Gideonam ar asiem pārmetumiem uzbruka efraimieši, tomēr viņš to neuztvēra saasināti, jo apzinājās, ka nav pilnīgs. (Tiesn. 8:1—3.) Viņš neiekaisa dusmās un runāja laipni. Viņš pacietīgi uzklausīja sašutušos efraimiešus un taktiski kliedēja saspīlējumu. Vecākajiem ir jārīkojas līdzīgi Gideonam — jāuzklausa kritika un jāatbild laipni. (Jēk. 3:13.) Tā viņi draudzē veicina mieru. Kad Gideonu cildināja par uzvaru pār midiāniešiem, viņš norādīja, ka īstais izraēliešu glābējs ir Jehova. (Tiesn. 8:22, 23.) Ko no tā var mācīties vecākie? Arī viņiem par visu, ko viņi paveic kalpošanā, jāslavē Jehova. (1. Kor. 4:6, 7.) Ja draudzes vecāko slavē par viņa mācītprasmi, viņš var norādīt, ka tas, ko viņš māca, nāk no Bībeles vai ka prasmi mācīt viņš ir apguvis Jehovas organizācijā. Vecākajiem būtu labi laiku pa laikam pārdomāt, vai viņi nemēģina iespaidot citus, tā patiesībā izceldami nevis Jehovu, bet sevi. w23.06 4. lpp., 7., 8. rk.

Tad, ja nesaņemam gaidīto atbildi uz savām lūgšanām, mēs varam pārdomāt, vai mums vispār šādu lūgumu vajadzētu izteikt. Bieži vien mums liekas, ka mēs zinām, kas tieši mums ir vajadzīgs. Bet varbūt tas, ko lūdzam, mums nenāks par labu ilgtermiņā. Ļoti iespējams, Jehovam padomā ir labāks risinājums mūsu problēmai nekā tas, ko esam iedomājušies un par ko esam lūguši. Bet dažreiz tas, par ko lūdzam, varbūt nav saskaņā ar Jehovas gribu. (1. Jāņa 5:14.) Iztēlosimies, ka vecāki lūdz, lai Jehova viņu bērnu notur patiesībā. Šāds lūgums var likties saprātīgs, bet jāatceras, ka Jehova nevienu nespiež viņam kalpot. Viņš vēlas, lai cilvēki, tostarp arī bērni un jaunieši, paši izlemtu viņam kalpot. (5. Moz. 10:12, 13; 30:19, 20.) Tātad daudz labāk būtu, ja vecāki lūgtu, lai Jehova viņiem palīdzētu ietekmēt bērna sirdi. Ja bērns no sirds iemīlēs Jehovu, viņš pats gribēs kļūt par Jehovas kalpu. (Sāl. pam. 22:6; Efes. 6:4.) w23.11 21. lpp., 5. rk.; 23. lpp., 12. rk.

Kāpēc tas ir tik svarīgi? Kādā Bībeles komentārā bija teikts, ka oriģinālvalodas vārds, kas tulkots ”mierināt”, nozīmē ”atrasties līdzās cilvēkam, kas pārcieš smagus pārbaudījumus, un viņu stiprināt”. Tātad, kad mēs mierinām ticības biedru, kas pieredz grūtības, mēs viņu stiprinām un palīdzam viņam palikt uz dzīvības ceļa. Ikreiz, kad uzklausām ticības biedra raizes un bēdas un viņu mierinām, mēs apliecinām, ka viņš mums ir dārgs. (2. Kor. 7:6, 7, 13.) Vēlme mierināt citus ir cieši saistīta ar līdzjūtību. Kad mēs jūtam kādam līdzi, mēs gribam viņu mierināt un atvieglot viņa ciešanas. Tātad līdzjūtība ir tā, kas mudina sniegt atbalstu tiem, kas cieš. Apustuļa Pāvila vārdos ir redzams, ka Jehovas līdzjūtība ir saistīta ar rīcību. Pāvils rakstīja, ka Jehova ir ”līdzjūtības Tēvs un visa mierinājuma Dievs”. (2. Kor. 1:3.) w23.11 9. lpp., 8.—10. rk.