Tie, kam apustulis Pāvils rakstīja šos vārdus, bija iepazinuši Jehovu un Jēzu, sākuši ticēt un kļuvuši par kristiešiem. Viņu ticības dēļ Dievs viņus bija ”atzinis par taisniem” un svaidījis ar svēto garu. (Rom. 5:1.) Viņiem bija brīnišķīgas nākotnes cerības, un viņi bija pilnīgi pārliecināti, ka tās īstenosies. Vēlāk, kad Pāvils rakstīja svaidītajiem kristiešiem, kas dzīvoja Efesā, viņš runāja par cerību, kādu Dievs tiem ir dāvājis, un pieminēja ”mantojumu svētajiem”. (Efes. 1:18.) Savukārt Kolosu kristiešiem viņš rakstīja, ka viņu cerības piepildījums viņus gaida debesīs. (Kol. 1:4, 5.) Tātad svaidītie kristieši cer, ka viņi tiks celti augšā dzīvei debesīs, kur valdīs kopā ar Kristu. (1. Tes. 4:13—17; Atkl. 20:6.) w23.12 9. lpp., 4., 5. rk.

Oriģinālvalodas vārds, kas tulkots ”sargāt”, ir militārs termins, ko lietoja, runājot par kareivjiem, kas sargāja pilsētu. Pilsētas iedzīvotāji naktī varēja gulēt mierīgi, jo zināja, ka tās mūrus un vārtus apsargā kareivji. Līdzīgi darbojas ”Dieva miers” — tas neļauj uztraukumam un raizēm pārņemt mūsu sirdi un prātu. Izjūtot ”Dieva mieru”, mēs apzināmies, ka esam drošībā. (Ps. 4:8.) Iespējams, mūsu situācija neuzlabojas tik strauji, kā mēs gribētu, tomēr mēs, tāpat kā Bībelē minētā Anna, pēc lūgšanas varam kaut kādā mērā izjust mieru. (1. Sam. 1:16—18.) Kad esam atguvuši mieru, ir vieglāk skaidri spriest un pieņemt saprātīgus lēmumus. Kas mums būtu jādara, kad izjūtam raizes? Mums, tēlaini runājot, ir jāsauc talkā ”sargs”. Proti, mums karsti jālūdz Dievs, līdz mēs izjūtam ”Dieva mieru”. (Lūk. 11:9; 1. Tes. 5:17.) Ja mēs esam nonākuši smagā situācijā, neatlaidīgi lūgsim Jehovu! Tad mēs izjutīsim, kā Jehovas miers sargā mūsu sirdi un prātu. (Rom. 12:12.) w24.01 21. lpp., 5., 6. rk.

Lai svētītu Tēva vārdu, Jēzus bija gatavs paciest, ka viņu nomelno, zākā un spīdzina. Jēzus zināja, ka viņam ne par ko nav jākaunas, jo viņš it visā ir klausījis savu Tēvu. (Ebr. 12:2.) Turklāt Jēzus skaidri saprata, ka viņam uzbrūk Sātans. (Lūk. 22:2—4; 23:33, 34.) Sātans bija cerējis, ka viņam izdosies salauzt Jēzus uzticību Jehovam, bet viņš, protams, cieta sakāvi. Jēzus pierādīja, ka Sātans ir melis un ka Jehovam ir kalpi, kas paliek tam uzticīgi pat vissmagākajos pārbaudījumos. Tātad, lai iepriecinātu Jēzu, kas tagad ir mūsu ķēniņš, mums jāslavē Jehova un jāpalīdz citiem saprast, cik brīnišķīga ir Jehovas personība. Ja mēs tā darām, mēs staigājam Jēzus pēdās. (1. Pēt. 2:21.) Tā mēs iepriecinām arī Jehovu un pierādām, ka viņa ienaidnieks Sātans ir nekrietns melis. w24.02 11., 12. lpp., 11.—13. rk.