Jēkabs norādīja, ka cilvēks, iespējams, apgalvo, ka tic Dievam, bet viņa darbi var liecināt par pretējo. (Jēk. 2:1—5, 9.) Jēkabs arī minēja situāciju, kad ”brālim vai māsai nav, ko vilkt mugurā, un viņiem trūkst dienišķās maizes”, bet kāds, kas to redz, viņiem nepalīdz. Ja šāds cilvēks apgalvo, ka viņš tic Dievam, tie ir tikai tukši vārdi, jo darbi par to neliecina. (Jēk. 2:14—16.) Tālāk Jēkabs pieminēja pozitīvu piemēru — Rahābu. (Jēk. 2:25, 26.) Rahāba bija dzirdējusi par Jehovu un sapratusi, ka viņš atbalsta izraēliešus. (Joz. 2:9—11.) Viņas ticība Jehovam izpaudās darbos — viņa paslēpa divus izraēliešu izlūkus, kad to dzīvībai draudēja briesmas. Šīs drosmīgās rīcības dēļ Rahāba, kas pat nebija izraēliete, tika atzīta par taisnu. Tāpat kā Ābrahāmu, arī viņu Dievs uzskatīja par nevainojamu. Lasot par Rahābu, var secināt, cik svarīgi ir, lai par cilvēka ticību liecinātu viņa rīcība. w23.12 5. lpp., 12., 13. rk.

Kristieši neapmierinās ar virspusīgām, paviršām Bībeles zināšanām. Ar Dieva svētā gara palīdzību mēs gribam iepazīt ”pat Dieva dziļumus”. (1. Kor. 2:9, 10.) Mēs varētu izvēlēties kādu tēmu, kuras pētīšana mūs tuvinātu Jehovam. Piemēram, mēs varētu iedziļināties šādā jautājumā: kā Jehova senatnē ir apliecinājis, ka mīl savus kalpus? Un kā tas pierāda, ka viņš mīl arī mūs? Vēl mēs varētu izpētīt, ko Jehova prasīja no senajiem izraēliešiem un ko viņš prasa no kristiešiem. Bet varbūt mēs varētu padziļināti pētīt pravietojumus, kas piepildījās Jēzus Kristus dzīvē. Ja ņemsim talkā Pētīšanas palīgu Jehovas lieciniekiem, iedziļināšanās Bībelē mums sagādās daudz prieka. Bet galvenais — nostiprināsies mūsu ticība un mēs ”iepazīsim Dievu”. (Sāl. pam. 2:4, 5.) w23.10 18., 19. lpp., 3.—5. rk.

Pēteris uzsvēra, ka kristiešu mīlestībai jābūt kvēlai. Oriģinālvalodas vārds, kas tulkots ”kvēli”, ietver sevī domu par izstiepšanu. Pēteris paskaidroja, ko panāk kvēla mīlestība, — tā ”apklāj daudz jo daudz grēku”. Lai to saprastu, iztēlosimies, ka mēs ar abām rokām stiepjam kādu elastīgu materiālu, lai kaut ko apklātu. Tieši tāpat ar mīlestību mēs varam it kā apklāt brāļu un māsu kļūdas un trūkumus, turklāt nevis dažus, bet ”daudz jo daudz” trūkumu. Ja mēs no sirds mīlēsim ticības biedrus, mēs spēsim viņiem piedot. Mūsu mīlestībai pret ticības biedriem jābūt tik stiprai, ka mēs spētu piedot viņu kļūdas un trūkumus pat tad, ja tas nenāktos viegli. (Kol. 3:13.) Piedodami ticības biedriem, mēs apliecinām, ka no sirds viņus mīlam, turklāt tā mēs iepriecinām Jehovu. w23.11 10., 11. lpp., 13.—15. rk.