145:18, 19.) Ja jūs vēlaties attīstīt kādu Dievam tīkamu īpašību, pārdomājiet, kā uzlabosies jūsu attiecības ar citiem, kad būsiet izkopuši sevī šo īpašību. (Kol. 3:14.) Pierakstiet potenciālos ieguvumus un ik pa laikam pārlasiet šo sarakstu. Jums nāks par labu arī tas, ja draudzēsieties ar tiem, kas jūs motivē. (Sāl. pam. 13:20.) It visiem gadās dienas, kad trūkst apņēmības tiekties pēc sava mērķa. Vai tādos brīžos jūs neko nevaram darīt sava mērķa labad? Nē, tā nav. Dienās, kad trūkst motivācijas, ir jāsaņem sevi rokās un jāturpina iet pretī mērķim. Iznākums noteikti būs pūļu vērts! w23.05 27., 28. lpp., 5.—8. rk.

Mums jāuzņemas atbildība par savu rīcību un tās sekām, piemēram, par neapdomīgiem vārdiem un pārsteidzīgiem soļiem. Iespējams, par izdarīto mūs moka sirdsapziņa. Tas, domājams, mūs mudina atzīties grēkos, vērst situāciju par labu un neatkārtot iepriekšējās kļūdas. Tā rīkojoties, mēs spēsim turpināt skrējienu pēc dzīvības. Ja esam pieņēmuši lēmumu, kuram ir sliktas sekas, mums jāatzīst šis fakts. Netērēsim laiku un spēku, mēģinādami sevi attaisnot vai, tieši pretēji, nemitīgi sevi šaustīdami, vai arī cenzdamies par savu rīcību uzvelt vainu citiem. Atzīsim, ka esam kļūdījušies, un darīsim kaut ko lietas labā. Ja mūs māc vainas apziņa, pazemīgi griezīsimies lūgšanās pie Jehovas, atzīsimies viņam savos nodarījumos un lūgsim viņa piedošanu. (Ps. 25:11; 51:3, 4.) Atvainosimies tiem, kam esam nodarījuši pāri, un vajadzības gadījumā lūgsim palīdzību draudzes vecākajiem. (Jēk. 5:14, 15.) Mācīsimies no savām kļūdām un centīsimies tās neatkārtot. Tad Jehova pret mums būs žēlsirdīgs un sniegs nepieciešamo atbalstu. (Ps. 103:8—13.) w23.08 28., 29. lpp., 8., 9. rk.

Priesteris Jojada labi ietekmēja gados jauno ķēniņu Joasu, tāpēc Joass vēlējās būt patīkams Jehovam. Bet, kad Jojada nomira, Joass uzklausīja Jūdas vadoņus, kas no Jehovas bija novērsušies. (2. Laiku 24:4, 17, 18.) Šāda rīcība Jehovu dziļi sāpināja. ”Lai sauktu tos atpakaļ pie sevis, Jehova sūtīja pie tiem praviešus, un pravieši tos brīdināja, bet tie nelikās ne zinis,” teikts Bībelē. Viņi neuzklausīja pat Jojadas dēlu Zaharju, kurš bija ne vien pravietis un priesteris, bet arī Joasa brālēns. Turklāt Joass lika viņu nogalināt. (2. Laiku 22:11; 24:19—22.) Joass bija zaudējis bijību pret Jehovu. Jehova bija paziņojis: ”Tie, kas mani nicina, kļūs nicināmi.” (1. Sam. 2:30.) Aramiešu karaspēks, kas bija pavisam neliels, sakāva Joasa milzīgo armiju, bet pašu ķēniņu smagi ievainoja. Joasa kalpi atriebās Joasam par Zaharjas nāvi un viņu nogalināja. (2. Laiku 24:24, 25.) w23.06 18. lpp., 16., 17. rk.

Apustulis Pāvils bija sludinājis Efesā, un viņš bija uzturējies šajā pilsētā diezgan ilgu laiku. (Ap. d. 19:1, 8—10; 20:20, 21.) Viņš bija dziļi iemīlējis Efesas kristiešus un vēlējās tiem palīdzēt, lai tie paliktu uzticīgi Jehovam. Efesieši, kam rakstīja Pāvils, kādreiz bija atradušies aplamu reliģisku priekšstatu un māņticības varā. Efesā valdīja neiedomājama izlaidība. Neķītrības skanēja no teātru skatuvēm, un tās varēja dzirdēt pat reliģisku svētku laikā. (Efes. 5:3.) Daudzi Efesas iedzīvotāji bija zaudējuši ”jebkādas kauna jūtas”. (Efes. 4:17—19.) Viņus nemocīja sirdsapziņa. Pāvils pilnīgi pamatoti par tādiem cilvēkiem teica, ka viņu ”sapratne ir aptumšota un viņi ir šķirti no dzīvības, ko piedāvā Dievs”. Bet daži Efesas iedzīvotāji, uzzinājuši, kāda rīcība no Jehovas viedokļa ir pareiza un kāda ne, nevēlējās palikt tumsā. w24.03 20. lpp., 2., 4. rk.; 21. lpp., 5., 6. rk.

Lai izpildītu Jehovas uzticēto uzdevumu, Gideonam bija nepieciešama fiziskā izturība. Gideonam bija jāuzbrūk midiāniešiem naktī. Kad tie metās bēgt, Gideons tiem dzinās pakaļ. Viņš vajāja ienaidniekus no Jezreēlas ielejas līdz pat Jordānas upei. (Tiesn. 7:22.) Vai, nonācis pie Jordānas, Gideons vajāšanai meta mieru? Nē, tā nenotika. Kaut gan viņš un viņa 300 vīri bija noguruši, viņi šķērsoja upi un dzinās tālāk pakaļ ienaidniekiem. Galu galā viņi panāca midiāniešus un tos sakāva. (Tiesn. 8:4—12.) Gideons paļāvās, ka Jehova viņam dos spēku, un viņam nenācās vilties. (Tiesn. 6:14, 34.) Kad Gideons vajāja divus midiāniešu ķēniņus, tie, domājams, bēga jāšus uz kamieļiem. Gideons un viņa vīri tiem skrēja pakaļ. (Tiesn. 8:12, 21.) Ar Dieva palīdzību apņēmīgie izraēlieši panāca šos ķēniņus. Arī draudzes vecākie var paļauties, ka Jehova, kas ”nepiekūst un nenogurst”, dāvās tiem spēku, kad tas vajadzīgs. (Jes. 40:28, 29.) w23.06 6. lpp., 14. rk.; 7. lpp., 16. rk.

Mūsu sirds var būt nelokāma jebkādos pārbaudījumos. Tāpēc paļausimies uz Jehovu. Ko mēs varam mācīties no Baraka, par kuru stāstīts Bībelē? Viņš guva iespaidīgu uzvaru tāpēc, ka paļāvās uz Jehovu un pildīja viņa norādījumus. Tajā laikā Izraēlā ”nebija manāms ne vairogs, ne šķēps”, tomēr Jehova izraēliešiem lika doties kaujā pret labi bruņotu kanaāniešu karaspēku, kuru vadīja virspavēlnieks Sisera. (Tiesn. 5:8.) Ar pravietes Deboras starpniecību Jehova Barakam lika doties uz Kišonas ieleju, lai tur stātos pretī Siseram un viņa 900 kaujas ratiem. Lai arī Siseras karaspēkam, kurā bija tik daudz kaujas ratu, līdzenumā bija liels pārspēks, Baraks paklausīja Jehovas norādījumam. Kad Baraks ar kareivjiem devās lejā no Tābora kalna, Jehova lika gāzties lietum, un kanaāniešu kaujas rati iestiga dubļos. Jehova izraēliešiem dāvāja pārliecinošu uzvaru. (Tiesn. 4:1—7, 10, 13—16.) Jehova dāvās uzvaru arī mums, ja paļausimies uz viņu un viņa pārstāvjiem, ar kuru starpniecību viņš mūs vada. w23.07 19. lpp., 17., 18. rk.

Lai iegūtu glābšanu, ir vajadzīga pacietība. Mums pacietīgi jāgaida, kad īstenosies Dieva solījumi. Labu piemēru šajā ziņā rādīja Dieva kalpi, kas dzīvoja senatnē. (Ebr. 6:11, 12.) To, cik liela nozīme ir pacietībai, var saprast no Jēkaba vēstulē minētā piemēra, kur Dieva kalpi ir salīdzināti ar zemkopi. (Jēk. 5:7, 8.) Zemkopis smagi strādā, apsējot un laistot lauku, bet viņš nezina, kad tieši iesētais uzdīgs. Viņš pacietīgi gaida, paļaudamies, ka lauks nesīs ražu. Arī mēs no sirds pūlamies. Kaut arī mēs ”nezinām, kurā dienā mūsu Kungs nāks”, mēs esam aizņemti labās vēsts sludināšanā. (Mat. 24:42.) Mēs esam pārliecināti, ka Jehova noteiktā laikā īstenos visus savus solījumus, un mēs to pacietīgi gaidām. Ja mums zustu pacietība, mums apniktu gaidīt Dieva solījumu īstenošanos, mēs pamazām attālinātos no patiesības un sāktu dzīties pēc tā, kas sniedz tūlītēju apmierinājumu. Bet, ja būsim pacietīgi, mēs izturēsim līdz galam un tiksim izglābti. (Mih. 7:7.) w23.08 22. lpp., 7. rk.

Salīdzinot pravietojumu no Daniēla 2:41—43 ar citiem pravietojumiem, kas rakstīti Daniēla un Atklāsmes grāmatā, var secināt, ka milzu tēla pēdas simbolizē Lielbritānijas un ASV savienību, kas tagad ir ietekmīgākais spēks pasaulē. Šo lielvaru Daniēls raksturoja vārdiem: ”Šī valsts kaut kādā ziņā būs stipra, bet kaut kādā ziņā — vāja.” Vienkāršo cilvēku dēļ, ko simbolizē māls, šī lielvara nespēj darboties ar dzelžainu spēku. Kādus svarīgus faktus var uzzināt no pravietojuma par milzu tēlu? Pirmkārt, Lielbritānijas un ASV savienība daudzējādā ziņā ir apliecinājusi savu stiprumu. Piemēram, Lielbritānija un ASV bija to valstu vidū, kas guva uzvaru abos pasaules karos. Taču šo lielvaru vājina un arī turpmāk vājinās iekšējas nesaskaņas. Otrkārt, līdz pat tam laikam, kad Dieva valstība darīs galu visām cilvēku izveidotajām valstīm, neviena cita lielvara nekļūs par ietekmīgāko spēku pasaulē. w23.08 11. lpp., 12., 13. rk.

Reizēm Dāvids daudzo grūtību dēļ jutās nomākts. (Ps. 18:4, 5.) Tomēr Jehovas mīlestība un rūpes viņam ļāva atgūt spēkus. Jehova veda savu mīļo kalpu Dāvidu uz ”zaļām ganībām”, ”pie ūdeņiem”, kur Dāvids ”rada atpūtu”. Jehovas stiprināts, Dāvids spēja arī turpmāk ar prieku kalpot viņam. (Ps. 18:28—32; 23:2.) Tāpat kā senatnē Dāvids, arī mēs saprotam, ka bez Jehovas mēs nespētu tikt galā ar dzīves grūtībām un smagiem pārbaudījumiem. Mēs noteikti piekrītam Bībeles vārdiem: ”Tikai Jehovas uzticīgās mīlestības dēļ mēs vēl esam dzīvi.” (Raudu dz. 3:22; Kol. 1:11.) Dāvida dzīvībai bieži draudēja briesmas, un viņam bija daudz varenu ienaidnieku. Tomēr Jehovas mīlestība viņam ļāva justies pasargātam. Ikvienā grūtā brīdī Dāvids juta, ka Jehova ir ar viņu, un tas viņam iedvesa drosmi. ”No visām briesmām viņš mani izglāba,” Dāvids sacīja par Jehovu. (Ps. 34:4.) Lai gan reizēm Dāvidam uzmācās bailes, viņš spēja tās pārvarēt, jo zināja, ka Jehova viņu mīl. w24.01 30. lpp., 15.—17. rk.

Mācīsimies no ķēniņa Joasa kļūdām. Pēc augstā priestera Jojadas nāves par Joasa biedriem kļuva cilvēki, kas nemīlēja Jehovu. Viņi pamudināja Joasu uz nepareizu rīcību. Kas bija šie cilvēki? Tie bija ”Jūdas vadoņi”. (2. Laiku 24:17, 18.) Protams, būtu bijis labāk, ja Joass viņos nebūtu ieklausījies. Tomēr viņš to darīja, un, kad viņa brālēns Zaharja viņam aizrādīja, viņš to lika sodīt ar nāvi. (2. Laiku 24:20, 21; Mat. 23:35.) Tā bija briesmīga rīcība. Bēdīgi, ka Joass, kas jaunībā tik dedzīgi bija kalpojis Jehovam, vēlāk no Jehovas novērsās un kļuva par slepkavu. Beigu beigās viņa paša kalpi viņu nonāvēja. (2. Laiku 24:22—25.) Ja Joass joprojām būtu klausījis Jehovam un ņēmis vērā to, ko viņam saka cilvēki, kuri mīl Jehovu, viņa dzīve būtu izvērtusies pavisam citādi. w23.09 9. lpp., 6. rk.

Jēzus saprata, ka apustulis Pēteris var palikt uzticīgs Dievam. Tāpēc Jēzus laipni teica: ”Nebaidies!” Viņš paļāvās uz Pēteri, un tas ietekmēja visu turpmāko Pētera dzīvi. Pēteris un viņa brālis Andrejs, kas abi bija zvejnieki, pameta savu līdzšinējo nodarbošanos un kļuva par Jēzus sekotājiem. Tāpēc Pēterim bija bagāta un gandarījuma pilna dzīve. (Marka 1:16—18.) Būdams Jēzus sekotājs, Pēteris kļuva par daudzu brīnumu aculiecinieku. Viņš redzēja, ka Jēzus izdziedina slimos, izdzen dēmonus un pat pieceļ no nāves mirušos. (Mat. 8:14—17; Marka 5:37, 41, 42.) Pēteris pats savām acīm vēroja parādību, kurā bija redzams, kādu godu un slavu Jēzus saņems, kad būs kļuvis par Dieva valstības ķēniņu. Šī parādība atstāja uz viņu neizdzēšamu iespaidu. (Marka 9:1—8; 2. Pēt. 1:16—18.) Neko tādu Pēteris nebūtu pieredzējis, ja nebūtu kļuvis par Jēzus sekotāju. Viņš noteikti priecājās, ka nebija ļāvis negatīvām domām par sevi laupīt iespēju pieredzēt tik daudz ko brīnišķīgu. w23.09 21. lpp., 4., 5. rk.

Kvēlā mīlestība, par kuru savā pirmajā vēstulē runāja apustulis Pēteris, ”apklāj daudz jo daudz grēku”, nevis tikai dažas kļūdas un pārkāpumus. (1. Pēt. 4:8.) Iespējams, to rakstīdams, Pēteris atcerējās, ko pirms daudziem gadiem par piedošanu viņam bija sacījis Jēzus. Toreiz Pēteris bija izteicies, ka viņš piedotu brālim līdz septiņām reizēm. Viņam pašam droši vien likās, ka viņš ir ļoti augstsirdīgs. Bet Jēzus bija atbildējis, ka ir jāpiedod ”līdz septiņdesmit septiņām” reizēm — tātad bez skaita. (Mat. 18:21.) Šie Jēzus vārdi attiecas arī uz mums. Ja mums nav viegli rīkoties saskaņā ar šo Jēzus ieteikumu, nepadosimies. Mēs visi esam tikai nepilnīgi cilvēki, tāpēc mums laiku pa laikam ir grūti kādam piedot. Tomēr ir ļoti svarīgi darīt visu, kas mūsu spēkos, lai salabtu ar ticības biedru un viņam piedotu. w23.09 29. lpp., 12. rk.

Kad Jona atradās milzu zivs vēderā, viņš bija pārliecināts, ka Jehova uzklausīs viņa pazemīgo, nožēlas pilno lūgšanu un viņam palīdzēs. Pēc kāda laika Jona tika izmests krastā, un viņš bija gatavs pildīt, ko Jehova viņam lika. (Jon. 2:10—3:4.) Vai jums nav bijis tā, ka aiz uztraukuma vai raizēm nespējat lūgt Jehovu? Bet varbūt kāds pārbaudījums jūs tā ir izsmēlis, ka jums nav spēka iedziļināties Bībelē. Turēsim prātā, ka Jehova ļoti labi saprot, kā mēs jūtamies. Pat ja mēs pasakām Jehovam lūgšanā tikai dažus vārdus, mēs varam būt pārliecināti, ka viņš mūs uzklausīs un mums atbildēs vislabākajā veidā. (Efes. 3:20.) Ja sāpju vai smagu pārdzīvojumu dēļ mums ir grūti pašiem lasīt Bībeli un mūsu literatūru, mēs varam klausīties audioierakstus. Varbūt mēs varam noklausīties kādu dziesmu vai noskatīties kādu video, kas publicēts vietnē jw.org. Jehova vēlas mūs darīt stiprus, tāpēc sirsnīgi lūgsim viņu, izmantosim visu, ko viņš ir sagādājis garīgā ziņā, un centīsimies saskatīt, kā viņš mums atbild. w23.10 13. lpp., 6. rk.; 14. lpp., 9. rk.

Saiešanas telts un vēlāk Jeruzālemē uzceltie tempļi pēc plānojuma bija līdzīgi. Iekšpusē bija divas telpas — ”svētā vieta” un ”vissvētākā vieta” —, un tās vienu no otras nodalīja grezni izšūts priekškars. (Ebr. 9:2—5; 2. Moz. 26:31—33.) Svētajā vietā atradās zelta gaismeklis, kvēpināšanas altāris un galds Dieva priekšā liekamajām maizēm. Tajā drīkstēja ieiet tikai ”svaidīti priesteri”, lai veiktu savus svētos pienākumus. (4. Moz. 3:3, 7, 10.) Vissvētākajā vietā atradās ar zeltu pārklāts līguma šķirsts, kas simbolizēja Jehovas klātbūtni. (2. Moz. 25:21, 22.) Aiz priekškara vissvētākajā vietā drīkstēja ieiet vienīgi augstais priesteris, turklāt tikai reizi gadā — Izlīdzināšanas dienā. (3. Moz. 16:2, 17.) Viņš tur iegāja, lai ar dzīvnieku asinīm izlīdzinātu savus un visas tautas grēkus. Noteiktā laikā Jehova darīja zināmu, ko tas viss nozīmē. (Ebr. 9:6, 7.) w23.10 27. lpp., 12. rk.

Bībelē daudz reižu var lasīt norādījumu ”mīlēt citam citu”. (Jāņa 15:12; Rom. 13:8; 1. Tes. 4:9; 1. Pēt. 1:22; 1. Jāņa 4:11.) Taču mīlestība ir tas, ko jūtam sirdī, un no malas neviens to nevar redzēt. Lai brāļi un māsas sajustu, ka mēs viņus mīlam, mūsu mīlestībai ir jāizpaužas vārdos un darbos. Kādi ir daži veidi, kā mēs varam izpaust kristīgu mīlestību? ”Runājiet taisnību!” (Zah. 8:16.) ”Turiet.. mieru savā starpā.” (Marka 9:50.) ”Centieties pirmie apliecināt citiem cieņu.” (Rom. 12:10.) ”Sirsnīgi pieņemiet cits citu.” (Rom. 15:7.) ”Vienmēr.. augstsirdīgi piedodiet.” (Kol. 3:13.) ”Nesiet cits cita smagumus.” (Gal. 6:2.) ”Mieriniet cits citu.” (1. Tes. 4:18.) ”Stipriniet cits citu.” (1. Tes. 5:11.) ”Lūdziet cits par citu.” (Jēk. 5:16.) w23.11 9. lpp., 7., 8. rk.

Mums visiem ik dienu ir jāpieņem dažādi lēmumi. Lai pieņemtu gudrus lēmumus jautājumos, kas saistīti ar draugu, izklaides, izglītības, darba vai dzīvesbiedra izvēli, kā arī bērniem, ir vajadzīga stipra ticība. Par ko liecina mūsu izvēle? Vai tajā atspoguļojas pārliecība, ka drīz ļaunajai pasaulei pienāks gals un Dievs izveidos jaunu pasauli? Vai arī tā liecina, ka mūs ir ietekmējuši cilvēki, kuriem nav tādas cerības kā mums? (Mat. 6:19, 20; Lūk. 12:16—21.) Ja mēs ticēsim, ka jaunā pasaule tiks izveidota pavisam drīz, mēs pieņemsim patiešām labus lēmumus. Stipra ticība ir nepieciešama arī pārbaudījumos. Jehovas kalpi pieredz vajāšanu, nopietnas veselības problēmas un citas grūtības, kuru dēļ var nolaisties rokas. Saskardamies ar grūtībām, sākumā mēs droši vien esam apņēmības pilni. Taču, ja tās ieilgst (kā bieži vien notiek), mums ir vajadzīga stipra ticība, lai nepadotos un joprojām kalpotu Jehovam ar prieku. (1. Pēt. 1:6, 7.) w23.04 26., 27. lpp., 4., 5. rk.

Jehova vēlas, lai pēc tam, kad esam lūguši viņam palīdzību, mēs paši darītu to, kas ir atkarīgs no mums. Iztēlosimies tādu situāciju. Kristietis lūdz, lai Jehova viņam palīdzētu dabūt darbā brīvu dienu un viņš varētu apmeklēt kongresu. Kā Jehova varētu atbildēt uz šādu lūgšanu? Viņš varētu dot šim kristietim drosmi vērsties pie priekšnieka. Bet kristietim pašam ir jāiet pie priekšnieka un jārunā, un varbūt tas jādara vairākas reizes. Varbūt kristietim jācenšas sarunāt ar kādu darbabiedru, ka tas strādās viņa vietā, vai jābūt gatavam paņemt neapmaksātu brīvdienu. Jehova vēlas, lai par to, kas mums ir svarīgi, mēs lūgtu ne vienu reizi vien. No tā, ko teica Jēzus, var saprast, ka ne visi mūsu lūgumi tiks apmierināti tūlīt pat. (Lūk. 11:9.) Tāpēc nemitēsimies lūgt! (Lūk. 18:1—7.) Tā darot, mēs apliecinām, ka mūsu lūgums nav tikai mirkļa iegriba. Turklāt neatlaidīgas lūgšanas liecina par mūsu ticību tam, ka Jehova mums var palīdzēt. w23.11 22. lpp., 10., 11. rk.

Jehova savam draugam Ābrahāmam apsolīja: ”Ar tava pēcnācēja starpniecību tiks svētītas visas zemes tautas.” (1. Moz. 15:5; 22:18.) Ābrahāms nešaubīgi ticēja Jehovam un paļāvās, ka šis solījums noteikti īstenosies. Bet, kad Ābrahāmam jau bija 100 gadu un viņa sievai — 90, viņiem joprojām nebija dēla. (1. Moz. 21:1—7.) ”Tomēr Ābrahāms cerēja un ticēja, ka kļūs par daudzu tautu tēvu, kā bija teikts.” (Rom. 4:18.) Mēs zinām, ka Ābrahāma cerības īstenojās — viņiem ar Sāru piedzima ilgi gaidītais dēls Īzaks. Kāpēc Ābrahāms bija pārliecināts, ka Jehova turēs savu solījumu? Tā kā Ābrahāms bija labi iepazinis Dievu, viņš bija ”pilnīgi pārliecināts, ka Dievs spēj paveikt to, ko ir apsolījis”. (Rom. 4:21.) Ābrahāma ticības dēļ Jehova pret viņu bija labvēlīgs un atzina viņu par taisnu. (Jēk. 2:23.) w23.12 8. lpp., 1., 2. rk.

Uzticams cilvēks rūpīgi pilda visu, kas viņam tiek uzticēts. Pievērsīsim uzmanību Jēzus priekšzīmei. Viņš pildīja visu, ko Jehova viņam bija uzdevis, arī to, kas nebija viegli paveicams. Viņš savus pienākumus veica labprātīgi un nekad pret tiem neizturējās pavirši un bezatbildīgi. Viņš labprātīgi atdeva savu dzīvību par izpirkumu, jo mīlēja cilvēkus, it īpaši savus mācekļus. (Jāņa 13:1.) Gados jaunie brāļi, centieties līdzināties Jēzum un no sirds pildiet visu, kas jums ir uzticēts. Ja nav skaidrs, kā paveikt kādu darbu, esiet pazemīgi un lūdziet palīdzību pieredzējušiem brāļiem. Neapmierinieties ar minimumu, esiet gatavi darīt vairāk, nekā tiek prasīts. (Rom. 12:11.) Lai kas jums būtu uzticēts, dariet to ”nevis kā cilvēkiem, bet kā Jehovam”. (Kol. 3:23.) Neviens cilvēks nav pilnīgs, tāpēc esiet pazemīgi un atzīstiet savas kļūdas. (Sāl. pam. 11:2.) w23.12 26. lpp., 8. rk.

Ikviens, kas kristījas un pievienojas Jehovas kalpu saimei, izjūt neizsakāmu prieku. Būt Jehovas draugam ir liels gods. Dāvids Jehovam teica: ”Laimīgs tas, kuru tu izraugies, kuru tu ved pie sevis, lai viņš mājotu tavos pagalmos!” (Ps. 65:4.) Mēs esam tieši tādās pašās domās. Kādiem cilvēkiem Jehova ļauj nākt viņa ”pagalmos”? Viņš velk pie sevis tos, kas ir pierādījuši, ka vēlas būt viņa draugi. (Jēk. 4:8.) Kad cilvēks kristījas, viņš noteikti pieredz, ka Jehova viņam dāvā ”pārpārēm svētību”. (Mal. 3:10; Jer. 17:8.) Kristīšanās ir tikai sākums — sākums dzīves ceļam, kurā galvenais ir kalpošana Jehovam. Ikviens kristīts Jehovas kalps no sirds pūlas pildīt Jehovam doto solījumu un dara to arī tad, kad rodas kārdinājumi un ticības pārbaudījumi. (Pulc. 5:4, 5.) Būdami Jēzus mācekļi, mēs sekojam Jēzus priekšzīmei un pildām viņa norādījumus pēc labākās sirdsapziņas. (Mat. 28:19, 20; 1. Pēt. 2:21.) w24.03 8. lpp., 1.—3. rk.

Ko var darīt dzīvesbiedri, kam ne visai patīk pavadīt laiku kopā? Aplūkosim piemēru ar ugunskuru. Sākumā liesmas ir mazas. Bet, pakāpeniski liekot klāt arvien lielākas pagales, mēs to iekuram aizvien lielāku. Šo principu var attiecināt uz kopīgu laika pavadīšanu. Sāciet ar mazumiņu! Kaut īsu brīdi, bet katru dienu dariet kaut ko tādu, kas patīk jums abiem. (Jēk. 3:18.) Tā ir iespējams no jauna iekvēlināt jūsu mīlestību. Laulībā liela nozīme ir cieņai. Ja mīlestību salīdzina ar ugunskura liesmām, cieņu var salīdzināt ar skābekli, bez kura uguns nespētu degt. Ja vīrs un sieva neizturas viens pret otru ar cieņu, viņu mīlestība drīz vien var izplēnēt. Bet, ja viņu attiecībās izpaužas savstarpēja cieņa, viņi ļauj savai mīlestībai kvēlot. Turēsim prātā, ka noteicošais ir nevis tas, vai mums šķiet, ka mēs izturamies ar cieņu, bet gan tas, vai dzīvesbiedrs jūtas cienīts. w23.05 22. lpp., 9. rk.; 24. lpp., 14., 15. rk.

Bībelē var lasīt, ka Dieva kalpus senatnē reizēm pārņēma bailes. (Ps. 18:4; 55:1, 5.) Savas ticības dēļ mēs varam sastapties ar naidīgu attieksmi skolā vai darbā, pret mums var vērsties radinieki vai varas pārstāvji. Varbūt mēs izjūtam bailes, ja mūsu dzīvību apdraud nedziedināma slimība. Tādos brīžos mēs varam justies tikpat bezspēcīgi kā mazs bērns. Kā Jehova palīdz, kad mums uzmācas bailes? Viņš mūs mierina un iedrošina. Tāpēc regulāri lūgsim Jehovu un iedziļināsimies Bībelē! (Ps. 77:1, 12—14.) Ja mums būs tāds paradums, tad, nonākuši spriedzes pilnās situācijās, mēs nekavējoties vērsīsimies pie sava debesu Tēva. Atklāti stāstīsim Jehovam par to, kas mums iedveš bailes un kas mūs uztrauc. Ļausim, lai viņš mūs mierina un iedrošina ar Bībeles starpniecību. (Ps. 119:28.) w24.01 24., 25. lpp., 14.—16. rk.

Lai sasniegtu garīgus mērķus, liela nozīme ir motivācijai. Motivēts cilvēks ir cieši apņēmies īstenot savu mērķi. Un, jo stiprāka būs mūsu vēlēšanās, jo lielāka būs iespēja, ka mēs izvirzīto mērķi sasniegsim. Kā attīstīt motivāciju? Lūgsim, lai Dievs mums ”dod.. vēlēšanos”. Jehova ar savu garu mūsos var rosināt vēlēšanos sasniegt izvirzīto mērķi. Reizēm mēs izvirzām kādu mērķi tāpēc, ka apzināmies — tas būtu jādara, un pats par sevi tas ir labi. Bet var gadīties, ka mums trūkst vēlēšanās sasniegt savu mērķi. Pārdomāsim, ko Jehova ir darījis mūsu labā. (Ps. 143:5.) Apustulis Pāvils daudz domāja par to, kā viņa dzīvē ir izpaudusies Jehovas labestība, un tas viņu mudināja dedzīgi kalpot Jehovam. (1. Kor. 15:9, 10; 1. Tim. 1:12—14.) Tāpat būs arī ar mums, ja pārdomāsim, ko Jehova ir darījis mūsu labā. (Ps. 116:12.) w23.05 27. lpp., 3.—5. rk.

Jehova ļoti priecājas, kad mēs viņu slavējam. (Ps. 69:30, 31.) Vai tas nozīmē, ka Visvarenais Dievs līdzinās tādiem cilvēkiem, kuri nejūtas pārliecināti par sevi un tāpēc alkst pēc atzinības un uzslavām? Nē, tā nav. Kad slavējam Jehovu, mēs atspēkojam Sātana melus, kas skar mūs pašus. Sātans ir apgalvojis, ka pārbaudījumos neviens cilvēks nepaliks uzticīgs Dievam un ka ikviens novērsīsies no Dieva, ja tas viņam šķitīs izdevīgi. (Īj. 1:9—11; 2:4.) Taču jau pirms daudziem gadsimtiem Ījabs pierādīja, ka Sātanam nav taisnība, un ikvienam no mums ir tāda pati iespēja. Mēs varam nostāties mūsu debesu Tēva pusē un ar savu uzticīgo kalpošanu viņu iepriecināt. (Sāl. pam. 27:11.) w24.02 8., 9. lpp., 3.—5. rk.

Pēc Mozus un Jozuas nāves Jehova iecēla tiesnešus, kam uzdeva sniegt vadību tautai. Kad pār izraēliešiem sāka valdīt ķēniņi, Jehova tautas vadīšanai izraudzījās praviešus. Dievbijīgi ķēniņi ieklausījās praviešu dotajos norādījumos. Ķēniņš Dāvids pazemīgi ņēma vērā to, ko viņam teica pravietis Nātāns. (2. Sam. 12:7, 13; 1. Laiku 17:3, 4.) Ķēniņš Jošafats rīkojās tā, kā ieteica pravietis Jahaziēls, un viņš aicināja visus savus pavalstniekus: ”Ticiet praviešiem!” (2. Laiku 20:14, 15.) Ķēniņš Hiskija kritiskā situācijā vērsās pie pravieša Jesajas. (Jes. 37:1—6.) Kad izraēliešu ķēniņi sekoja Jehovas vadībai, Jehova tautu aizsargāja. (2. Laiku 20:29, 30; 32:22.) Bija skaidri redzams, ka Jehova sniedz vadību ar praviešu starpniecību. w24.02 21. lpp., 8. rk.

Sātans grib, lai Jehovas kalpiem veidotos ciešas attiecības ar cilvēkiem, kuru ietekmē vājinātos viņu apņēmība turēties pie Jehovas normām. Mūsdienās ir iespējams kontaktēties ar citiem ne vien klātienē, bet arī internetā. Mums jāsargās pārņemt pasaulē izplatīto uzskatu, ka izlaidīgs dzīvesveids nav nekas nosodāms. (Efes. 4:19, 20.) Kaut arī mēs zinām, ka tāds uzskats ir aplams, būtu labi pārdomāt šādus jautājumus: ”Vai es cenšos bez vajadzības nepavadīt laiku ar darbabiedriem, skolasbiedriem un citiem cilvēkiem, kas neciena Jehovas normas? Vai es stingri turos pie Jehovas augstajām normām arī tad, ja citi mani tāpēc vaino neiecietībā?” Mums jābūt piesardzīgiem pat tad, kad izraugāmies draugus no ticības biedru vidus. Daži no viņiem var nelabvēlīgi ietekmēt mūsu attiecības ar Jehovu. (2. Tim. 2:20—22.) w24.03 22., 23. lpp., 11., 12. rk.

Kāds ir Jehova? Jehova ir neredzams, tātad nav iespējams aprakstīt viņa izskatu. Bībelē viņš ir raksturots, izmantojot dažādus tēlainās izteiksmes līdzekļus. Jehova ir saukts par ”sauli un vairogu” un par ”versmainu uguni”. (Ps. 84:11; Ebr. 12:29.) Aprakstot Jehovas diženumu, ir pieminēts safīra tronis, ”mirdzošs zelts, kas sakausēts ar sudrabu,” un ”spoža gaisma kā varavīksne”. (Eceh. 1:26—28.) Tā kā Jehova nav redzams, dažiem ir grūti iztēloties Jehovu kā mīlošu tēvu. Daudzi dzīvē nav izjutuši tēva mīlestību, tāpēc viņi nespēj noticēt, ka Jehova viņus mīl. Jehova to visu labi saprot, un viņš mums šajā ziņā vēlas palīdzēt. Lasot Bībeli, var viņu iepazīt un uzzināt, cik brīnišķīgas īpašības viņam piemīt. Vislabāk Jehovu var raksturot ar vārdu ”mīlestība”. (1. Jāņa 4:8.) Tā ir viņa spilgtākā īpašība, un tā ietekmē visu, ko viņš dara. Mīlestība viņu mudina darīt labu pat tiem, kas uz viņa mīlestību neatsaucas. (Mat. 5:44, 45.) w24.01 26. lpp., 1.—3. rk.

Jehova lika Mozum izvest izraēliešus no Ēģiptes, un viņš sagādāja skaidru pierādījumu tam, ka viņš ir iecēlis Mozu par savas tautas vadītāju. Dienā visa tauta redzēja mākoņu stabu, bet naktī — uguns stabu. (2. Moz. 13:21.) Sekojot šim mākoņu stabam, Mozus un izraēlieši nonāca pie Sarkanās jūras. Ļaudis ļoti izbijās, jo uz papēžiem mina ēģiptiešu karaspēks, bet tālāko ceļu aizšķērsoja jūra. Taču Mozus tos pie Sarkanās jūras bija atvedis tāpēc, ka viņam to bija licis darīt Jehova. (2. Moz. 14:2.) Jau pavisam drīz Jehova izraēliešus iespaidīgā veidā izglāba. (2. Moz. 14:26—28.) Pēc tam veselus 40 gadus Mozus tuksnesī vadīja Dieva tautu, sekodams šim mākoņu stabam. (2. Moz. 33:7, 9, 10.) Jehova no šī mākoņu staba runāja ar Mozu, un Mozus Jehovas norādījumus nodeva tautai. Izraēliešiem bija pietiekami daudz pierādījumu, ka Jehova viņus vada ar Mozus starpniecību. w24.02 21. lpp., 4., 5. rk.