Aptuveni divus gadus pēc Jeruzālemes nopostīšanas Babilonijas valdnieks Nebukadnecars sapnī redzēja milzu tēlu, un sapnis viņu izbiedēja. Viņš piedraudēja, ka tad, ja gudrie, to vidū Daniēls, viņam neizstāstīs, ko viņš ir nosapņojis, un neizskaidros, ko sapnis nozīmē, viņš tos visus sodīs ar nāvi. (Dan. 2:3—5.) Daniēlam nekavējoties bija jārīkojas, pretējā gadījumā daudzi ietu bojā. Viņš ”gāja pie ķēniņa un lūdza dot viņam laiku sapņa izskaidrošanai”. (Dan. 2:16.) Tas liecina, ka Daniēls bija drosmīgs un ka viņam bija stipra ticība. Bībelē nav teikts, ka Daniēls pirms tam kaut reizi būtu izskaidrojis kādu sapni. Viņš mudināja savus trīs draugus ”lūgt debesu Dievu iežēloties un atklāt sapņa noslēpumu”. (Dan. 2:18.) Jehova atbildēja uz šo jaunekļu lūgšanām, un ar viņa palīdzību Daniēls izskaidroja Nebukadnecara sapni. Tā izglābās gan Daniēls, gan viņa draugi. w23.08 3. lpp., 4. rk.

Ko mēs gūstam, ja esam pacietīgi? Pacietīgi cilvēki izjūt iekšēju mieru un lielāku prieku nekā tie, kam pacietības trūkst. Pacietība veicina gan psihisko, gan fizisko veselību. Ja mēs esam pacietīgi, mums ir labas attiecības ar citiem. Pacietība arī veicina draudzes vienotību. Ja citi mūs provocē, bet mēs neļaujamies dusmām, mēs nesarežģījam situāciju vēl vairāk. (Ps. 37:8, zemsv. piez.; Sāl. pam. 14:29.) Bet vissvarīgākais ir tas, ka mēs līdzināmies mūsu debesu Tēvam, un mūsu attiecības ar viņu kļūst arvien ciešākas. Pacietība tik tiešām ir skaista un vērtīga īpašība. Kaut arī ne vienmēr ir viegli būt pacietīgiem, ar Jehovas atbalstu ikviens no mums var attīstīt šo īpašību vēl lielākā mērā. Gaidīdami jauno pasauli, mēs varam būt pilnīgi pārliecināti, ka ”Jehovas acis vēro tos, kas viņu bīstas, kas cer uz viņa uzticīgo mīlestību”. (Ps. 33:18.) Paklausīsim Pāvila aicinājumam un ”tērpsimies” pacietībā! w23.08 22. lpp., 7. rk.; 25. lpp., 16., 17. rk.

Jēkabs norādīja, ka cilvēks, iespējams, apgalvo, ka tic Dievam, bet viņa darbi var liecināt par pretējo. (Jēk. 2:1—5, 9.) Jēkabs arī minēja situāciju, kad ”brālim vai māsai nav, ko vilkt mugurā, un viņiem trūkst dienišķās maizes”, bet kāds, kas to redz, viņiem nepalīdz. Ja šāds cilvēks apgalvo, ka viņš tic Dievam, tie ir tikai tukši vārdi, jo darbi par to neliecina. (Jēk. 2:14—16.) Tālāk Jēkabs pieminēja pozitīvu piemēru — Rahābu. (Jēk. 2:25, 26.) Rahāba bija dzirdējusi par Jehovu un sapratusi, ka viņš atbalsta izraēliešus. (Joz. 2:9—11.) Viņas ticība Jehovam izpaudās darbos — viņa paslēpa divus izraēliešu izlūkus, kad to dzīvībai draudēja briesmas. Šīs drosmīgās rīcības dēļ Rahāba, kas pat nebija izraēliete, tika atzīta par taisnu. Tāpat kā Ābrahāmu, arī viņu Dievs uzskatīja par nevainojamu. Lasot par Rahābu, var secināt, cik svarīgi ir, lai par cilvēka ticību liecinātu viņa rīcība. w23.12 5. lpp., 12., 13. rk.