Augšāmceltais Jēzus palīdzēja apustulim Pēterim saprast, ka Jehova par to gādās. Brīnumainā veidā Jēzus sagādāja milzu lomu Pēterim un pārējiem apustuļiem, kas bija devušies zvejot. (Jāņa 21:4—6.) Tā Pēteris pārliecinājās, ka Jehovam nav grūti parūpēties par saviem kalpiem. Iespējams, viņš tad atcerējās Jēzus vārdus: ”Tiecieties vispirms pēc Dieva valstības un pēc viņa taisnības, un tas viss jums tiks dots.” (Mat. 6:33.) Viņa dzīvē par galveno kļuva nevis zvejošana, bet kalpošana Jehovam. Jau pavisam drīz, Vasarsvētkos, Pēteris drosmīgi stāstīja labo vēsti, un vairāki tūkstoši viņa klausītāju kristījās. (Ap. d. 2:14, 37—41.) Pēc tam viņš palīdzēja samariešiem un arī citiem, kas nebija jūdaisma piekritēji, kļūt par Kristus sekotājiem. (Ap. d. 8:14—17; 10:44—48.) Bija skaidri redzams, ka Jehova ar Pētera starpniecību visdažādākajiem cilvēkiem palīdz pievienoties kristiešu draudzei. w23.09 20. lpp., 1. rk.; 23. lpp., 11. rk.

Aptuveni divus gadus pēc Jeruzālemes nopostīšanas Babilonijas valdnieks Nebukadnecars sapnī redzēja milzu tēlu, un sapnis viņu izbiedēja. Viņš piedraudēja, ka tad, ja gudrie, to vidū Daniēls, viņam neizstāstīs, ko viņš ir nosapņojis, un neizskaidros, ko sapnis nozīmē, viņš tos visus sodīs ar nāvi. (Dan. 2:3—5.) Daniēlam nekavējoties bija jārīkojas, pretējā gadījumā daudzi ietu bojā. Viņš ”gāja pie ķēniņa un lūdza dot viņam laiku sapņa izskaidrošanai”. (Dan. 2:16.) Tas liecina, ka Daniēls bija drosmīgs un ka viņam bija stipra ticība. Bībelē nav teikts, ka Daniēls pirms tam kaut reizi būtu izskaidrojis kādu sapni. Viņš mudināja savus trīs draugus ”lūgt debesu Dievu iežēloties un atklāt sapņa noslēpumu”. (Dan. 2:18.) Jehova atbildēja uz šo jaunekļu lūgšanām, un ar viņa palīdzību Daniēls izskaidroja Nebukadnecara sapni. Tā izglābās gan Daniēls, gan viņa draugi. w23.08 3. lpp., 4. rk.

Ko mēs gūstam, ja esam pacietīgi? Pacietīgi cilvēki izjūt iekšēju mieru un lielāku prieku nekā tie, kam pacietības trūkst. Pacietība veicina gan psihisko, gan fizisko veselību. Ja mēs esam pacietīgi, mums ir labas attiecības ar citiem. Pacietība arī veicina draudzes vienotību. Ja citi mūs provocē, bet mēs neļaujamies dusmām, mēs nesarežģījam situāciju vēl vairāk. (Ps. 37:8, zemsv. piez.; Sāl. pam. 14:29.) Bet vissvarīgākais ir tas, ka mēs līdzināmies mūsu debesu Tēvam, un mūsu attiecības ar viņu kļūst arvien ciešākas. Pacietība tik tiešām ir skaista un vērtīga īpašība. Kaut arī ne vienmēr ir viegli būt pacietīgiem, ar Jehovas atbalstu ikviens no mums var attīstīt šo īpašību vēl lielākā mērā. Gaidīdami jauno pasauli, mēs varam būt pilnīgi pārliecināti, ka ”Jehovas acis vēro tos, kas viņu bīstas, kas cer uz viņa uzticīgo mīlestību”. (Ps. 33:18.) Paklausīsim Pāvila aicinājumam un ”tērpsimies” pacietībā! w23.08 22. lpp., 7. rk.; 25. lpp., 16., 17. rk.