Ko mēs varam mācīties no tā, kas Bībelē stāstīts par Joasu? Viņš bija kā koks, kuram ir seklas saknes un kura stumbram vajadzīgs balsts. Kad balsta, tas ir, Jojadas, vairs nebija un sāka pūst ”atkrišanas vēji”, Joass novērsās no Jehovas. Tas uzskatāmi ilustrē, ka bijība pret Dievu nedrīkst balstīties tikai uz ticības biedru, tostarp tuvinieku, ticību. Lai saglabātu tuvas attiecības ar Jehovu, mums pašiem jāvairo mīlestība un bijība pret viņu, regulāri iedziļinoties Bībelē, pārdomājot tajā teikto un sirsnīgi lūdzot Jehovu. (Jer. 17:7, 8; Kol. 2:6, 7.) Jehova neprasa no mums pārāk daudz. Viņa prasību būtība ir izteikta šādos vārdos: ”Bīsties Dievu un pildi viņa likumus, jo tas ir viss, kas no cilvēka tiek prasīts.” (Pulc. 12:13.) Ja izjutīsim bijību pret Dievu, mēs spēsim pārbaudījumos palikt uzticīgi Dievam un nosargāsim savu draudzību ar viņu. w23.06 18., 19. lpp., 17.—19. rk.

Atklāsmes 21:5 sākas šādi: ”Tronī sēdošais sacīja.” Tā ir ievadīti vārdi, ko ir teicis pats Jehova. Zīmīgi, ka Atklāsmes grāmatā aprakstītajās parādībās Jehova ir runājis tikai trīs reizes, un šī reize ir viena no tām. Tātad 3. un 4. pantā lasāmo solījumu ir apstiprinājis nevis kāds eņģelis vai augšāmceltais Jēzus, bet gan pats Jehova. Mēs varam nešaubīgi ticēt tālākajiem vārdiem, jo Jehova ”nevar melot”. (Tit. 1:2.) Vārdi, ar kuriem sākas 5. pants, iedveš pārliecību, ka tālāk teiktajam var pilnībā uzticēties. Jehovas teiktais sākas ar vārdu ”Lūk!” Grieķu valodas vārds, kas šajā pantā tulkots ”lūk”, Atklāsmes grāmatā ir izmantots daudz reižu. Kas ir teikts tālāk 5. pantā? Dievs paziņo: ”Es visu daru jaunu!” Lai gan Jehova runā par to, kas ir gaidāms nākotnē, viņš runā tā, it kā tas jau notiktu, jo viņš skaidri zina, ka savu solījumu īstenos. (Jes. 46:10.) w23.11 3., 4. lpp., 7., 8. rk.

Apustulis Pēteris pieļāva kļūdas. Lūk, daži piemēri. Kad Jēzus saviem mācekļiem skaidroja, ka viņam būs daudz jācieš un ka viņu nogalinās, lai piepildītos Bībelē teiktais, Pēteris viņu aprāja. (Marka 8:31—33.) Ne vienu reizi vien Pēteris un citi apustuļi ”savā starpā strīdējās, kurš no viņiem ir galvenais”. (Marka 9:33, 34.) Naktī pirms Jēzus nāves Pēteris rīkojās impulsīvi un nocirta kādam cilvēkam ausi. (Jāņa 18:10.) Tajā pašā naktī Pēteris padevās bailēm un trīs reizes noliedza, ka pazīst Jēzu. (Marka 14:66—72.) Sapratis, ko ir izdarījis, Pēteris rūgti raudāja. Jēzus nepameta savu apustuli, kam bija sašļukusi dūša. Kad Jēzus bija piecelts no nāves, viņš deva Pēterim iespēju apliecināt, ka tas viņu joprojām mīl. Jēzus aicināja Pēteri ganīt viņa avis. (Jāņa 21:15—17.) Pēteris atsaucās uz šo aicinājumu. Kad Jeruzālemē Vasarsvētkos pirmie Jēzus mācekļi tika svaidīti ar svēto garu, starp viņiem bija arī Pēteris. w23.09 22. lpp., 6., 7. rk.