Jeremijas
2 Jehova man teica: 2 ”Ej un sludini Jeruzālemei: ”Jehova saka:
”Es atceros, cik uzticīga tu biji* jaunībā,+
kā tu mani mīlēji, kad biji saderināta ar mani,+
kā man sekoji tuksnesī, neapsētā zemē.+
3 Izraēls Jehovam bija svēts+ — tas bija viņa ražas pirmais ievākums.””
”Ikviens, kas centās tam nodarīt ļaunu, tika sodīts,
un viņu piemeklēja nelaime,” saka Jehova.”+
4 Jēkaba pēcnācēji, visas izraēliešu dzimtas,
klausieties Jehovas vēsti!
5 Jehova saka:
”Vai jūsu tēvi man varēja ko pārmest?+
6 Tie nejautāja: ”Kur ir Jehova,
kas mūs izveda no Ēģiptes+
un vadīja cauri tuksnesim,
cauri gravu izvagotiem klajumiem,+
cauri izkaltušai zemei,+ ko klāj bieza tumsa,
zemei, kur neviens nestaigā
un neviens nedzīvo?”
7 Es jūs atvedu uz zemi, kur plešas dārzi,
lai jūs ēstu to augļus un baudītu zemes labumus,+
taču jūs, nonākuši manā zemē, to apgānījāt,
manu īpašumu jūs padarījāt par kaut ko pretīgu.+
8 Priesteri nejautāja: ”Kur ir Jehova?”,+
bauslības skolotāji mani nepazina,
gani sacēlās pret mani,+
pravieši pravietoja Baala vārdā+
un kalpoja dieviem, no kuriem nav nekāda labuma.
9 ”Tāpēc es atkal tiesāšos ar jums,”+ paziņo Jehova,
”un tiesāšos vēl ar jūsu dēlu dēliem.”
Noskaidrojiet, vai kaut kas tāds jebkad ir noticis!
11 Vai kāda tauta ir mainījusi savus dievus pret citiem, lai gan tie nemaz nav dievi?
Taču mana tauta mani, diženo Dievu, ir apmainījusi pret kaut ko bezvērtīgu.+
12 Šausminieties, debesis,
un izbailēs drebiet,” saka Jehova,
13 ”jo mana tauta ir vainojama divkāršā ļaundarībā:
tā ir atstājusi mani, dzīva ūdens avotu,+
un ir izcirtusi ūdenstvertnes*,
kas turklāt ir cauras — ūdens tajās neturas.”
14 ”Vai Izraēls ir kāds kalps? Vai Izraēls ir piedzimis par vergu?
Kāpēc tad to aplaupa?
15 Uz viņu rēc jauni lauvas,+
rēc jo vareni.
Tie padarījuši viņa zemi par biedu.
Pilsētas ir nodedzinātas, tur neviens vairs nedzīvo.
16 Nofas*+ un Tahpanhēsas+ ļaudis nogana tavu pakausi.
17 Vai tu* pati neesi pie tā vainīga?
Tu taču esi atstājusi Jehovu, savu Dievu,+
kas tev rādīja ceļu!
19 Lai tavs ļaunums tev dod mācību,
lai tava neuzticība tevi pārmāca!
Aptver un atzīsti, cik bēdīga un sūra dzīve ir tam,+
kas atmet Jehovu, savu Dievu!
Tev nav bijības pret mani,”+ saka Visaugstais Kungs, karapulku Pavēlnieks* Jehova.
20 ”Jau senlaikos es salauzu tavu jūgu+
un sarāvu tavas važas.
Bet tu ietiepies: ”Es tev nekalpošu!”
21 Kad es tevi iestādīju, tu biji izcils sarkano vīnogu stāds,+ tīra sēkla.
Kā tu tā panīki un pārvērties par meženi?”+
22 ”Lai kā tu mazgātos ar sārmu un lai kā tu berztos*,
tavi grēki joprojām būs kā traipi,”+ saka Visaugstais Kungs Jehova.
23 Kā gan tu vari teikt: ”Es neesmu aptraipījusies,
neesmu kalpojusi Baaliem!”
Paskaties, kā tu esi rīkojusies ielejā,
padomā, ko tu esi darījusi!
Tu esi kā strauja, jauna kamieļmāte,
kas skraida šurpu turpu,
24 kā pie klajumiem pieradusi savvaļas ēzeļmāte,
kas iekārē ošņā gaisu.
Kas to var savaldīt, kad tā meklējas?
Lai to atrastu, nevienam nav jāpiepūlas —
pārošanās laikā tā ir viegli atrodama.
25 Beidz skraidelēt — ka nepaliec ar basām kājām
un izkaltušu rīkli!
26 Tāpat kā krīt kaunā zaglis, kas pieķerts,
ir apkaunoti arī izraēlieši:
tauta, ķēniņi, augstmaņi,
priesteri un pravieši.+
27 Tie saka kokam: ”Tu esi mans tēvs,”+
un akmenim: ”Tu mani dzemdēji.”
Tie ir uzgriezuši man muguru, novērsuši seju no manis.+
Bet nelaimes brīdī tie sauks:
”Nāc palīgā, glāb mūs!”+
28 Kur tad ir tevis darinātie dievi?+
Lai tie nāk palīgā, ja tie spēj tevi izglābt no nelaimes!
Tev, Jūda, dievu ir tikpat, cik pilsētu.+
29 ”Kāpēc jūs runājat man pretī?
Kāpēc jūs visi esat sacēlušies pret mani?”+ vaicā Jehova.
Jūsu pašu zobens kā plēsīgs lauva
ir aprijis jūsu praviešus.+
31 Lai mana tauta apdomā, ko saka Jehova!
Vai es izraēliešiem esmu kļuvis par tuksnesi
vai par nomācošas tumsas zemi?
Kāpēc tad mana tauta saka: ”Mēs staigājam, kur pašiem tīk.
Mēs vairs nenāksim pie tevis!”+
32 Vai jaunava var aizmirst savas rotas
un līgava — savu jostu?
Bet mana tauta jau sen mani ir aizmirsusi.+
33 Cik veikli tu proti atrast mīlu!
Tu esi iemanījusies iet ļaunus ceļus.+
34 Tavas drēbes ir aptraipītas ar nabagu nevainīgajām asinīm.+
Es neesmu redzējis, ka viņi būtu lauzušies iekšā tavā mājā,
tomēr tavu drēbju apakšmala ir vienās asinīs.+
35 Bet tu saki: ”Es neesmu vainīga.
Viņa dusmas pret mani noteikti jau rimušās.”
Tā kā tu apgalvo: ”Es neesmu grēkojusi,” —
es tev izpildīšu spriedumu.
36 Kāpēc tu ar tādu vieglprātību raugies uz savu nepastāvīgumu?
37 Tu dosies prom, galvu saķērusi,+
jo Jehova ir atstūmis tos, uz kuriem tu paļāvies.
Tie nespēs tev palīdzēt.”